Dzīvot un domāt. Tas ir galvenais rakstniecei Mārai Svīrei, kas, sagaidot 80. dzimšanas dienu, aicina nekad neaizmirst uzdot jautājumu – kāpēc?
Sākot teikumu ar vārdiem «man kā rakstniecei…», Māra Svīre apspēlē filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā Dagnijas frāzi «man kā vēsturniecei viss skaidrs». Viņa daudz jokojas. Smejas – redz, ir Raimonda Paula jubilejas gads, Jāņa Streiča jubilejas mēnesis, un 13. oktobris būs Māras Svīres diena. Viņai šogad pietiek ar vienu dzimšanas dienu.
Stāstot par scenāriju Streiča filmai, rakstniece nevar īsti atcerēties, vai viņa Dagnijai Tūterei Rīgas dzīvoklī lika cept reņģes vai kotletes. «Velns viņu zin’,» saka rakstniece un meklē pašas sarakstīto stāstu. Lai kā arī būtu, Streičs epizodi pie plīts aizstāja ar Tūteru ģimenes braucienu autobusā. Scenāriste neiebilda. «Man kā rakstniecei nekad nav gribējies norakstīt situācijas no dzīves tieši tā, kā tās ir notikušas,» paskaidro Māra. Ticību rakstītajam vārdam viņa panākusi ar dzīviem dialogiem un precīzi aprakstītām ikdienas ainām. Arī padomju laikos viņa ir atļāvusies rakstīt to, ko grib. «Nezināju, no kā baidīties,» viņa saka.
Jūs esat teikusi, ka «man ir 40 gadu un pie tā arī paliksim». Kas jūsu četrdesmit gados ir skaistākais?
Dzīve. Dzīvot ir skaisti. Ir izdotas 28 manas grāmatas, un tas nav daudz. Tas nozīmē, ka ik pa diviem trim gadiem esmu uzrakstījusi vienu. Būtu uzrakstījusi vairāk, ja būtu uzskatījusi, ka mana misija ir rakstīt. Bet man galvenais ir dzīvot. 43 gadus man blakus bija Vladimirs Kaijaks, un man ar viņu bija labi un interesanti dzīvot. Reiz ar Vladimiru aizbraucām sēņot. Sēnēs viņš mēdza man pazust. Saukt viņu nedrīkstēja, jo Kaijaks uzskatīja, ka mežā nav jābļaustās. Tā ir liela gudrība, ko mācu arī mazmeitām un mazmazmeitām. Mežā nekad neklaigāju, arī tad, kad man pazuda Kaijaks. Galu galā, tas, ka mežā vīrs pazūd, nav pats trakākais. Reiz Vladimirs pazuda, un es paliku viena pie kādas vecas, pamestas mājas, kas kādreiz bijusi daļa no lielas saimniecības. Pagalmā auga lieli ozoli. Iespējams, stādīti par godu dēlu piedzimšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.