Lēni noritoša šizofrēnija 24

Foto: archiv.org.lv
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Padomju čekistu mantojums indē tiesiskumu Latvijā

Ir ziņas, no kurām refleksīvi gribas novērsties pretīgumā un neizpratnē, kā var notikt kaut kas tāds. Tieši šādas sajūtas izraisīja ziņa, ka Latvijas Republikas prokuratūra atzinusi par tiesisku un pamatotu PSRS tiesas 1983.gada lēmumu par disidenta Ģederta Melngaiļa piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā.

Kā var tā būt, ka Latvijas galvenā likuma ievērošanas uzraudzības iestāde uzskata – ir bijis tiesisks un likumīgs PSRS tiesas spriedums nolemt spīdzināšanai un lēnai iznīcināšanai cilvēku par to, ka viņš neatzina padomju režīma likumību okupētajā Latvijā? Tas ir pretrunā ne tikai ar veselo saprātu un elementāru morālu piedienīgumu, bet arī ar Latvijas valsts pastāvēšanas loģiku.

PSRS tiesības Latvijā – pamatotas un obligātas?
Ģederts Melngailis ir viens no pazīstamākajiem padomju laika disidentiem. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā viņš iesaistījās ”Gaismas akcijā” – informācijas izplatīšanā Rietumos par komunistu režīma noziegumiem. VDK viņu arestēja 1983.gada janvārī. Melngailis atteicās sadarboties, nenodeva domubiedrus, nemainīja uzskatus par okupācijas režīma noziedzīgumu un argumentēti pamatoja pratinātājiem, kāpēc viņš nav padomju pilsonis.

Lai Melngailis nebūtu jātiesā atklāti, kas varēja izraisīt komunistiem nevēlamu rezonansi, VDK pieprasīja tālaika “psihiatrijas ekspertiem” atzīt viņu par psihiski slimu, kas Padomju Savienībā bija parasta prakse, kā izrēķināties ar īpaši nepakļāvīgajiem. Tiesa piesprieda Melngailim piespiedu ārstēšanos, un viņu nosūtīja uz vienu no drūmākajām disidentu ieslodzījuma vietām – Blagoveščenskas īpašā režīma psihiatrisko slimnīcu pie Ķīnas robežas.

Melngailis iesniegumā prokuratūrai lūdza izvērtēt, vai viņa ievietošana un atrašanās psihiatriskajā ārstniecības iestādē laika posmā no 1983. līdz 1988.gadam bija pamatota. Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors Sandris Zvejnieks izvērtēja un 29.jūlijā atbildēja: “Pārbaudes gaitā nodibināts, ka tiesas lēmums par stacionārās psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu un ievietošanu stacionārā bija pamatots, obligāts, tiesisks. To apstiprina ārstu komisijas atzinums Nr. 1/2016, datēts ar 2016.gada 30.jūniju.”

Prokurora secinājums šķita neticams arī tāpēc, ka pagājušogad novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa atjaunoja Melngailim rīcībspēju, ko Rīgas Ļeņina rajona Tautas tiesa viņam 1986.gadā bija atņēmusi aizmuguriski, kamēr viņu spīdzināja “ārstniecības iestādē” Tālajos Austrumos.

Līdz tam Melngailis arī brīvajā Latvijā bija 25 gadus skaitījies tik vājprātīgs, ka pat savu pensiju nedrīkstēja pats saņemt.

Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītāja Gita Biezuma 17.augustā atzina prokurora Zvejnieka lēmumu par nelikumīgu un to atcēla. Taču dēvēt to par taisnīguma uzvaru nevar.

Zvejnieka nolēmums atzīts par nelikumīgu, jo bija “pieņemts, pamatojoties uz neatbilstošām likuma normām”. Runa ir par Saeimas 2013.gada jūnijā pieņemto likumu “Par Latvijas un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 21.augustam nepamatoti ievietotajām personām”.

Specializēto vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete raidījumam ”Nekā personīga” skaidroja, ka atceltais nolēmums bijusi “nevērība, bet noteikti ne apzināta”. Un uzreiz arī nolemti konstatēja: “Ar spēkā esošajiem likumiem viņš [Melngailis] šo problēmu neatrisinās.”

Prokurora Zvejnieka lēmums atcelts ne tāpēc, ka tas ir absurds pēc būtības, bet gan tāpēc, ka šis likums neattiecas uz Melngaiļa gadījumu.

Vērts atgādināt, ka tieši sabiedrības sašutums par Melngaiļa un citu bijušo padomju psihenēs ieslodzīto disidentu likteni, kuriem vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas valsts atjaunošanas bija jādzīvo ar VDK psihiatru piešķirto diagnozi, mudināja Saeimas deputātus pirms trim gadiem pieņemt šo likumu. Nu izrādās, ka vismaz Melngailim tas nepalīdz atjaunot taisnību, tieši otrādi – ļauj prokuratūrai apstiprināt, ka padomju režīms viņu vajājis pamatoti.

Likumā deklarēts mērķis “atjaunot taisnīgumu” un piespiedu ārstēšanai par citādiem uzskatiem nolemto pilsoņu godu un cieņu, taču ieliktas divas padomju dziļumbumbas – tikai to pilsoņu godu un cieņu, kuri psihiatriskajās slimnīcās ievietoti “bez tiesas lēmuma” un “nepamatoti”.

Melngailis, tāpat kā citi disidenti, piespiedu ārstēšanai bija nolemts ar tiesas lēmumu. Tagad prokurors tikai “aiz nevērības” piemērojis viņa gadījumam šo likumu. Toties ir apstiprinājis, ka padomju tiesa bija lēmusi taisnīgi, kā to atzinusi nu jau brīvās Latvijas psihiatru komisija (psihiatri Taube, Zubača un Šternberga, informēja NP). Prokurora nolēmuma atcelšana neatceļ viņa atzīto padomju tiesas sprieduma “obligātumu” un padomju psihiatru lēmuma “pamatotību”.

Hronisks padomju vājprāts
Šķiet, ka šo absurdu būtu īsti pareizi dēvēt par Latvijas valsts varas aprindās “lēni noritošu šizofrēniju”. Šādu diagnozi padomju režīmu apkalpojošie psihiatri bija uzstādījuši Melngailim un citiem padomju disidentiem. Šādas slimības cilvēkiem nav, un šo diagnozi kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem uzstādīja “psihiatri” tikai Padomju Savienībā un citās padomju bloka valstīs – parasti politiskajiem disidentiem. To varēja pierakstīt pilnīgi veselam cilvēkam un tikai uz pieņēmuma pamata, ka ar laiku viņam varētu parādīties psihiskas slimības simptomi.

Toties padomju specpsihiatrijas un čekistu tiesiskuma palieku simptomi Latvijas medicīnā un likumdošanā šajā gadījumā ir acīmredzami.

Nu jau viņsaulē Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas ilggadējā galvenā ārste Zuzanna Sočņeva, kas VDK uzdevumā vērtēja Melngaiļa psihiskās veselības stāvokli. Viņa turpināja būt praktizējoša psihiatre arī atjaunotajā Latvijā, tāpat arī citi padomju speciālo uzdevumu psihiatri. Viņu sadarbība ar VDK nav izvērtēta, un mantojums arvien dzīvo.

Virsprokurore Daugaviete pērn informēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, ka tikai vienā gadījumā ar prokurora lēmumu atzīts, ka personas ārstēšanas iemesls bijuši politiskie uzskati un ka psihiski slimo cilvēku skaitā persona iekļauta nepamatoti. Komisijas sēdē piedalījās arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra virsārste Lūcija Arāja, kura 53 gadus strādājusi psihiatrijā, taču neesot pamanījusi, ka cilvēki būtu sodīti ar piespiedu ārstēšanu par politiskiem uzskatiem: “Neesmu nekad piedzīvojusi, ka kādu ārstētu ar varu.”

Arī Latvijas psihiatru asociācijas viceprezidente, profesore Biruta Kupča 2012.gada oktobrī, kad notika diskusijas par likumprojektu, Latvijas Radio apgalvoja, ka nezinot nevienu gadījumu Latvijā, kad cilvēks ārstēts psihiatriskajā slimnīcā savu politisko uzskatu dēļ. Tiesu psihiatre Anita Apsīte dažus mēnešus pirms tam skaidroja ”Latvijas Avīzei”: “Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.” Tāpēc “neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti”.

Lai nevienam nav šaubu, kādi “dakterīši” lēma par diagnozi: “Čekā taču strādāja gudri cilvēki, viņi redzēja, ar kādām personām viņiem ir darīšana – ar veseliem vai slimiem.”

Padomju represīvās psihiatrijas tradīcijas turpina iespaidot brīvās Latvijas likumdevēju un likuma sargu lēmumus. Zāles pret šo pāri tiesībsargātāju, mediķu un politiķu profesionālajām robežām ejošo korporatīvo padomju indi ir godīga pagātnes izvērtēšana. Kamēr tas nav noticis, šis vājprāts turpinās gandēt ne tikai Ģederta Melngaiļa un citu represēto dzīvi, bet arī tiesiskumu Latvijā.

Komentāri (24)

rinķī apkārt 18.09.2016. 22.07

“Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.” Tāpēc “neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti”. +++ šaušalīgs teikums. Tik pilns ar ļaunumu, ka pirmajā mirklī to visu grūti ir aptvert, kas tika pateikts. Pēc šāda teikuma vajadzēja sekot sprādzienam, aktīviem protestiem no visu pārējo Latvijas psihiatru puses. Tā vietā klusums, kurš LR psihiatrus padarīja līdzvainīgus pie notikušā. Visus bez izņēmuma.

Arī visi pozīcijas deputāti ir vainīgi pie notikušā, bez izņēmuma un par šādu stulbumu viņi visi bez izņēmuma ir pelnījuši publisku nicinājumu. Ozoliņam vajadzētu pie šīs tēmas atgriezties īsi pirms vēlēšanām un papētīt, kas ir noticis ar šo “likumu”, kurš praktiski attaisno LR okupantu noziegumus Latvijā.

+20
0
Atbildēt

0

Merilī 18.09.2016. 12.01

Kā vispār iespējams, ka apsīte, kupča, zubača, šternberga un taube turpina strādāt par psihiatriem, nevis tiek apsūdzēti kā nozieguma, lai arī sen izdarīta, atbalstītāji un līdzzinātāji?

+17
-2
Atbildēt

0

ierados 18.09.2016. 22.09

Trako namu būvnieki, patiesi trakie un pārējie iedzīvotāji. Pirmie ir apriori vinnētāji, jo viņi reti kad lieto savu izstrādājumu (ja par vinnētāju uzskata sveiku un veselu izdzīvojušo). Viņi caurmērā labi nojauš, ko ir sabūvējuši un sabrūvējuši. Vienalga, vai tā būtu Zolitūdes Maksima, vai krievu komunistiskā iekārta. Kā vienā, tā otrā gadījumā tika savāktas dažādas lietas, sadalītas, sajauktas un no tā rosola salipināts monstrs, kas pimērots vien arhitektu iegribām. Kāda starpība, vai nevietā sadalīta sija, nepareizi saliktas nepareizas skrūves, apkrautas ar neparedzētu slodzi, vai apriori greizi interpretētas idejas, saliktas ar iepriekšēju nolūku padarīt melnu par baltu, ķipa, komunisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas. Kas vakar bija nekas, šodien kļūs viss, pēc arhitektu pavēles, negrozāmi, neapstrīdami! Tā bija boļševiku apvērsuma loğika, zem kuras pabāza kultūru. Patiesi trakos čeka neaiztika, jo viņi neizrādija nemiera pazīmes. Trako nami apkalpoja normālos. Pret to ir vienīgais līdzeklis: atzīt boļševismu un tā restaurāciju par noziedzīgu līdzās fašismam, kā fašisma slēpto pusi. Tad nebūs jāmeklē muļķīgi attaisnojumi, kāpēc normālus cilvēkus atzina par trakiem, jāraksta absurdi slēdzieni. Pagaidām viss rullē, netīrā advokatūra ir pieprasīta un labi atalgota kā demokrātijas slēptā puse.

+8
0
Atbildēt

2

    atrium > ierados 18.09.2016. 22.23

    ierados

    atzīt boļševismu un tā restaurāciju par noziedzīgu līdzās fašismam

    Kuram fašismam: cionismam, melnādaiņu rasismam, staļinismam-puķinismam, vai rusismam?

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    ierados > ierados 19.09.2016. 09.37

    Padarbini pats savas dārgās smadzenes. Pārtiekot no gatavām atbildēm liels risks ieēst kaut kādu draņķi. Par fašismu – vienalga kā sauc dažādās malās radītos klonus, iekšas visiem vienādas: mums pieder vienīgā pareizā ticība un taisnība, tos, kuri apstrīd, mēs pārvēršam lēģeru putekļos vai nogriežam galvas.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu