Dzejnieks un Literārās akadēmijas vadītājs Ronalds Briedis Dzejas dienās aicina uzkavēties pie Raiņa pieminekļa, izstaigāt ar dzejniekiem Āgenskalnu un ieskatīties Ojāra Vācieša muzejā
Gada sākumā iznāca 36 gadus vecā Ronalda Brieža trešais dzejas krājums Zāles pret nemirstību. Viņš joko par skaitļu rotaļu: starp pirmo un otro krājumu bija četru gadu starplaiks. Starp otro un trešo – astoņu. «Līdz nākamajam laikam būs sešpadsmit.» Šķita, ka paša krājuma iznākšana varētu būt labs iemesls Dzejas dienas atzīmēt īpaši, taču Ronalds saka: «Izmantoju iespēju paklusēt. Iekšējā tukšuma sajūta ir vērtīga. Klusums, tas ir miers, un miers ir tas, pēc kā mēs visi tiecamies.» Attiecības ar klusumu Ronaldam tomēr ir savdabīgas: rakstot apkārt vajadzīgs troksnis. Taču tāds, kas uz viņu neattiecas. «Vislabāk rakstās, kad esmu sabiedriskās vietās: ir trokšņa siena, kas norobežo no pasaules, – balsis, murdoņa. Sēžu pie galdiņa, dzeru kafiju un rakstu.» Agrāk viņam šķitis, ka ar datoru nav iespējams sacerēt dzeju. Vajag papīru, pildspalvu. Redzēt, kā vārdi izskatās pierakstīti. «Kad pārdrukāju ar rakstāmmašīnu, tie ieguva citu izskatu un ļāva uz tekstu paskatīties no malas, kā svešu.» Vai dzejniekam nav kaitinoši atrauties no iedvesmas darba, lai pievērstos praktiskām lietām – pagatavotu ēst, samaksātu rēķinus un, galu galā, ietu uz darbu? Tieši darbu ne-dzejas izpratnē Ronaldam ir daudz: viņš ir Latvijas Rakstnieku savienības sekretārs referents. Vada Literāro akadēmiju, kurā jau trīspadsmito gadu mācīties rakstīt var gan tie, kuri to vēlas savam priekam, gan tie, kam ir sapnis kļūt par profesionālu rakstnieku. Ronalds atbild: «Es profāno (ikdienišķās pasaules kairinājumus) no sakrālā (dzejas šajā gadījumā) tik ļoti nenošķiru. Man sakrālā pasaule no profānās visu laiku lien laukā kā tādas zīmes.» Lai vai kā ar trokšņu sienu kafejnīcās, darba laikā Rakstnieku savienībā viņam vēl nekad nav izdevies uzrakstīt dzejoli. Telefons zvana, ierodas apmeklētāji. Iedziļināšanos prasa no dzejas pavisam atšķirīgi teksti – dokumentu kaudzes.
Ko viņš zaudētu, ja vairs nevarētu rakstīt? «Iespējams, neko,» Ronalds saka. «Es pasauli tveru caur valodu. Valoda spēlējas manā apziņā, veidojot savas nozīmes, atklājot jaunas kopsakarības. Dzeja atnāk no nekā un, ja nepierakstu, aiziet atpakaļ uz neko.»
Vai Ronaldu interesē, kas lasa viņa dzeju? «Dzeja ir kļuvusi par, man nepatīk vārds «elitāru», tāpēc teikšu – šauru, specifisku mākslas jomu. Mūsdienās ir liela kultūras notikumu konkurence. Katrs var izvēlēties, kas uzrunā visvairāk – kino, teātris, mūzika. Dzeja piesaista nelielu interesentu loku. Taču šie cilvēki dzejā ir ļoti dziļi. Viņiem nav jāskaidro, kāpēc būtu jālasa viena vai otra autora darbi.» Kāda nesena saruna, kas Ronaldam sanākusi ar Krievijas kolēģiem, Latvijas dzejas situāciju iezīmē pavisam pozitīvā gaismā. 800 eksemplāros izdota grāmata (kā Ronalda paša Zāles pret nemirstību) esot ilgots un gandrīz nereāls skaitlis dzejas grāmatai Krievijā, ja vien neesi viens no slavenākajiem autoriem. Savukārt, pēc latviešu dzejnieka domām, neadekvāta ir atsaukšanās uz padomju laikiem, kad dzejas grāmatas izķēra tūkstoš eksemplāru lielās tirāžās. «Padomju laikos dzeja pildīja Ēzopa valodas funkciju. Ja cilvēki šodien grib saņemt līdzīgas emocijas, viņiem jāiet uz rokkoncertu.» Savukārt Krievijā, «aizvien pieaugot autoritārisma spiedienam, dzeja varbūt atkal kļūs pieprasīta». «Taču es nekādā gadījumā negribētu, lai Latvijā dzejas popularitāte pieaug šādu iemeslu dēļ.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.