Totalitārais cilvēks 145

Foto: wikia.org
Print Friendly, PDF & Email

Īpatnības mūsu domāšanā, ko nav tīkami pašiem saskatīt

Kad bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Ivars Lācis apjomīgā publikācijā portālā irlv.lv izklāstīja savu bēdu stāstu par kādreizējo sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK) jeb čeku, es, tāpat kā daudzi ļaudis Latvijā, ļoti uzmanīgi izlasīju šo interviju. Pirmie secinājumi daudziem lasītājiem droši vien bija līdzīgi – interesantas detaļas par to, kā tieši notikusi vervēšana un sadarbība. Galu galā vēl 25 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas mūsu sabiedrība par čekas darbību tomēr zina tik maz.

Bija zināms prieks, ka cilvēks spējis tomēr nākt klajā ar šādu atzīšanos, kā arī zināma deva žēluma, ka tik ilgus gadus bijis sevī jāmokās ar šo nepavisam ne vieglo nastu. Tomēr vienlaikus arī zināma neizpratne un pat izbrīns, ka ar šādu “nastu” azotē un traipu biogrāfijā cilvēkam bija drosme izvēlēties ieņemt tik nozīmīgu un publisku amatu brīvajā un demokrātiskajā Latvijas valstī un iestādē, kas kaldina un audzina mūsu jaunos gaišākos prātus.

Vēlāk mazliet vairāk apdomājot intervijā lasīto, pieķeru sevi pie uzmācīgas domas par dziļākām pārmaiņām cilvēku domāšanā un rīcībā, ko radījis pusgadsimts totalitāras varas pakļautībā un ko nav spējis pilnībā mainīt pat ceturtdaļgadsimts demokrātiskā iekārtā.

Ziņošanas fakts
Līdz ar Lāča atzīšanos visas sabiedrības priekšā mums tika atgādināts, ka viņš ir tikai otrais cilvēks Latvijā, kas izšķīries par šādu rīcību – pirmais un ilgu laiku vienīgais bija politiķis Georgs Andrejevs, kurš bija spiests rīkoties līdzīgi pirms vairāk nekā 20 gadiem. Toreiz Andrejevs zaudēja ārlietu ministra amatu, bet pavisam drīz atgriezās diplomātijā vēstnieka statusā, pēc tam tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un joprojām ir Latvijā cienīts pensionēts politiķis, kura viedoklī sabiedrība ieklausās.

Lācim no amata tagad nav jāatkāpjas, viņa profesionālās darbības augstākais punkts LU rektora amatā ir jau aiz muguras, zinātniskie sasniegumi nav apšaubāmi un priekšā ir rāmas vecumdienas ar nu jau mierīgu sirdsapziņu. Spriežot pēc abu biogrāfijām, būtībā ne viens, ne otrs nav izjutis īpašas grūtības savas karjeras veidošanā nedz padomju okupācijas laikā, nedz neatkarīgajā valstī.

Tas, kas vēl vieno abus savā jomā izcilos speciālistus, ir pašas atzīšanās par sadarbību ar VDK saturs jeb, precīzāk sakot, secinājumi, kas nogulsnējas plašākas sabiedrības apziņā. Proti – tā netīšām sanāca, tas nebija ļaunprātīgi, uz ārzemēm gribējās, kurš tad spēja atteikties, galu galā neviens nav nodots un nāvē nosūtīts, un ziņojumu saturā ar’ nekā būtiska nebija…

Mums tagad nav iespēju pārbaudīt, kas tieši bija vai nebija šajos ziņojumos, tomēr es saredzu lielu bīstamību, ka aiz šādas vaļsirdīgas un zināmu līdzjūtību raisošas publiskas atzīšanās nebūtības miglā izplēn pats ziņošanas un sadarbības fakts.

Ja vērtējam no demokrātijas un brīva cilvēka viedokļa, tad nav būtisks ziņojumu saturs, bet pati piekrišana sadarboties un ziņot.

Tas ir brīdis, kad velnam tiek atdots mazais pirkstiņš. Līdzībās runājot – zagļa atzīšanās, mantas atdošana un nožēla taču nepadara par nebijušu zagšanas faktu.

Varētu teikt, ka man pašlaik brīvā valstī ir viegli nosodīt cilvēkus, kuri dzīvoja un strādāja pavisam citos apstākļos. Daļēji tā ir, jo es nevaru galvot par savu rīcību, kamēr tā nav pārbaudīta skarbā dzīves īstenībā. Taču runa nav par mani, bet par vairākumu Latvijas iedzīvotāju, kuri, kaut klusējot un dzīvojot dubultu dzīvi padomju okupācijas laikā, tomēr nesadarbojās ar tik nežēlīgu un neģēlīgu iestādi kā VDK. Pa ja mums nav un nebūs pieejami visi dokumenti par VDK darbību Latvijā, tomēr ir diezgan skaidrs, ka čekas aģenti un ziņotāji bija mazākā daļa no Latvijas iedzīvotājiem. Tāpēc aizbildinājumi – kam negadās, kurš tad tā nedarītu, dzīvot un strādāt gribējās – šajā situācijā nav īsti vietā.

Totalitārisms manī
Rakstot šos vārdus, es labi apzinos divdomīgo situāciju, ka jāpārmet cilvēkiem, kuri tomēr ir atzinušies un kaut mazliet pavēruši priekškaru uz VDK darbības aizkulisēm, kas arī pēc ceturtdaļgadsimta joprojām ir tumšas un draudīgas. Tomēr es cenšos pārvarēt totalitāro cilvēku sevī un mēģinu pateikt, ka karalis ir kails jeb sadarbība ar čeku savas karjeras vārdā ir slikta un apkaunojoša rīcība, kurai nav un nevar būt nekāda attaisnojuma un noilguma. To ir svarīgi pateikt skaidri un stingri, lai mūsu jaunā paaudze spēj atšķirt labu no ļauna un neuzaug ar pārliecību, ka grēka darbu var padarīt nebijušu ar atzīšanos un nožēlu pēc daudziem gadiem.

Mūsdienu Latvijas sabiedrības situācijas traģismu es saskatu faktā, ka mēs vispār diskutējam par to, cik nozīmīgs vai nenozīmīgs ir bijis viens vai otrs ziņojums čekai, par piederības padomju okupācijas režīma nomenklatūrai niansēm, par inteliģences sadarbības ar padomju okupācijas varu gaišajām un tumšajām pusēm. Tas mums velkas līdzi no padomju verdzības pusgadsimta, un diemžēl vilksies vēl ilgi, ja necentīsimies neko darīt lietas labā.

Tas patiesībā iegūst jaunas formas un laikmetīgu saturu – kurš tad nezog; labs tas, kas zog, bet dalās; kurš tad nekrāpj valsti; kaut kā jau nauda jāpelna u.tml.

Totalitāra iekārta un nebrīve pārbauda cilvēka slēptākos instinktus un atraisa sliktākās rakstura īpašības. Totalitārisms galu galā panāk, ka cilvēki neuzticas cits citam, ir gatavi apmelot un apvainot, ziņot un nodot, zagt un krāpties, un vienlaikus justies ar tīru sirdsapziņu, jo pašam nav ne par ko jāatbild – var vienmēr vainot ārējos apstākļus, kas tā spieduši rīkoties.

Tikmēr demokrātiskā un brīvā sabiedrībā cilvēkam ir pašam jāatbild par savu rīcību, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Protams, arī demokrātijā ir vainu mīkstinoši apstākļi, taču tie ir skaidri definēti un pilnībā neatbrīvo no atbildības. Demokrātijā nav iespējams nosūdzēt savu līdzcilvēku varai un nolemt drošai iznīcībai tikai tādēļ vien, lai iegūtu viņa mājokli, darba vietu vai vēl kādus citus labumus. To vajadzētu paturēt prātā. It īpaši jaunajai paaudzei.

Sanita Upleja ir brīvā žurnāliste.

Komentāri (145)

west 01.09.2016. 08.45

Tāpēc aizbildinājumi – kam negadās, kurš tad tā nedarītu, dzīvot un strādāt gribējās – šajā situācijā nav īsti vietā.

————————————-

Ir viegli būt varonim tagad, demokrātijas un brīvības apstākļos.

Cilvēks, kurš par mani stučīja, bet atzinās Atmodas laikā izstāstīja savu stāstu.

Viņš nodarbojās ar plaša mēroga spekulēšanu (mūsdienās – biznesu). Čeka šo savāca un piedāvāja izvēli – vai nu seši gadi cietumā, vai stučīt. Viņš izvēlējās otro, jo bija vēl diezgan jauns. Piedevu viņam jau tad. Viņš noteikti nebija nekāds Gunārs Astra un neizturēja šīs preses spiedienu. Bet mēs, pārējie taču varonīgi izturētu un ietu cietumā, vai ne ?

Protams,ka nevar būt nekādas piedošanas idejiskajiem tārpiem, kuriem cītīga līdzpilsoņu stučīšana un kalpošana režīmam sagādāja prieku un kuri par to saņēma savus nožēlojamos grašus.

+15
-6
Atbildēt

3

    moonlight > west 01.09.2016. 11.32

    west

    Čeka šo savāca un piedāvāja izvēli – vai nu seši gadi cietumā, vai stučīt.

    Nu nu!!! Čeka nevienu nešantažēja, sadarbība ar to bija pilnīgi brīvprātīga. Piedāvāja privilēgijas, tas gan un čekas funkcijās nemaz nebija lietu par kurām deva tikai sešus gadus, pat LPSR kriminālkodeksa 83. pants, 1. daļa noteikti, bija tikai iekšlietu pārvaldes valūtas nodaļas pārziņā.

    Atpirkties no sešiem gadiem, tas varēja būt milicijā un arī ne vienkārši tikai ziņojot. Obligāti bija jāpiedalās provokācijā vai pat vairākās, ka rezultātā cilvēks vai vairāki tika iesēdināti uz laiku, noteikti ilgāku par sešiem gadiem. Visbiežāk milicija uz štučīšanu, piedraudot ar bargiem sodiem, parakstīja pieķertotos sīkos andelmaņus, kuriem augstākais varēja piespriest soda naudu, vai ļaunākā gadījumā, administratīvo arestu.

    +4
    -10
    Atbildēt

    0

    Normunds > west 06.09.2016. 18.12

    Nevajag izplatīt mītus. Ar varu nevienu nespieda.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Anonīms > west 01.09.2016. 09.41

    variantu nav, ir jāpiedod, bet nosodījumam ir jābūt tiešam un konkrētam un arī sodam būtu jābūt. Konkrētajā situācijā – par stukačošanu – būtu jābūt aizliegumam lemt par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, t.i. – aizliegums ieņemt amatus valsts, pašvaldības , nevalstiskās institūcijās.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

Gix 01.09.2016. 10.41

Runājot par totalitāro mantojumu, autores izmantotā frāze “traips biogrāfijā” uzvēdīja paralēļu dvesmu un lika pasmaidīt.

Atšķirībā no raksta autores man neliekas, ka “secinājumi, kas nogulsnējas plašākas sabiedrības apziņā,” ir – “tā netīšām sanāca, tas nebija ļaunprātīgi…” utt. Nepiekrītu arī, ka “ka aiz šādas vaļsirdīgas un zināmu līdzjūtību raisošas publiskas atzīšanās nebūtības miglā izplēn pats ziņošanas un sadarbības fakts”.

Jā, mani tiešām nesatrauc, ka cilvēks ar šādu “traipu biogrāfijā” ir ieņēmis “tik nozīmīgu un publisku amatu brīvajā un demokrātiskajā Latvijas valstī un iestādē, kas kaldina un audzina mūsu jaunos gaišākos prātus.” Tie gaišākie prāti, kas savulaik bijuši viņa studenti, šo kolaborantu atceras ar vislabākajiem vārdiem, un nedomāju, ka viņam būtu bijis jānorok tas, ko viņš šai valstij spēja dot. Mani satrauc tas, ka – un ne tikai šajā rakstā – no Lāča atzīšanas netiek izvilkts, manuprāt, svarīgākais un praktiski būtiskais – ka nenotikusī lustrācija ļauj maisos esošos turēt īsā pavadā un raustīt aiz neredzamiem diegiem un ka visi maiseneiki tiek samesti “vienā maisā” attiecībā uz atrašanās tur tiesiskajām sekām, kas savukārt nesekmē nākšanu ārā no maisa un ļauj turpināt diedziņu raustīšanu (vai turēšanu raustīšanas gatavībā).

+14
-6
Atbildēt

11

    tvverotajs > Gix 01.09.2016. 16.16

    Katrā valstī ir bijusi sava vēsture un grūti ir vilkt analoģijas ar Norvēģiju un Knutu Hamsunu.

    Pie mums, piemēram, tie kas sadarbojās ar nacistiem, ir gandrīz vai nacionālie varoņi…

    +3
    -11
    Atbildēt

    0

    tvverotajs > Gix 01.09.2016. 17.06

    Žīdu šāvēji, protams, ir sen notiesāti, bet nenoliegsi taču, ka Latvijā vāciešus uztvēra kā atbrīvotājus un vācu laikā latvieši iesaistījās gan policijas vienībās, gan vietējās varas struktūrās.

    Ja par varoņiem, tad kaut vai leģionāri, arī Herbertu Cukuru nenosoda par sadarbību ar nacistiem, tik lauž šķēpus par viņa lomu holokaustā.

    +4
    -9
    Atbildēt

    0

    moonlight > Gix 01.09.2016. 16.37

    tvverotajs

    Pret absolūto ļaunumu, krievu fašistiskiem izdzimteņiem. Ja kas, norvēģi nepiedzīvoja bezprecedenta etnocīdu “Baigo gadu”.

    +4
    -5
    Atbildēt

    0

    Normunds > Gix 06.09.2016. 18.27

    Gribēju jau likt +, bet tad nāca sabrauktais ezītis un ieliku -.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Gix > Gix 01.09.2016. 13.28

    Vai atmoda būtu iespējama bez Ziedoņa dzejas? Domāju, ka būtu bijusi iespējama, bet man ir prieks par to, ka mums šī dzeja ir, un ka ne visi savulaik nolēma atteikties no pašrealizēšanās, tā vieta izvēloties cildeni disidentēt un strādāt, piemēram, par kurinātājiem.

    Par to, ka tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums – piekrītu, bet droši vien izprotu to citādi. Atceros, nesen kādā žurnālā intervijā Līga Liepiņa pieminēja savulaik tapuši TV uzvedumu “Aicinājums uz pērienu” ar domu par to, ka spēja pazemoties ir bijis tas, kas ļāva izdzīvot. Jā, arī ar secinājumu, ka šī izdzīvot spēja ir prasījusi nebūt ne tās jaukākās rakstura īpasības.

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

    moonlight > Gix 01.09.2016. 15.04

    Skaisle

    Norvēģi par Hamsuna kolaborāciju ar nacistiem pateica skaidri un gaiši

    Izcilais rakstnieks, Norvēģijas patriots Knuts Hamsuns darīja visu, lai vācu okupācija norvēģu tautai būtu mazāk apgrūtinoša, to noteikti nevar teikt pat godmaņiem, šļeseriem, kreitusiem, kalvīšiem….

    +6
    -5
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Gix 01.09.2016. 11.25

    Gix – nepiekrītu Tev. Pavisam noteikti nē.

    Ja atsaucos uz grāmatā Dzelzsgriezējs pausto – čekas ziņotāji un kā es saprotu – VDK aģentu kartiņu īpašnieki bija arī mūsu smukie, iznesīgie, tautas apjūsmotie un pielūgtie dzejnieki un literāti.

    Man viena kundze apgalvoja, ka bez Ziedoņa dzejas Atmoda nebūtu bijusi iespējama. Nezinu, es tam negribu piekrist, es tam negribu noticēt.

    Te ir tas, ka saka Upleja – skaistā āriene,skaistie vārdi, cēlie darbi – tā ir spožā fasāde – bet nodevība – sadarbība ar cilvēku šāvēju kantori VDK ir un paliek nodevība.

    Profesors Lācis intervijā saka tādus svētus vārdus – cik ļoti citāda būtu Latvija, ja lustrācija būtu notikusi jau 1991.gadā – ja premjers nebūtu vellam dvēseli pārdevušais Ivars Godmanis, no čekas atkarīgs cilvēks, bet tāds kā Valdis Dombrovskis, piemēram.

    +5
    -4
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Gix 01.09.2016. 14.41

    GIX – kā es domāju – visi , kuri netika uz bagātajiem Rietumiem izdzīvoja, lieliski izdzīvoja. Ziedoņa kolaborācija ir kā dubļu piliens, kurš sašmucē – padara nedzeramu visu ūdensglāzi.

    Norvēģi par Hamsuna kolaborāciju ar nacistiem pateica skaidri un gaiši – mēs no tā norobežojamies, mēs to nosodām, mums tas nav pieņemami.

    Tādi kā Tu, sludinot, ka Ziedoņa kolaborācija ar čekistiem bija normālība – būtībā attaisno noziegumu.

    Ja Ziedonis būtu ziņotājs pārliecības pēc, ja viņš ticētu idejai par komusnistisku sabiedrību, kurs viss būs taisnīgi un godīgi – es to vērtētu citādi, kā naivumu, kā zināmu aprobežotību, bet Ziedonis taču saņēma visādas privilēģijas, ne jau tikai neziņotājiem un nekolaboracionistiem nepieejamos ārzemju braucienus.

    Heidegers- vācu nācijas ģēnijs – vai tad vācieši nav skaidri un gaiši pateikuši – nu un ka ģēnijs – toties nodevējs – cilvēcības nodevējs , kurš cilvēku atmet atpakaļ dzīvnieku līmenī – kurš , kuru.

    Nē, es nekādi un ne par ko nevaru piekrist tavam viedoklim

    +4
    -2
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Gix 01.09.2016. 16.47

    tvvērotājs – žīdu šāvēji ir nevis nacvaroni, bet sen ir tiesāti un notiesāti

    Nu nosauc man vienu nacistu kolaboracionistu, kurš ir gandrīz varonis. Kaut vienu. Kā tu vari rakstīt tik nopietnas lietas neliekot klāt konkrētus faktus?!

    Sauc – es gaidu

    +7
    -4
    Atbildēt

    0

    moonlight > Gix 01.09.2016. 18.59

    tvverotajs

    bet nenoliegsi taču, ka Latvijā vāciešus uztvēra kā atbrīvotājus

    Vācieši, fašistu “ņedobitok”, bija atbrīvotāji.

    +5
    -2
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Gix 01.09.2016. 11.39

    Padomā – kāda ir mūsu kultūras dzīve – Dombrovskis lasot Klūgu mūku. Esot laba grāmata. Latgaļi pēc gramatas iznākšanas no sajūsmas ģība , es nē , jo grāmata neparāda pašu galveno – kā Trasūns Latgali noturēja priekš Latvijas. Ko tas viņam maksāja cilvēciski – morāli un fiziski. Visa autores sāls aiziet krāšniem dabas aprakstiem un liekulīgiem attaisnojumiem kāpēc saimniecības vadītāja ir nevis veca tantiņa, bet jauna skaistule.

    Tikko IR bija par operu Iemūrētie, Anna Rozīte operā esot raudājusi. Es sēdēju nikna un vīlusies – jo atkal – ko sludina – latvietis kā upuris, upuris un atkal upuris un pelēks un melns un upuris. Pigu – es no tā visa , no šīs nolādētās čekistu iedzītās morāles , ka latvietis ir upuris norobežojos.

    Māra Zālīte – arī Dzelzsgriezejā pieminēta “varone”, kas baudīja padlaiku privilēģijas – viņa stāsta, ka ir no vagaru dzimtas un tie bijuši gudrākie un izdarīgākie cilvēki latviešu sabiedrībā. Žurnāliste mēmi klusē un to pieņem. Arī tā ir čekistu morāles sludināšana – noskatieties filmu Purva bridējs – kāds nolādēts mauka tur ir vagars, lasiet mūsu izcilāko romānistu Andreju Upīti – ko viņš stāsta par vagariem – vella kalpiem

    Kas ir ļoti būtiski – sātans nav smirdīgs , neglīts āzis, vai asiņains nemazgājies slepkava ar dunčiem, mačetēm un šaujamiem apkāries, nē – sātans ir saldāks par grēku, saldāks par medu – izsmalcināts, laipns,gudrs, glaimīgs – tā ir tā pamatlieta – un tā gudrība ir šo sātanu tādu atpazīt un no tāda norobežoties

    Būtībā – tas ir mūsu – latviešu tautas izdzīvošanas jautājums

    +6
    -2
    Atbildēt

    0

Anonīms 01.09.2016. 09.33

Sanita Upleja, izcili – vienkārši precīzāk, tiešāk un konkrētāk nav iespējams uzrakstīt. Piekrītu katram vārdiņam un katrai puszilbei.

To, ko redaktors ir izcēlis “Ja vērtējam no demokrātijas un brīva cilvēka viedokļa, tad nav būtisks ziņojumu saturs, bet pati piekrišana sadarboties un ziņot ” – tā ir pati raksta sāls,visa jēga.

Manuprāt, ir loti loti būtiski pateikt – uzrakstīt šos vārdus. Savulaik, pirms gadiem 20 -25 – Imants Ziedonis aicināja vākt cilvēkarhīvu, t.i. – pierakstīt latviešu atmiņas. Katrs cilvēks, kuru mēs ar skolēniem izjautājām, bija kā grāmata. Lūk, būtu tik svētīgi, ja notiktu tautas organizēta kustība – atmiņu vākšana par kolaborāciju. Ko cilvēki atceras, kurš minot konkrētus vārdus, kurš tikai “caur puķēm”. Un noteikti vajadzētu notikt diskusijām, vajadzētu notikt izvērtēšanai, kādi esam, kāpēc tādi esam utt. utjrpj.

Mans šefs saka, ka viņa mammai darbā esot piedāvāts kļūt par ziņotāju un viņa no bailēm un pārdzīvojumiem trīs dienas uz darbu neesot varējusi aiziet.

Es varētu pierakstīt savas atmiņas par studiju gadiem, savas aizdomas, kuras es varetu noformulēt jautājumu veidā – par saviem vienaudžiem – šodien karjeras cilvēkiem, par kuriem – gandrīz visiem, mūsu – studiju biedru viedoklis ir,ka viņi bija ziņotāji. Mēs patiešām nezinam – brīvprātīgie entuziasti, vai piespiedu kārtā. Viens ir skaidrs – jaunajā valstī vecā režīma VDK aģentiem nebija jābūt amatos – tā gan ir mana svēta pārliecība.

Un tas ir būtisks skaidrojums kāpēc par Latvijas valsti jau runājam kā par potenciālu līķi .

Izlasiet komentārus vakardienas Delfos pie Oto Ozola raksta – tik daudz rūgtuma, sāpju, vilšanās par mūsu pašu valsti …

+10
-3
Atbildēt

4

    edge_indran > Anonīms 04.09.2016. 22.24

    ———–bij.trimdinieks:”…VDK izpētes komisijas locekle Dr.Eva Eglāja-Kristsone raksta…..”

    ========================================================================================

    Vajag pašam lasīt un rakstīt savas atziņas. 99% “ziņojumu” ir brīvi pieejami, nav jēgas gaidīt, kad kaut kādu 1% atradīs, pārbaudīs un publicēs. Lieciet mieru dzejniekiem!

    http://www.la.lv/wp-content/uploads/2014/02/oeters700-664×790.jpg

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    edge_indran > Anonīms 01.09.2016. 18.23

    ——–Skaisle”….Mans šefs saka,…….”

    =======================================================================================

    Vai tad bez rakstiska DP uzaicinājuma un zolīda atalgojuma par potenciālajiem teroristiem pašiem pilsonīšiem paziņot nevajag’?

    http://www.dp.gov.lv/public/assets/design/dp_logo.png

    Militārās izlūkošanas un drošības dienests, saīsināti – MIDD, ir viena no trim Latvijas Republikas drošības iestādēm, kas veic Valsts drošības iestāžu likumā noteiktos uzdevumus. MIDD ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esoša iestāde. Kopš 2002.gada MIDD priekšnieks ir Indulis Krēķis.

    http://www.midd.gov.lv/MIDD/Par_mums.aspx

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    edge_indran > Anonīms 04.09.2016. 22.19

    ———–

    Lai tās evas un citas “čekistu mednieces” lasa I.Ziedoņa “ziņojumus” – Kopotos rakstus (12 sējumi)!

    http://i1.tiesraides.lv/725×460/pictures/2016-05-19/2016-05-19_ziedonis_velejums.jpg

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    bij.trimdinieks > Anonīms 03.09.2016. 00.45

    “Savulaik, pirms gadiem 20 -25 – Imants Ziedonis aicināja vākt cilvēkarhīvu, t.i. – pierakstīt latviešu atmiņas.”

    _____________

    Bet vai pats Imants Ziedonis uzrakstīja “savas atmiņas” par paša daudzajiem braucieniem uz ārzemēm un ko viņš pēc tiem ziņoja VDK?

    VDK izpētes komisijas locekle Dr.Eva Eglāja-Kristsone raksta, ka viņš izvairījās un atteicās…

    +5
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu