Mežā pie ūdens • IR.lv

Mežā pie ūdens

5
Ieaugušas sūnās un pieclapu mežvīnos, dažas Mežaparka villas gaida labākus laikus, tomēr pārbūve ne vienmēr nozīmē, ka ēka saglabās burvību, ko tajā atrodam šādā situācijā.

Mežaparks un Brāļu kapi – spilgtākās pieturas Rīgas modernisma arhitektūrā

Lai arī apzināti nebiju tā plānojusi, ar arhitektūras rakstu sēriju izdevās pabūt visos četros Latvijas novados – Zemgalē, Kurzemē, Latgalē un Vidzemē -, tāpēc pēdējie stāsti taps tepat Rīgā, kuras arhitektūra joprojām pārsteidz, it īpaši mantojums, kas dominē pilsētvidē un ir izcils fons jauno formu un materiālu intervencēm. Man bieži lūdz ieteikt maršrutu arhitektūras interesentiem no ārvalstīm, un tad cenšos izzināt, no kurienes un kas viņi ir, zaļi domājošus vecākās paaudzes speciālistus aizsūtu uz Ķīpsalu un Kalnciema ielu, japāņus un ķīniešus – uz Brīvdabas muzeju, bet klasisku Eiropas arhitektūras izglītību ieguvušajiem saku: nav labākas vietas, kur saprast, cik svarīga mums kādreiz ir bijusi arhitektūras kvalitāte, par Brāļu kapiem un Mežaparku – adresēm, kas abas kopā veido maršrutu, kam nodoties veselu nedēļas nogali.

Nav daudz publiskā transporta ceļu, kuru galapunktā sagaida patīkama vide, tāpēc Mežaparks ar smaržīgo meža gaisu un ūdeņiem ir jauks atklājums ikvienam, kas Rīgas centrā iekāpj 11. maršruta tramvajā. Vēl nesen Mežaparku no pārējās pilsētas atdalīja tāds kā tukšums – fragmentāra neizteiksmīga apbūve starp Meža kapiem un Mežaparku -, taču ar VID jaunbūvi un topošo mājokļu ciematu šī robeža pamazām izzūd. Gan Mežaparks, gan Brāļu kapi ir daudz aprakstīti, mājas vai publiskajā bibliotēkā atradīsit gan vietu rašanās vēsturi, gan svarīgākos vārdus, es labprāt akcentēšu iemeslus, kāpēc joprojām abas vietas var uzskatīt par modernām un iedvesmojošām.

Ja pirmā pietura ir Brāļu kapi, kuru ierīkošana notika starpkaru periodā, tad te galvenais pārdzīvojuma avots ir ne tikai Latvijas brīvības cīņās kritušo pieminēšana un svinīgais atgādinājums par iespējām, ko sniedz brīvība, bet arī smalkā arhitektūras, ainavas un mākslas savienība. Ne arhitekta (Brāļu kapu projektēšanā dažādos laikos piedalījušies vairāki arhitekti, to skaitā Eižens Laube, Pauls Kundziņš, Aleksandrs Birzenieks, Ernests Štālbergs u. c.), ne mākslinieka (tēlnieks Kārlis Zāle), ne dārznieka (Andrejs Zeidaks) darbs nav pārāks cits par citu. Memoriālajam ansamblim ir meditatīvs ievads ar masīviem taisnstūra vārtiem un liepu aleju, pa kuru nonākam uz terases, kurā modernais, minimālistiskais piegājiens turpinās – uz horizontālās terases izceļas mūžīgās uguns platforma, tās paplašinājumos uz sāniem atrodas ozolu birzs. No šejienes skatam atklājas arī tālākais ansambļa plāns ar kapulauku un Mātes tēlu skulpturālas Latviju simbolizējošas sienas centrā. Kad aprasts ar plašā ansambļa iespaidu, pastaigu var turpināt, izzinot kritušo vārdus, pētot un pārdomājot skulpturālajos tēlos ietvertās idejas un informāciju. Brāļu kapi ir fundamentāla prelūdija tālakajam ceļam uz Mežaparku, kur Latvijas arhitektūras vēsturi iespējams aplūkot jau defragmentētā veidā, pievēršoties dažādos laikos un stilos tapušiem darbiem.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu