Jaunieši deportēto stāstus attiecina uz savu dzīvi, izvēlēm, savu morālo stāju
Otrdien pie Latvijas ēkām atkal tiks izlikti karogi ar melnu sēru lenti. Pirms 75 gadiem, 1941.gada 14. jūnijā, notika pirmās padomju režīma organizētās masveida deportācijas no Latvijas, un otrdien šā nežēlīgā notikuma vairāk nekā 15 tūkstošus upuru mūs aicinās pieminēt valsts augstākās amatpersonas.
Tomēr pat šajā Latvijas vēsturē tik būtiskajā dienā noteikti būs cilvēki, kuri domās – kāpēc mums visu laiku jāsēro? Kāpēc jāgremdējas pagātnes bēdās? Mums taču jādomā par šodienu, par nākotni, par attīstību.
Vislabāko atbildi uz šo vēlmi atstāt sāpīgo pagātni aizmirstībai sniedz cilvēki, kuriem, šķiet, par aizgājušajiem laikiem varētu būt vismazākā interese: jaunieši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.