Harmonija pēc elles

Izrāde Laulības dzīves ainas – skumji un asprātīgi par to, kā sairst attiecības

Ingmars Bergmans šogad ir modē. Teātra sezonas pirmajā pusē Māra Ķimele JRT iestudēja Rudens sonāti, tagad – Regnārs Vaivars Dailē pirmizrādījis Laulības dzīves ainas. Dailes versija gan atšķiras no slavenā oriģināla, tomēr to nevajag uzskatīt par traucēkli. Izrāde sajūsmina ar režijas precizitāti, fantastiskiem aktierdarbiem un silti ironisku cilvēciskumu.

Tiem, kas nav pazīstami ar zviedru kino un teātra režisora, arī dramaturga (Laulības dzīves ainas ir gan Bergmana luga, gan viņa 70. gados režisēts seriāls) daiļradi, īsumā jāzina šis. Par spīti tam, ka Vaivars savu izrādi nosaucis par «pasaku», stāsts par attiecību izjukšanu ir skarbs. Lai cik saskanīgi izrādes sākumā izskatītos Jura Žagara atveidotais Jūhans un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Marianna, ainas, ko publikai rāda, it kā pārlecot pāri nebūtiskajam, ļauj ieskatīties pilnā cilvēcisko vājību un emociju spektrā: sākot ar iemīlēšanos un rutīnu, mazākām un lielākām nodevībām, beidzot ar cīņu, izmisumu un naidu.

Iestudējumā spēlē vērā ņemams aktieru ansamblis – Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa un Mirdza Martinsone. Visi aktierdarbi labi, tomēr patiesībā Laulības dzīves ainas ir kamerizrāde diviem aktieriem. Ķuzule-Skrastiņa un Žagars savu varoņu attiecību virāžas izspēlē fascinējoši, ar smalkām niansēm, apvienojot savos tēlos it kā šķietami neiespējamus pretstatus. Ķuzules-Skrastiņas varone, piemēram, brīžam uzvedas kā aita, brīžam ir histēriķe, bet ne brīdi Marianna nav tikai kas viens: cauri smieklīgajam allaž ieraugāma kāda aizkustinoša ievainojamība. Vai Žagara Jūhans – infantils, cinisks un tomēr sirsnīgs. Tā ir fantastiska iestudējuma kvalitāte – Laulības dzīves ainas rāda ikdienišķus cilvēkus, kas savā dziļākajā būtībā ir labi, tomēr spēj otru nāvējoši mocīt. Savukārt aktieriem šī ir meistarības virsotne – dziļi, nopietni, viegli un rotaļīgi reizē.