Puķes «anonīmo iedzīvotāju biedrībai» • IR.lv

Puķes «anonīmo iedzīvotāju biedrībai»

4
Ilze: «Man gribas cilvēkiem dot laiku un telpu, kurā ļaut pietuvoties tā, lai tas nešķiet varmācīgi un uzspēlēti.»

Kāds uz kāpņu telpas palodzes nolika hiacinti. Ilze atnesa otru. Un saruna sākās. Ilze Mazpane atrada neparastu veidu, kā īstenot savu sapni un iepazīties ar kaimiņiem

Māja, kurā dzīvo Ilze, izskatās kā daudzas citas. Pelēka, vietām ar grafiti appūsta piecstāvu daudzdzīvokļu ēka. Visapkārt – līdzinieces. Arī kāpņu telpa pirmajā mirklī šķiet pazīstama – pustumša ar dzeltenām aplupušām sienām un balti krāsotiem koka logiem. Taču Ilzes mājā norisinās kas tāds, ar ko tā atšķiras no daudzām citām. 

Ilze nepazīst savus kaimiņus. Cilvēki tā netraucēti var dzīvot gadiem, bet Ilzi nelaida vaļā doma – kas ir tie ļaudis, kas mīt ar viņu zem viena jumta. Taču «mana introvertā puse piešķir tam noteiktu formu». «Es tā vienkārši neeju un sarunu nesāku. Man gribas cilvēkiem dot laiku un telpu, kurā ļaut pietuvoties tā, lai tas nešķiet varmācīgi un uzspēlēti,» viņa sāk savu «iepazīšanās» stāstu. 

Kādu dienu uz tukšās kāpņu telpas palodzes Ilze pamanīja gaiši violetu hiacinti. Smaržīgais zieds plastmasas trauciņā aicināja minēt, kurš to nolicis, un mudināja Ilzi atkal domāt, kā iepazīties ar kaimiņiem. Nu uz palodzes atstātās puķes, našķi un pie loga pielīmētās anonīmās zīmītes šajā Rīgas kāpņu telpā ir liecības apmēram mēnesi garai sarunai starp kaimiņiem un, iespējams, draudzības sākumam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu