Maija Ulme pie savas šūšanas darbnīcas Cēsīs sagaida, ģērbusies pelēkā, līdz zemei garā viduslaiku kleitā. Katru reizi, kad viņa kustina galvu, kā zvaniņi šķind lieli bronzas auskari. Kad pajokoju, ka viņa izskatās kā nokļuvusi šeit ar laika mašīnu, Maija atbild: «Kaut nu tā varētu!»
Viduslaiki Maiju Ulmi fascinē. Viņa stāsta, ka tie ir noslēpumaini. To pētīšanai Maija veltījusi pēdējos 20 savas dzīves gadus un šajā laikā nav šuvusi neko citu kā tikai viduslaiku tērpus.
To, kā tādi jādarina, «es nesagrābstu no zila gaisa», stāsta šuvēja. Vēsturiskos tērpus viņa cenšas atveidot maksimāli precīzi. Nesen apguvusi, kā jātaisa apavi. Piegrieztnes, sadarbojoties ar arheologiem un Latvijas Vēstures institūtu, uzzīmētas pēc ādas apavu atliekām, kas atrastas izrakumos. Viduslaiku apavus viņa, piemēram, taisījusi arī topošajai latviešu spēlfilmai Nameja gredzens.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.