Diena: 16. marts, 2016

Anekdotes

 

«Par ko strādājat?»
«Es palīdzu cilvēkiem atrast īsto vietu konkrētajā dzīves mirklī.»
«Psihologs?»
«Nē, taksists.»

Mans labākais rezultāts piecu kilometru skrējiena distancē – 200 metru!

Spriežot pēc tā, ka es katru dienu atkritumos izmetu tikpat daudz piepildītu maisiņu, cik katru dienu nopērku, es lielākoties iegādājos atkritumus un maisiņus.

«Kāpēc jūs man lūdzat pasēdēt ar bērniem? Viņi taču nesēž!»

Ja esi saslimis un kāds iesaka vecmāmiņas paņēmienu kaites ārstēšanai, vispirms pajautā, vai vecmāmiņa vēl ir dzīva. 

Brīvi runāju angliski. Nepareizi, bet brīvi.

Sievieti pēc 30 visvairāk spēj iepriecināt lūgums parādīt personas apliecību, pērkot alkoholu.

Gājējam vienmēr taisnība. Kamēr dzīvs.

Pa šoseju brauc auto. Vadītājs redz, ka pa ceļa malu skrien kāds vīrietis, kuram pakaļ dzenas trīs nikna paskata suņi.
Vadītājs nobremzē, atver durvis un sauc: «Sēdieties iekšā!»
«Liels paldies! Neviens cits mani un manu sunīšus ņemt negrib!»

Mazais Oto prasa mammai: «Vai ir tādi skolotāji, kuri vienlaikus māca ģeogrāfiju, matemātiku, literatūru un vēsturi?»
«Nē.»
«Bet bioloģiju, angļu un latviešu valodu?»
«Arī ne.»
«Tad kādēļ viņi grib, lai es viens pats pārzinātu visus priekšmetus?»

Vecmāmiņa un mazmeitiņa divas nedēļas rotaļājoties spēlēja skolu. Tikai uz otrās nedēļas beigām vecmāmiņa beidzot apjēdza, ka pilda mājasdarbus savas mazmeitiņas vietā.

Bērnībā viss bija vienkāršāk. Ja kāds nepatīk, iesit ar lāpstiņu un uzmet smiltis. Tagad par to draud pants.

Pie ārsta.
«Izrakstīšu jums zāles, kuras jādzer piecas reizes dienā pēc ēšanas.»
«Dakter, kur es ņemšu tik daudz pārtikas!?»

«Dakter, kas kait manai rokai?»
«Diemžēl lūzums.»
«Vai es miršu?»
«Nē! Protams, nemirsit!»
«Tātad es esmu nemirstīgs?»

«Jābrauc prom no šīs valsts, te nav, ko darīt!»
«Ar ko vēlies nodarboties?»
«Nezinu.»

«Pirms ķerties pie kāda darba, es uzdodu sev jautājumu – kā šajā situācijā rīkotos mans kaķis? Rezultātā es vai nu dodos paēst, vai gulēt.»

 Sieva atgriežas agrā rīta stundā. Vīrs atver durvis: «Kur tu biji!? Jau četri! Teici, ka būsi mājās vienpadsmitos…»
«Es parkojos.»

Puķes «anonīmo iedzīvotāju biedrībai»

Kāds uz kāpņu telpas palodzes nolika hiacinti. Ilze atnesa otru. Un saruna sākās. Ilze Mazpane atrada neparastu veidu, kā īstenot savu sapni un iepazīties ar kaimiņiem

Māja, kurā dzīvo Ilze, izskatās kā daudzas citas. Pelēka, vietām ar grafiti appūsta piecstāvu daudzdzīvokļu ēka. Visapkārt – līdzinieces. Arī kāpņu telpa pirmajā mirklī šķiet pazīstama – pustumša ar dzeltenām aplupušām sienām un balti krāsotiem koka logiem. Taču Ilzes mājā norisinās kas tāds, ar ko tā atšķiras no daudzām citām. 

Ilze nepazīst savus kaimiņus. Cilvēki tā netraucēti var dzīvot gadiem, bet Ilzi nelaida vaļā doma – kas ir tie ļaudis, kas mīt ar viņu zem viena jumta. Taču «mana introvertā puse piešķir tam noteiktu formu». «Es tā vienkārši neeju un sarunu nesāku. Man gribas cilvēkiem dot laiku un telpu, kurā ļaut pietuvoties tā, lai tas nešķiet varmācīgi un uzspēlēti,» viņa sāk savu «iepazīšanās» stāstu. 

Kādu dienu uz tukšās kāpņu telpas palodzes Ilze pamanīja gaiši violetu hiacinti. Smaržīgais zieds plastmasas trauciņā aicināja minēt, kurš to nolicis, un mudināja Ilzi atkal domāt, kā iepazīties ar kaimiņiem. Nu uz palodzes atstātās puķes, našķi un pie loga pielīmētās anonīmās zīmītes šajā Rīgas kāpņu telpā ir liecības apmēram mēnesi garai sarunai starp kaimiņiem un, iespējams, draudzības sākumam.

Kopīgs putekļusūcējs

Savā dzīvoklī Ilze Mazpane dzīvo jau septiņus gadus. Tiesa, epizodiski, jo divus gadus pavadīja Latgalē, kur strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Iepriekš bija brīvprātīgo darbā Austrijā. Tagad pusotru gadu viņa ir Rīgā, bet attiecībās ar kaimiņiem tālāk par sveicināšanos nebija tikusi.

Tomēr domas ik pa laikam nedeva mieru. «Reizēm domāju, cik tas jocīgi. Es guļu gultā vai vingroju uz paklājiņa, un, iespējams, tieši virs manis kāds lasa grāmatu, dzīvoklī pa kreisi – vāra zupu, bet pa labi snauž un krāc,» viņa mēdza sapņot. Tad arī parādījās interese par mājas iemītnieku dzīvesstāstiem un to, kā šie cilvēki nonākuši cits citam tik fiziski tuvu.

Ilzei ir vairākas idejas, ko kopā varētu darīt ideālie kaimiņi. Piemēram, kāpņu telpā pie viena no kaimiņiem stāv kopīgi nopirkts putekļusūcējs, pie otra – vēl kāda elektronikas prece, bet pie viņas kas cits, ko visi kopīgi lieto. Domājusi arī par mājas iedzīvotāju sporta spēļu rīkošanu kaut kad nākotnē. Viņasprāt, būtu jauki, ja kaimiņi nekautrējoties varētu reizēm palūgt cukuru vai sāli. Kā filmās. «Taču tās ir tikai fantāzijas. Es nezinu, vai kaimiņiem būtu jādraudzējas, bet vajadzētu pamēģināt,» viņa ir apņēmusies.

Tad apmēram pirms mēneša kāpņu telpā, kurai parasti viņa radusi izskriet cauri, parādījās hiacinte. «Es atkal fantazēju, iedomājos, ka kāpņu telpa ir kā cilvēka psihe, kurā pēkšņi no zemapziņas kaut kas ir uzplaucis.» Ziedi «tādā noskretušā kāpņu telpā» Ilzei likušies tik skaisti, ka pirmajā brīdī pat apstulbinājuši. Hiacinte bijusi ārkārtīgi vientuļa, pat neiederīga, taču kontrasts tikai palielināja brīnuma sajūtu. Viņa sākusi domāt, kāpēc puķe tur nonākusi. Negribējās, lai brīnumi beidzas, un Ilze nolēma tai nopirkt draudzeni – hia-cinti ar baltiem ziediem.

«Negaidīju, ka tas kaut kā attīstīsies, taču nevarēju noturēties pretī priekam par pārmaiņām un to, ka parādījusies pirmā puķe. Kad noliku blakus otro, man likās – viņām jāsarunājas,» Ilze skaidro. Pirmajai pielika zīmīti: «Čau! Mani te nolika. Tā nu stāvu.» Otra it kā atbild: «Čau! Es pati atnācu. Būsim draudzenes?»

Ilze atzīstas, ka sākumā otru hiacinti ienesusi savā dzīvoklī. Uzreiz nav varējusi nobriest šādam solim. Vēlāk licies, ka tieši teksts varētu izrādīties pārāk liela iejaukšanās koptelpā. Beigās tomēr nolēmusi, ka vispareizāk ir ļaut kaut ko teikt arī citiem, tāpēc uz palodzes atstājusi ne tikai hiacinti un savu vēstījumu, bet arī lapiņas, flomāsteru un lipekli, ar kuru palīdzību ziņojumu var atstāt arī kāds cits. Tad gaidījusi. Galvā izspēlējusi scenārijus – varbūt noplēsīs zīmītes, varbūt paņems marķieri.

Vafeļu rūpnīcas atvēršana

Pagāja tikai 24 stundas, līdz uz baltā loga rāmja Ilze atrada pateicības vārdus. Vēlāk parādījās vēl divas lapiņas. Uz vienas teikts: «Paldies par jautrību! =)» Otra gan likusies kā no kosmosa. Tur rakstīts: «Es vēlētos atvērt vafeļu rūpnīcu.»

Ilze pasmējās un nolēma, ka spēlēs līdzi. Uz lapiņas uzzīmēja vārtus ar uzrakstu «Vafeļu rūpnīca», izgrieza divas viras un tām vidū ievēra sarkanu lenti. Drīz vien lenti kāds pārgrieza, jācer – tas, kurš vafeļu fabriku vēlējās atvērt. «Cik forši!» viņa izsaucas. Tad parādījās zīmētas vafeles, un pa vidu uz palodzes draudzēties ar hiacintēm kāds nolika ērmīga paskata sarkanu dinozaura figūriņu.

Ja jau viss notiek tik necerēti gludi, Ilze spēra soli uz priekšu un aicināja kaimiņus tikties. Plāns bija šāds – katrs paņem savu krēslu un kaut kur pagalmā, piemēram, pie mājas esošajā skolas sporta laukumā, apsēžas, dzer tēju, ēd vafeles un tad iepazīstina ar sevi kā «anonīmo iedzīvotāju biedrībā», viņa smejas. Tik tālu iedzīvotāju biedrība gan vēl nebija gatava iet, bet vilšanās Ilzei neesot. Viņa spriež: «Varbūt bija par maz laika, varbūt cilvēki vēl nebija gatavi, un es viņus saprotu. Es taču arī hiacinti sākumā ienesu dzīvoklī.»

Tomēr šīs nav vafeļu stāsta beigas. Patiesībā šajā stāsta daļā komunikācija notiek, tieši pateicoties vafelēm. Lai gan neviens nepiekrita tikties, vafeles Ilze izcepa tāpat. Pašai vafeļu panniņas mājās nav, taču tā tika sagādāta ar Facebook starpniecību, un drīz vien uz palodzes, kur bija hiacintes, zīmītes un dinozaurs, stāvēja cepampapīrā ietītas vafeles. Gan sāļās, gan saldās. «Un tad tās pazuda,» priecājas Ilze. Turklāt kaimiņi parādā nepalika, un vafeļu krājumi pēc kāda laika tika atjaunoti. Vienu nogaršoja arī Ilze.

Kas notiks tālāk, Ilze baidās minēt. «Pirms katra soļa es to nezināju. Tas arī ir viens no brīnuma priekšnoteikumiem – neplānot,» viņa uzskata. Kamēr notiekošais izraisa prieku, viņa ļaujas procesam: «Man liekas, dzīvē tā nenotiek. Tas ir kaut kas unikāls.»

Ar vienu kaimiņieni Ilze gan iepazinusies personiski. Kaimiņiene veikusi aptauju par dzīvokļu mājas apsaimniekotāja maiņu. Viņa ir no citas kāpņu telpas, tāpēc, no vienas puses, ar šo stāstu nav tieši saistīta, tomēr par zīmītēm kāpņu telpā bija redzējusi ierakstu Ilzes blogā, nezinot, ka tas notiek viņas mājā. Abas izrunājušās un apmainījušās ar tālruņa numuriem. Ilzei tas ir brīnuma turpinājums. Kā nekā, sapnis piepildās – viņa iepazīstas ar kaimiņiem. Viss saslēdzas lielā tīklā, un īsti nevar zināt, kas notiks tālāk un kā notikumi attīstīsies. 

«Turklāt pirms dažām dienām es nopirku vēl vienu hiacinti. Tā ir saistīta ar mūsu sarunu un reizē ietekmē to, kas notiks uz palodzes. Katrai fiziskai lietai ir sava nozīme, un tās saista šis stāsts,» viņa skaidro.

Maija Ulme, šuj viduslaiku tērpus

 

Maija Ulme pie savas šūšanas darbnīcas Cēsīs sagaida, ģērbusies pelēkā, līdz zemei garā viduslaiku kleitā. Katru reizi, kad viņa kustina galvu, kā zvaniņi šķind lieli bronzas auskari. Kad pajokoju, ka viņa izskatās kā nokļuvusi šeit ar laika mašīnu, Maija atbild: «Kaut nu tā varētu!» 

Viduslaiki Maiju Ulmi fascinē. Viņa stāsta, ka tie ir noslēpumaini. To pētīšanai Maija veltījusi pēdējos 20 savas dzīves gadus un šajā laikā nav šuvusi neko citu kā tikai viduslaiku tērpus.

To, kā tādi jādarina, «es nesagrābstu no zila gaisa», stāsta šuvēja. Vēsturiskos tērpus viņa cenšas atveidot maksimāli precīzi. Nesen apguvusi, kā jātaisa apavi. Piegrieztnes, sadarbojoties ar arheologiem un Latvijas Vēstures institūtu, uzzīmētas pēc ādas apavu atliekām, kas atrastas izrakumos. Viduslaiku apavus viņa, piemēram, taisījusi arī topošajai latviešu spēlfilmai Nameja gredzens.

Ar tērpiem gan ir grūtāk. Nav saglabājies daudz liecību, tāpēc modelēšanai tiek izmantoti paraugi no visas Eiropas. Tomēr Maija zina stāstīt, ka līdz brīdim, kad šeit ienāca krustneši, latvieši ģērbušies grezni. «Raksti un vijumi tērpos atšķiras no pārējās Eiropas,» skaidro šuvēja. Tērpi bijuši pat košāki nekā citviet. Ļoti daudz lietotas arī bronzas rotaslietas – gredzeni, saktas, važiņas.

Pasūtījumus viņa saņem no daudzām Eiropas valstīm. Baltijas valstu mērogā Maija ir unikāla viduslaiku tērpu šuvēja. Pārsvarā par viņas klientiem kļūst cilvēki, kam šāds apģērbs nepieciešams darbam, piemēram, amatnieki, mūziķi vai loka šāvēji, kas regulāri piedalās viduslaiku festivālos. Taču reiz viņas tērpā precējies pat kāds pāris. Esot arī cilvēki, kas nopērk tāpat vien, jautrības pēc.

Šobrīd viņa organizē arī dažādus viduslaiku pasākumus un skolēnu ekskursijas. Stāsta par viduslaikiem un savu darbu. Pēdējā laikā, piemēram, ar kolēģiem šuj un pucē auduma lelles, ar kurām pēc tam rīko leļļu teātra iestudējumus bērniem.

Pati sevi Maija Ulme apšuvusi jau no skolas laikiem. Tieši par viduslaiku tērpu šuvēju viņa sāka strādāt tad, kad ar citiem cēsniekiem piedalījās lugas Mielasts ar Pletenbergu uzvešanā. Tolaik viņa bija jauna šuvēja, kurai palūdza izrādei izgatavot tērpus. Pētījusi, skatījusies gleznas, skulptūras un aizrāvusies. «Tagad arī pati vislabāk jūtos viduslaiku kleitā. Citreiz man jautā, vai nav apnicis. Nav! Tā ir mana būtība, mana dzīve. Viss tam ir pakārtots,» viņa piebilst.

Tēva ligzda

Jaņa Rozentāla 150. jubilejas gadā viņa talantīgās atvases bijušajā mākslinieka darbnīcā nāk klajā ar savu darbu izstādi Radošā pēctecība. Dzimtas turpinātājs ceturtajā paaudzē Ansis Rozentāls, piemēram, gleznošanu sācis apgūt, kopējot vectēva dzīvoklī skatāmos Jaņa darbus  

Apaļas brilles, kādu Janim Rozentālam nav nevienā fotogrāfijā, bet pēdējā dzīves gadā 50 gadu vecumā acīmredzot bija vajadzīgas. Uz galda arī ceļojuma palete un pelnutrauks. Ja mēs gribētu viņa bijušajā darbnīcā Alberta ielā 12-9 radīt īsti autentisku atmosfēru, to vajadzētu ietīt biezos cigāru vai cigarešu dūmos. Tagad te ir muzeja telpas, gaiss ir skaidrs. Portreti, kas salikti īpašā izstādē par godu ievērojamā mākslinieka 150. dzimšanas dienai 18. martā, nepieder Jaņa, bet viņa dēla Miķeļa Rozentāla otai. 

Arī uz izstādes Radošā pēctecība atklāšanu sanākušais radu pulciņš ir Miķeļa Rozentāla zars (Jaņa un somu dziedātājas Ellijas Forseles ģimenē bija arī divas meitas). Miķelis daudziem mākslas pazinējiem varētu būt atklājums. Jaņa Rozentāla dēls līdz pāragrajai nāvei 45 gadu vecumā gleznoja, arī mācīja studentus Latvijas Mākslas akadēmijā, no darba 1948. gadā atlaists politisku iemeslu dēļ. Vēlu pievērsies glezniecībai, esot pat gribējis nomainīt uzvārdu, lai nav jālepojas ar svešām spalvām, stāsta topošā mākslas zinātniece Laurance Rozentāle, Miķeļa mazmazmeita. Viņa par Jaņa Rozentāla slavas aizēnotā pēcteča īso, bet spilgto mūžu rakstīs bakalaura darbu. Ne viņas vectēvs, Miķeļa dēls Lauris, ne arī otrs dēls Atis, kuri kā mazi zēni redzami Miķeļa tumšajos, dūmakainajos eļļas gleznojumos, vairs nav dzīvi. Pēdējā no Rozentāliem 2002. gadā Alberta ielas ēku uz mūžiem atstāja Miķeļa meita Ieva Rozentāle. Izstādē Radošā pēctecība aplūkojamā Miķeļa Rozentāla 1944. gada gleznā viņa ir bēbītis, kas zīž mammas Faustas, radu lokā sauktas par Mimīti, krūti. Arī Ieva bija māksliniece un keramiķe, bet viņas brālis Atis – arhitekts.

Ata meita Aija Biezaite, dzimusi Rozentāle, ir tulkotāja, somu valodas zināšanas viņu garīgi saista ar vecvecvecmāmiņu, Jaņa Rozentāla sievu Elliju Forseli. Simboliski, ka Jaņa Rozentāla pēdējā glezna Arkādija, kas palika uz molberta nāves brīdī 1916. gada 26. decembrī Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Somijā, nonākusi tieši Aijas īpašumā. Tā ir vienīgā Jaņa glezna, kas pievienota izstādei Radošā pēctecība.

Te ir Latvijas Mākslas akadēmijas 4. kursa studenta, Ata Rozentāla mazdēla Anša Rozentāla gleznas. Arī Ata brāļa Laura dēla Alvila Rozentāla darbi – šo augstskolu beidzis interjera dizaina specialitātē, arī viņš brīvajā laikā gūst prieku glezniecībā.

Alvila meitai, jau minētajai Laurancei, izstāde ir debija kuratores ampluā. «Ļoti interesanta, patīkama debija, visi savējie!» viņa smaida.

Simt gadu pēc Jaņa Rozentāla aiziešanas viņa radošie gēni joprojām caurauž Latvijas mākslas un kultūras telpu.

Pilnas sienas ar bildēm

Rozentālu klans ir saradis ar Alberta ielas dzīvokli nevis kā svētvietu, bet kā Faustas un Ieviņas (Miķeļa meitu ģimenē pārsvarā dēvēja mīļvārdiņā) dzīvesvietu. Muzejs, kas Rozentālu mājās ienāca 1973. gadā, pastāvēja draudzīgā simbiozē ar abām dāmām, viņu telpaugiem, Ievas kaķiem, Faustas mazbērniem. «Bērndārznieki un mazie skolnieciņi, kādam viņi jāpieskata,» miedz aci 1961. gadā dzimušais Alvils, atcerēdamies, kā ar brālēnu Miku, tagad Turcijas vēstniecības darbinieku, laidis pa garo gaiteni ar riteni. Dusmīgs garām skrējis grafiķis Jānis Birzgalis, kurš no Miķeļa Rozentāla nāves brīža līdz sava mūža beigām 1968. gada nogalē bija iekārtojies Rozentāla bijušajā darbnīcā, izbūvētā otrajā stāvā virs mākslinieka dzimtas dzīvokļa.

Rozentālu ģimene 250 kvadrātmetru dzīvoklī saimniekoja kopš 1904. gada, ēkas arhitekts un saimnieks Konstantīns Pēkšēns to projektējot bija paredzējis tieši ievērojamā tautieša vajadzībām, kurš tikko bija apprecējies ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Ar plašo mākslinieka darbnīcu savienotajā jumtistabiņā no 1906. līdz nāvei 1908. gadā tika sniegts patvērums tuvam ģimenes draugam Rūdolfam Blaumanim. Te uzauguši Rozentāla bērni Miķelis (pilnā vārdā Maris Miķelis), Laila Gedda un Irja Ausma. Starp Pirmo un Otro pasaules karu Alberta ielā 12-9 mitinājās vācbaltu gleznotājs Zigfrīds Bīlenšteins, bet padomju laikā turpinājās Miķeļa Rozentāla ģimenes stāsts.

Plašā darbnīca ar jumta logiem gan bijusi arī citu mākslinieku kārota, Miķelim to nācies atkarot no Jāņa Pauļuka, kurš pamanījies ievākties ar savām mantām un molbertiem. Muzeja rīcībā ir diplomātiski samudžināta, aizvainojuma pilna vēstule, ko Pauļuks 1944. gada beigās raksta Rozentāla mantiniekam. «Kaut gan pilnīgi saprotu, ka dēlam tiesības uz tēva ligzdu, tomēr esmu bēdīgs, ka nokavēju dārgu laiku. Īpašuma tiesības es ļoti atzīstu, kaut arī esmu kara laikā zaudējis vairākus namus pilsētā un lielus kapitālus ārzemēs, nu esmu priecīgs, ka kāds atgūst savas pirmtiesības, tikai vienu es negribu saprast: kādēļ gleznotāja Pauļuka tiesības atliek pie malas un nekādās runās neiet.»

Krievijas latvietis grafiķis Jānis Birzgalis, kas pēc Miķeļa nāves 1952. gadā pārņēma darbnīcu, visticamāk, bijis čekists, jo uzreiz pēc ierašanās Padomju Latvijā nonācis augstos kultūras institūciju amatos. Blakus, mazākā dzīvoklītī, kas daļēji tagad arī pievienots Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejam, iekārtojās padomju armijas štābs. Skaistās Alberta ielas jūgendstila mājas tika politiskās nomenklatūras darbiniekiem.

Rozentāli turpināja dzīvot turpat, savā dzimtas salā, kuras izskats padomju pelēcībā ievērojami neatšķīrās no pirmskara laika. «Visas sienas ar bildēm,» par dzimtas gleznām bez lieka patosa runā Aija Biezaite, atcerēdamās, kā vecmāmiņu Faustu apciemojusi savā bērnībā. Pie viņas un vēlāk tikai pie Ieviņas Ziemassvētkos Alberta ielā, kas padomju laikā bija Friča Gaiļa iela, vienmēr tika rīkotas ģimenes viesības.

Viesistabā joprojām stāv paša Jaņa projektēts stūra sols, redzams viņa pagājušā gadsimta sākuma zīmējumā ar Elliju un mazuli. Omulību dveš virtuve ar podiņu plīti, ko cauri padomju unifikācijai un 90. gadu eiroremontiem saudzīgi glabāja arhitektu labā gaume un dzīvokļa īpašais statuss. Pieliekamais kambaris ar oriģinālajiem plauktiem un nodalījumiem, ornamentētiem metāla režģīšiem. Vannasistaba ar flīzēm un vecu gāzes ūdenssildītāju, kam tagad arī ir muzejiska vērtība. Istabās vietām atsegti jūgendstila tapešu paraugi ar stilizētiem augu motīviem: ziediem, papardes lapām, artišokiem. Gaitenī gongs, kas pirms Pirmā pasaules kara Rozentāla ģimeni sauca pusdienās. «Šajā muzejā joprojām valda dzīvokļa noskaņa, un kā darbavieta tas ļoti atšķiras no citām iestādēm,» atzīst Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa.

Pavēli izveidot muzeju parakstīja 1969. gadā, tam sākotnēji tika atdotas Jāņa Birzgaļa bijušās telpas – darbnīca, Blaumaņa istaba un istaba līdzās augšstāva kāpnēm. Jaņa Rozentāla radu teritorija tika pievienota soli pa solim, vecajai paaudzei aizejot un Miķeļa bērniem dodoties savā dzīvē. «80. gados, kad Rīgas mērs bija Alfrēds Rubiks, mēs dzīvojām tepat netālu, Friča Gaiļa ielā 6,» stāsta Aija Biezaite. «Bijām vairāki radinieki kopā, arī mammas māsīca. Tad samainījām tā, ka tēta māsa Ieviņa atdod divas istabas muzejam, bet mammas māsīca par to dabū atsevišķu vienistabas dzīvokli. Tāds padomju laika «dīls», bet muzejs tā pakāpeniski palielinājās.»

Tulkošana un mizu laivas

2002. gadā, kad pēkšņi nomira tante Ieva, Aijai bija 26 gadi. Pirms telpas pilnībā ielikt muzeja rokās, viņa ar tēti Ati ilgi, kā uz darbu, nākusi šķirot mantas, kas palikušas no tēvamāsas un vecmāmiņas. Iedzīves bijis par daudz, Aija kaut ko tādu darījusi pirmoreiz, šķirošana izvērtusies lielā emocionālā pārdzīvojumā arī ciešo ģimenes saišu dēļ. Ata un māsas starpā valdīja sirsnība, viņi regulāri sazvanījās, pat strādāja vienā darbavietā – par interjeristiem kombinātā Māksla. «Ieva zīmēja arī sienu gleznojumus, piemēram, zagsos un kultūras namos,» piemin Aija.

Vai viņu māksla un arhitektūra nesaistīja? Nē, arī zīmēšana skolā nepadevās, un vēl gadījās riebīgs skolotājs, kurš sit ar tāfeles lupatu, – radošās dzimtas atvase attrauc it kā nopietni, it kā pa jokam. «Kad dzimtā ir bijis tāds talants, tad visi pēcteči var piemērīties un saprast, ka esi «lūzeris», nekad nevarēsi tik augstu uzlēkt. Tu, vienkāršs, parasts pilsonis, jūties, ka kaut ko neesi izdarījis dzīvē, jo neesi kas īpašs.» 

Gēnos ieliktais radošums tomēr arī viņas ģimenē spēj izlauzties kaut vaļasprieku līmenī. Aijas brālis Miks, jaunā mākslinieka Anša Rozentāla tēvs, iztiku pelna biroja darbā, bet brīvajā laikā rada kuģīšus. «Kādreiz taisīja tādus smalkus no papjēmašē, tagad priežu mizas laiviņas manām meitām ir sataisījis,» smaida Aija. Miks ir arī pabeidzis astroloģijas skolu, uzrakstījis diplomdarbu Jaņa Rozentāla astroloģiskais portets. Atklājis, ka mākslas dižgara dzimšanas brīdī bijis jaudīgs planētu sakopojums vienā astroloģiskā apļa punktā, ap sauli, kas netieši norāda uz liela talanta iespējamību. Taču Jaņa horoskopā iezīmējoties arī racionālisms – vairākas planētas atradušās arī tā sauktajā otrajā mājā, personīgo vērtību un arī naudas mājā. Tas izskaidrojot veiksmi, ar kādu mākslinieks gadu gaitā spējis nostiprināt ne tikai savu glezniecības manieri, bet arī materiālo stāvokli. 

Aija ir studējusi psiholoģiju un vēsturi, bet jau kopš tīņa gadiem apguva Jaņa Rozentāla sievas Ellijas dzimto valodu. «Atmodas laikā dibinājās draudzības biedrības, sākumā tās bija čekas paspārnē, tad atsevišķi. Arī mēs iesaistījāmies draudzības biedrībā Latvija-Somija, kuras pirmā priekšsēdētāja bija Anna Žīgure. Gan mamma, gan tētis, gan es 80. gadu beigās sākām iet uz valodu kursiem. Mums ir somu radi, ar kuriem joprojām uzturam draudzību. Dzimtas vēstures pētnieks Anto Leikola martā bija Jaņa Rozentāla jubilejas konferences viesis. Es 90. gadu sākumā vienu laiku dzīvoju pie viņa māsas Helsinkos, gāju skolā,» atceras Aija. Tagad viņa vairāk tulko no angļu valodas, bet agrāk, kad somu valodu Latvijā tik daudzi nezināja, šī prasme bijusi uz izķeršanu. Nācies tulkot ne tikai tehniskos, bet arī filmu tekstus – gan televīzijai, gan festivāliem. Aijai piemīt muzikāls talants, viņa ir dziedājusi tradicionālās mūzikas grupās Saucējas un Laiksne.

Redzot, ka no abiem pašu bērniem mākslinieki nesanāks, Aijas vecāki uzķēra mazdēla Anša vilkmi uz šo profesiju. «Kādā 7.-8. klasē Ziemassvētkos bija atnākusi ciemos vecāmāte Vija, runā ar manu māsu: «Atnāc pie manis, pazīmē!»» Ansis stāsta. «Māsa negribēja, bet mani tas interesēja.» Treniņam viņš kopējis… Jaņa Rozentāla gleznas, kas karājušās pie dzīvokļa sienām. «8. klasē vecāmāte ar vecotēvu aizgāja ciemos pie Rožu direktores Maldas Muižnieces, teica: «Mūsu mazdēls labi zīmē,»» par sava vecvecvectēva vārdā nosaukto Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu Ansis runā skolnieku slengā.

««Ko viņš darīs pēc 9. klases?» «Atvērtajās durvīs» parādīju savus darbus pasniedzējam, viņš: «Nāc tik šurp!»» Lai panāktu citu skolnieku līmeni, gadu pirms iestājeksāmeniem Ansis mērķtiecīgi gājis uz zīmēšanas nodarbībām, ņēmis privātstundas.

«Es gleznoju moderni, stingri atšķirīgi no Rozentālu vecākās paaudzes māksliniekiem,» viņš rāda ainu no Berlīnes Potsdamer Platz, Pikaso portretu, Portugāles klintis, uzzīmētu «mākslīgo mēnesi» – ar audumu apvilktu metāla konstrukciju filmās, kur darbojies kā kino mākslinieks. «Nezinu, kā viss būtu izveidojies, ja es nebūtu Rozentāls,» Ansis nosaka. «Bet es esmu cits cilvēks, varbūt tieši tāpēc speciāli eju prom no Jaņa Rozentāla glezniecības.»

Paaudzi vecākais Alvils, kurš Rozentāla muzeja izstādē rāda savas dabas ainavas un ziedus, vienotību ar slaveno senci jūt mākslinieciskajā pieejā. «Visvērtīgākie gan man, gan Janim pašam ir tie darbi, kur spontāni izlaužas enerģija. Tie, kas gleznoti ar prātu, tā neuzrunā.» Īpaši mīļi viņam ir nevis lielā tuvinieka krāšņās un vērienīgās gleznas, bet mazie radošie zīmējumi, kuros Jaņa pieskāriens pat pēc 100 gadiem jūtams vispersoniskāk.

Alvilam tieši tāpat kā Janim ir divas meitas un dēls.. Tagad arī mazmeita Ieviņa, nosaukta tantes vārdā. «To es uz Ieviņas gada jubileju atdevu dēla ģimenei,» viņš met acis uz Miķeļa gleznojumu ar sievu Fausti, kas baro zīdainīti.

Malači!

Zelta medaļu ieguvēji Oskars Melbārdis (28) un Martins Dukurs (31) tagad uz mirkli atpūšas: ēd, ko vēlas, un audzina bērnus

Līdz šim latviešiem nebija izdevies pasaules čempionātos iegūt zelta medaļas gan skeletonā, gan bobslejā. Dukurs ar kamanām un Melbārža četrinieks ar bobu to paveica 19. un 21. februārī Austrijā. Mājās viņi ieradās tikai marta sākumā, jo pēc čempionāta devās uz Koreju iemēģināt trasi, kurā notiks 2018. gada olimpiskās spēles. Martins šosezon pārrakstījis arī skeletona vēsturi, jo līdz šim nevienam sportistam nav izdevies četras reizes būt pasaules čempionam. Pirms tam trīs tituli bija šveicietim Gregoram Štēli.

Kamanas – viesnīcas numuriņā

«Esmu noguris no tēmas «skeletons». Citādi jūtos brīnišķīgi,» saka Martins. Vai nav apnikusi arī preses uzmanība? Nē, tikko bijis intervijā televīzijā, nu gatavs šai sarunai. Bez ierunām un komentāriem. Vēl nobildējas ar puikām, kuri dīdās pēc selfija.

Pastāstu, ka pirms sešiem gadiem, internetā sekojot līdzi viņa braucienam olimpiskajās spēlēs Vankūverā, solidarizējoties nogūlos uz vēdera gultā. Pēc tam pie ledusskapja saldētavas pieliku bildi ar Martinu uz kamanām Vistleras trasē. Ja jau Martins, tad – ledus. Sportists smaida. «Es novērtēju katru līdzjutēju. Ja vēl ceļas naktī un skatās! Tas motivē. Nevaru atļauties startēt bez pilnas atdevas – ne sevis, ne līdzjutēju dēļ.» Īglsas trasē Austrijā šogad bijis bariņš latviešu ar karogiem. «Malači, ka brauc atbalstīt. Esot prom no mājām, tas man ļauj justies kā savējam,» saka Martins.

Šis Martinam ir ceturtais pasaules čempiona tituls. Vai nevajadzētu būt tā, ka katrs nākamais zelts nāk vieglāk nekā pirmais, jo ceļš zināms? «Nē, diemžēl tā nav. Ir grūtāk, jo no manis gaida. Bet – slikti jau ir arī tad, ja negaida,» Martins smejas.

Šo sezonu viņš sauc par smagu. Lai arī traumu nebija un rezultāti izcili – Kēnigszē sasniedza trases rekordu un tikai vienā pasaules kausa posmā Martins nestāvēja uz augstākā pjedestāla. Tas no viņa prasīja daudz. Jo īpaši uz sezonas beigām. Pietrūka māju, savējo. «Sākumā jau forši izbraukt ārpus Latvijas, jo sen nav būts, bet uz beigām sakrājas nogurums. Lidmašīna, viesnīca, trase, lidmašīna, viesnīca, trase. Un tad vēl lidmašīnā blakus apsēžas indietis, saliek plikas pēdas lotosa pozā un nevar mierīgi nosēdēt.» Vakars – viesnīcā. Labi, ka ir komanda un brālis, jo citādi – sēdi nu viens ar kamanām četrās sienās. Jā, kamanas Martinam ir līdzi pat viesnīcas numuriņā, jo vakarā kaut kas jāpieregulē un nav arī vēlmes, lai kāds nopētītu to tehniskās nianses. «Sieva jau smejas, ka man ir brūtīte.»

Sezonas beigās, kad ir visatbildīgākie mači un kļūst skumji, Martins zvana uz mājām. «Kad parunāju ar meitām, atceros, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Sports nāk un iet, bet bērni stāv pāri visam.»

Šampanietis, himna, zelta medaļa. «Tās ir minūtes divas trīs. Īstais gandarījums ir tad, kad atgriežos Latvijā, kur cilvēki mūsu panākumus ļoti novērtē.» Šogad gan viņš uzreiz mājās netika, devās uz Koreju, kur bija uzaicināts iemēģināt olimpisko spēļu trasi Phjončhanā. Daudz braukt nesanāca, jo bija pārāk silts, taču trases raksturu apjauta. «Bija tauriņi vēderā. Kaut kas jauns, nebijis. Olimpiskā trase tomēr,» sportists atceras.

Beigs karjeru

Ziemas olimpiskās spēles Korejā Martinam būs pēdējās. Tad sportista karjeru beigs. «Lēmums nenāca viegli, un bija šaubas, taču katram dzīvē jāsaprot savs laiks.» Nākamajās spēlēs 2022. gadā Ķīnā Martinam jau būtu 37 gadi. Esot skeletonisti, kas brauc arī 40 gados, taču «man gribas aiziet no sporta ar labu sajūtu, nevis tad, kad vairs nespēju». «Negribu vienkārši šļūkāt. Ja darīt, tad kvalitatīvi. Esmu piekusis un pietiekami sevi izdedzinājis, tāpēc, ilgāk sportojot, varētu būt grūtības ar motivāciju.» Ko darīs pēc karjeras beigām, Martins tagad nedomā. Laiks rādīs. Precīzāk, viņš nedomā par to, kā beigt sportot, jo vairāk prātu nodarbina tas, kā būt izcilā formā uz spēlēm Korejā. Un skaidrs, ka viņš negrib būt otrajā vietā. «Man nav raksturīgi gulēt gultā un priecāties par sasniegto: oo, kāds es baigais vecis esmu. Jāiet uz priekšu.»

Domu tīrība. Tas raksturo Martina runas veidu. Savāktība un miers izšķirošos brīžos. Kā viņš ar sevi garīgi strādā? «Es nepieķeros rituāliem. Tas tikai traucētu. Nervozē visi sportisti, taču katrs iemācās ar to tikt galā citādi.» Māka savākt sevi Martinam ir gan dabas dota, gan pats pie tā piestrādājis. Bet ar to nepietiek, vajadzīgi labi darba apstākļi, lai viss notiek raiti. Vajag komandu, kas nečakarē prātu. Saprotošu ģimeni. «Man neviens nepārmet, kāpēc tik ilgi esmu prom un kāda jēga. Ir bijuši grūtāki brīži, bet sieva saprot, ka tas ir mans dzīvesveids, bez kura nevaru.» 

Martins mājās domā par daudzām lietām. «Līdz ar to, aizbraucot uz mačiem, galva ir brīvāka. Es mentāli atpūšos un vieglāk varu koncentrēties vienai lietai.» Brīžos, kad jāpārvar grūtības, viņš domā labas domas. Stāsta sev, ka tas būs spēkam. «Jo sports ir nemitīga sevis pārvarēšana.»

Trasē Martins jūt sekundes desmitdaļas, dzīvē gan ne. Kavēt viņš nemēdz, un nepatīk, ja to dara citi. Pieradis sportā pie režīma. Bet ja meita neiet gulēt pēc grafika? Martins smejas: «Ar to esmu samierinājies. Agrāk šķita: kurš kuru, viņa mani vai es viņu, tagad saprotu, ka tam nav jēgas. Ja nenāk miegs, lai paspēlējas. Ja nāk niķis un nevar aizmigt, tad gan jāmēģina.» Tādos brīžos palīdzot parunāšanās. Tomēr Martins atzīst – pateicoties meitām, viņš pārbaudījis savu pacietības mēru. «Brīžam ir grūti savaldīties un tikt galā, bet ar otro bērnu jau viss ir vienkāršāk.» Vecākā Magda ir trīsarpus gadus veca, Marta – pusotru. Sievai Janai viņa prombūtnes laikā palīdz omītes. «Kad esmu mājās, dzīvojos ar meitām, izejam ārā pastaigāties, lai mamma atpūšas. Bet tā sataisīšanās…,» Martins nogroza galvu.

Kad Magda ieraudzīja tēti lidostā, priecājās. Vajadzēja gan laiku, lai pierastu, jo tētis bija drusku piemirsies. Magda seko līdzi tēva braucieniem pa televizoru, un brālēns viņu instruē, kas jādara: abi paņem pa veļas dēlim, saberzē plaukstas un metas uz vēdera «braukt». Arī ar koka ragaviņām no kalna meita reizēm mēdz braukt uz vēdera.

Jādomā ārpus kastītes

Darbu Martins cenšas mājās nenest. Tā esot runāšana par netveramām lietām – sekundes simtdaļām, kamanu parametriem. Par to var runāt ar tēvu, brāli un komandas biedriem. Arī ar mammu, jo viņa analizē treniņus. Pieiet sacensībām sīkumaini un tēvu strostē, ka tehnika nav līmenī. Vienu dienu šogad gan vecāki bija ārkārtīgi priecīgi – kad abi dēli stāvēja uz augstākā pjedestāla, ieguvuši pirmo vietu vienā no Eiropas čempionāta posmiem. Abiem – gan Martinam, gan Tomasam – bija vienāds rezultāts. Todien Martins zvanīja tēvam un teica, ka tā ir vislielākā dāvana, kas var būt. Kopvērtējumā pasaules čempionātā Tomass ieguva 6. vietu.

Tieši tētis Martinam iemācījis: ja apsoli, ir jāpilda. Ja apņemies un iesāc, tad pabeidz. Tāpēc viņš 2006. gadā pabeidza klātienē bakalaura studijas ekonomikā Latvijas Universitātē un aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm. «Tas bija baigais terors. Mana iekšējā uzvara to visu savienot.» Martins ne brīdi nedomāja, ka izglītība nav vajadzīga, jo muskuļus taču kustinot prāts. «Sportists nedrīkst būt aprobežots. Ir jādomā arī ārpus sporta. Ārpus kastītes.»

Kas ir mazās ikdienas uzvaras? Martins smejas: «Kad pats kaut ko uzcepu.» Viņš absolūti neesot ēst gatavotājs. 

Pirms sezonas viņam vajadzēja nomest trīs kilogramus svara, lai labāk salāgotos ar jaunajām kamanām. Ūdens, nekādu saldo ēdienu un makaronu vai kartupeļu. Salāti un gaļa. «Tā gribējās ēst! Bet izturēju.» Tagad viņš ēd visu. Atpūtīsies kādu mēnesi, pat rīta krosu neizskrienot. Sezona sākas oktobrī, treniņi – maijā. «Kad kokiem lapas plaukst un zāle smaržo. Tad, kad negribas par trasi domāt.»

Kāds Martins būs vecumā? «Ietiepīgs āzis. Ar garāžu, kur ķimerēšos ar drātiņām un līmlentēm.» Jau tagad viņš var izpausties, jo top māja Siguldā, ko būvē uzticama brigāde. Saku, tad jau viss ir: karjera, ģimene, māja. «Kas ir viss?» Martins maina balss toni. «Vai tad dzīve beidzas ar mājas uzcelšanu? Man viss vēl priekšā. Dzīve turpinās. Problēmas un prieki būs gan dzīvoklī, gan mājā.»

Martina feisbuka profilā ir bilde, kur katrā rokā pa meitai. Cits ieliktu torsu, ja ir, ko rādīt! «Kas kuram ir vērtība. Es lepojos ar meitām. Viņas ir manas medaļas. Trofejas.»

Ieplīsa kauls

Oskars Melbārdis ir ne mazāk aizņemts kā Martins Dukurs. Visu pirmdienu auklējis gadu veco dēlu Kārli, otrdien dodas ierunāt BMW reklāmu, jo abiem zelta medaļniekiem uz gadu braukšanā piešķirts jaunais apvidus auto. «Martinam gan iedeva jaudīgāku,» pasmaida Oskars. Sarunas sākumā «aprunājam» Martinu. Stāstu, ko viņš dienu iepriekš teicis intervijā. Oskars saka: «Viņš ir apbrīnojams. Četrkārtējais čempions, tik daudzos kausos vinnējis. Kā viņš var noskaņoties? Kā spēj sevi motivēt? Kaut gan es varu iedomāties, kas viņu motivē, – olimpiskais zelts,» nosaka Oskars. Martinam ir divi olimpiskie sudrabi, bet zelta nav. Tas, ka Dukurs pēc Korejas spēlēm grasās karjeru beigt, esot saprotami. Arī Oskaram ne reizi vien ir gribējies pielikt punktu. Piemēram, pagājušajā vasarā, kad treniņos sākās veselības problēmas. «Atklājas, ka man no pārslodzes ieplīsis viens sīks kauls. Visu augustu nevarēju neko darīt. Šķita, ka ir brīdis paiet malā un beigt sportot.» Tomēr Oskars, sievas Ievas un komandas atbalstīts, turpināja treniņus.

Sezona rudenī sākās labi. Lūzuma punkts bija ziemā Leikplesidā, kad treniņā svaru zālē Oskars satraumēja muguru. Izbīdījās muguras disks. Nav tā, ka būtu nepareizi trenējies, – problēmas ar muguru viņam ir jau kādu laiku. Melbārdis atkopās, nācās izlaist braucienus. Nākamajā posmā Soltleiksitijā viņa vietā pilotēja Uģis Zaļims. Kad Oskars bija uz strīpas, traumu guva stūmējs Daumants Dreiškens. Sezonas beigās pirms izšķirošās cīņas Austrijā, Īglsas trasē, neveiksmīgi pakrita treneris Sandis Prūsis un salauza potīti. Viņa vietā stājās Prūša palīgs un trases treneris Olafs Kļaviņš. Pēc treniņbraucieniem viņš stāstīja, kādas kļūdas manījis trasē, un uzmundrināja vīrus. «Vislabāk motivē zvans uz mājām. Parunāt par kaut ko ar sportu nesaistītu, paskatīties uz dēlu.» Skype esot pieslēgts pie televizora, un puika tēti var redzēt lielajā ekrānā.

Patīk uzticēties

Melbārža komanda nedomāja, ka iegūs zeltu. Šosezon nebija līderos. Pēdējā posmā Austrijā, Īglsas trasē, sestdienas braucienā latvieši palika septītie. Svētdien izšķirošajā braucienā vācieši kļūdījās un ar 0,04 sekunžu starpību ļāva mūsējiem uzvarēt. Ja vācieši nekļūdītos, vai uzvara būtu? «Viņi jau varēja arī nekļūdīties,» smejas Oskars. Šī četriniekam nav pirmā medaļa, olimpiādē Sočos viņi izcīnīja sudraba godalgu. Deviņas sekundes simtdaļas zaudēja krieviem.

«Varbūt televizorā tā izskatās: re, puiši uzstumj, salec un nobrauc tās dažas minūtes un viss, darbs galā. Atliks vienam stūmējam ne tā nolikt kāju, pakritīs, un mačs galā. Tas, kas notiek aiz kadra un ko neredz, ir milzīgs darbs. Treniņi.» Saku Oskaram, ka vēl skatītājs neredz, kā viņi ir saķērušies bobā. Kurš kuram ap vidukli turas? «Tuvība ir diezgan. Daumants man liek rokas pāri pleciem, Arvis un Jānis gar malu.» Arvis Vilkaste, Jānis Strenga un Daumants Dreiškens. Tāda ir Oskara zelta stūmēju komanda. «Es nevarētu būt vieninieku sportā. Vajag komandu. Pat mājās ar moci nepatīk braukt vienam, labāk kopā ar brāli. Man vienkārši patīk uzticēties un sadarboties. Vai man ir sajūta, ka esmu labākais bobslejists Latvijā? Noteikti ne. Mūsu komanda ir liela, un labi brauc arī Uģis Žalims un mazais Osis (Oskars Ķibermanis – red.) ar savējiem.» 

Lielais Oskars par sportu patlaban nedomā. Jāsaved kārtībā veselība. Jāatkopjas. Uz olimpiskajām spēlēm Korejā braukt plāno. Trasi Melbārdis apskatījis, taču izbraukt gan nesanāca. Kad ieradās, tā bija pakususi, un nobrauca tikai Martins. Korejieši solīja nākamajā dienā savest labākā kārtībā, bet saplīsa ūdens sūknis un nevarēja uzsaldēt ledu. «Vajadzēja nobraukt kaut pa sliktu, aiz Martina. Nu, neko. Trase izskatījās grūta. Ar daudzām sarežģītām virāžām,» vērtē Oskars. 

Mājas trases priekšrocības spēlēs izmantos korejieši, kuri esot spēcīgi bobsleja divniekos. Četriniekos ne tik ļoti. Arī skeletonā nav nekādi švakie. Pasaules čempionātā korejietis ieguva 2. vietu.

Dēls staigā ķiverē

Lai arī nedēļu kā atgriezies Latvijā, Melbārdis vēl nav saticis vecākus. Pēdējoreiz redzējās Ziemassvētkos. Ilgākais laiks šosezon, kad bija prom no sievas un dēla, – sešas nedēļas. «Atskrienu pa sezonas vidu uz pāris dienām, bet tas nav nopietni – domās tāpat esmu sportā,» viņš saka. Kad ziemā ieradies uz nedēļu, dēls Kārlis tuvojies tētim lēnām, jo bijis drusku piemirsies. Lidostā gan atcerējās. «Man ļoti patīk ar dēlu dzīvoties, neesmu ilgi viņu redzējis. Gribas atgūt to laiku, ko biju projām.» Oskars labprāt ar dēlu pavada visu dienu. Pusdienlaiku guļot kopā. Reizēm lielajā gultā. «Labi pēc Korejas laika joslu maiņas tā pagulēt.»

Mazā Kārļa mīļākā rotaļlieta ir tēta ķivere. Oskars parāda video, kur mazs vīriņš staigā pa māju ar milzu melnu ķiveri, aiztaisītu aizsargstiklu. «Vienīgais, kas man nesanāk, ir bērnu grāmatu lasīšana. Mammai tas izdodas dabiskāk,» Oskars smejas. Sieva slavējot, ka viņam viss izdodas tik labi, ka mierīgi varētu piedalīties raidījumā, kur vecāki apmainās lomām un tēviem jāauklē bērni. «Jā, diezgan labi tieku galā ar visu, izņemot mazgāšanas programmu uzlikšanu veļasmašīnai,» Oskars saķer galvu.

Visu dienu ar dēlu ir jādzīvojas arī tāpēc, ka sieva raksta maģistra darbu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, darba vides ekspertīzē un aizsardzībā. Bakalaura grādu Ieva Melbārde ieguva Rīgas Stradiņa universitātē sabiedrības veselības specialitātē. Oskaram gan augstākās izglītības nav. «Bet vajag. Jā, arī sportistam vajag izglītību.» Oskars pabeidza vienu kursu Policijas akadēmijā, studijas patika, bet tad likvidēja neklātieni un nevarēja vairs studēšanu apvienot ar sportu. Iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet «tas nebija tas, ko vēlos». «Gan jau vēl paspēšu izmācīties.»

Mājās Oskars sekundes neskaita. Nejūt desmitdaļas. «Esmu lēnīgs. Labprāt atkrītu dīvānā pie televizora.» Un ļaujas pēcsezonas priekiem. Oskaram ļoti garšo saldumi. «Vakar puskasti saldējuma apēdu. Pat auk-sti palika. Kilograms šokolādes konfekšu manī var pazust kā nebijis. Uzliec uz vēdera un laid tik iekšā.» Līdz ar to aug svars. Un Osim tas nākot klāt ātri jau izsenis. Sezonas laikā viņš uz svariem kāpj ik dienu un ļoti domā, ko ēd. «Šonedēļ uz svariem nekāpšu. Bail salauzt,» Oskars smejas. Nākamnedēļ gan uzkāps un sāks sevi fiziski nodarbināt. Padarbosies arī ar tehniskām lietām. «Ļoti patīk koka darbi. Terasei pats uztaisīju dārza mēbeles.» Melbāržu ģimene dzīvo dzīvoklī Baložos, netālu no Rīgas.

Oskaru nevilina lielpilsēta. Vienmēr tuvi bijuši lauki. Dzimis Valmierā, audzis netālajos Kauguros. Tur dzīvo viņa vecāki. «Kāds es būšu vecumā? Gribētu dzīvot atjaunotā senā lauku viensētā un darboties ar močiem. Man patīk tehnika. Patīk izjaukt un salikt.»

Pasaku drēbes

Radot bērnu apģērbu zīmolu Hebe, Ingas Blumbergas ideja bija ērtas drēbes ar apdruku, kas veido stāstu. Māksliniecisko ideju Inga īsteno ar racionālu pieeju – izvirza mērķi, izstrādā plānu tā sasniegšanai un dzelžaini turas pie tā

Kad Ingas Blumbergas bērnu Terēzes un Jēkaba draugi dzimšanas dienas ballītēs izsaiņo dāvanas, to vidū nereti ir Hebes jaunākās kolekcijas krekli, legingi, bikses vai svārki. Hebes drēbēs aug ne tikai Ingas un viņas draugu atvases, tūkstošiem bērnu ikdienā valkā ērtas kokvilnas drēbes, ko rotā dziļdomīgas pūces, lāči un vilki ar caururbjošu skatienu, atpūtušās peldētājas un draudzīgi suņi. Mākslinieču Līgas Kitchen un Sanitas Simtnieces veidotie zīmējumi padara Hebes apģērbus īpašus – var droši teikt, ka tiem līdzīgu nav.

Lai radītu šādus tērpus, Inga sekojusi sakāmvārda ieteikumam – septiņreiz nomēri, pirms griez! Piecu gadu laikā, kopš uzņēmums Hebe strādā, Inga tam ik gadu veido darbības plānu. Izvirza augstus mērķus, kas liek pārvarēt sevi un izdarīt vairāk. «Galvenais iemesls, kāpēc esam veiksmīgs uzņēmums, ir mūsu nemitīgā tiekšanās uz izaugsmi,» Inga saka par sevi un kolēģēm, kas ikdienā šuj drēbes un gādā par to tirdzniecību Latvijā un vēl 14 valstīs. «Mēs gribam augt un gribam būt labākie.»

Šuva kleitas lellēm

Ideja par uzņēmumu, kas ražo bērnu apģērbu, Ingai radās, kad dēls Jēkabs vēl bija mazs puika un viņa bija meitas gaidībās. «Es gribēju radoši izpausties,» saka Inga. Pirms pasaulē nāca Terēze, Inga bija juriste-personāla atlases speciāliste telekomunikāciju uzņēmumā. Darbs ļoti patika, taču īstu gandarījumu tomēr nedeva.

«Es jau bērnībā šuvu lellēm kleitas,» saka Inga un pastāsta kādu atgadījumu, ko piedzīvoja četru vai piecu gadu vecumā, kad sēdēja autobusa pieturā kopā ar mammu un lelli, kurai bija pašas uzšūtā kleita. «Meitenīt, ja lellei uzšuj kleitu, tad arī maliņa jāatšuj,» aizrādījusi kāda cienījama vecuma dāma. «To brīdi laikam visu mūžu atcerēšos kā lielu kauna traipu,» saka Inga. Kopš tās reizes viņa cenšas izdarīt visu maksimāli precīzi un labi.

Tā kā Inga bija mācījusies Valmieras Mākslas vidusskolā, viņai bija doma padarīt sava bērnu apģērbu zīmola drēbes īpašas ar mākslinieku zīmētu apdruku. Bērni, lūkojoties uz zīmējumiem, varētu izdomāt savus stāstus par tiem. Inga atzīst, ka ilgi un nopietni apsvērusi, vai aiziet no darba, kas patīk, lai dibinātu savu uzņēmumu, vai tomēr neriskēt. Meita Terēze jau bija iemācījusies staigāt, kad Inga pagarināja bērna kopšanas atvaļinājumu, lai izsvērtu visus «par» un «pret». Galu galā tomēr izšķīrās par zīmolu Hebe, kas ir abreviatūra no vārdiem Happiness empowers beautiful emotions*. «Es nenožēloju, ka esmu izdarījusi izvēli par labu Hebei,» saka Inga.

Lai radītu skaistos zīmējumus apģērba apdrukām, Inga Blumberga izveidoja sadarbību ar māksliniecēm Sanitu Simtnieci un Līgu Kitchen, dažus zīmējumus veidojusi arī dizainere Kristiāna Kalniņa. «Darinot jaunu kolekciju, vienmēr piedomājam, lai apdrukas veidotu stāstu,» stāsta Inga. «Piemēram, peldētājas ir no kolekcijas Izgaršo vasaru! Tajā apdrukas vēsta par bērnu nodarbēm – viņi peld, ēd zemenes, laukos spēlējas ar suņiem. Kad zīmējam skices, vienmēr prasām bērniem, vai viņiem zīmējumi patīk. Viņi ir mūsu kritiķi.»

Ingas un Hebes darbinieku bērni mīļuprāt arī notestē jaunākās kolekcijas apģērbus. Tikai Ingas dēls Jēkabs, kuram drīz būs 11 gadu, dažus apģērba gabalus atzinis par pārlieku bērnišķīgiem. Bērnu un pusaudžu prasības un gaumes ir tik atšķirīgas, ka Inga nolēmusi pieturēties pie zināmā un ražot apģērbu bērniem līdz 12 gadu vecumam.

Galvenais, lai ērti

Hebe veikals, birojs un ražotne atrodas zem viena jumta Rīgas klusajā centrā Emiļa Melngaiļa ielā.

«Sākumā mēs ar Sanitu izstrādājām apģērbu dizainu, bet to šūšanai izmantojām ārpakalpojumu,» stāsta Inga. Tomēr, noslēdzot līgumu ar ražotni, kas šuj vairāk nekā viena zīmola apģērbu, nekad nevarēja droši paļauties, ka darbs būs pabeigts laikus. Hebe nevarēja garantēt, ka konkrētā mēnesī klientiem uz viņa veikaliem tiks nosūtīts pieprasītais produkcijas daudzums. «Sapratām, ka vajag savu ražotni, tikai tad varam garantēt, ka visa prece tiks piegādāta laikus. Bet līdzekļu ražotnes atvēršanai nebija. Ko darīt? Rakstījām projektu [biznesa atbalsta programmai] Atspēriens, 2013. gadā saņēmām 15 000 eiro, un tas mums ļoti palīdzēja – nopirkām 11 šujmašīnas un iekārtojām ražotni,» stāsta Inga. Kādu laiku šuvējas, Inga un māksliniece strādāja atsevišķi, līdz visas secināja, ka izdevīgāk strādāt plecu pie pleca, lai pēc iespējas ātrāk atrastu atbildes uz jautājumiem, kādi rodas darba procesā. Hebei vairākkārt piedāvāts ražot apģērbu Lietuvā un tālākās valstīs, bet Ingai ir ļoti svarīgi, lai šūšanas cehs atrastos Latvijā, kur viss ražošanas cikls ir kontrolējams, un tajā strādātu pašmāju cilvēki.

«Mēs nekad nešujam apģērbu, kas bērnam būs neērts,» uzsver Inga. Līdz ar to piegrieztnes veidotas tā, lai būtu pēc iespējas mazāk vīļu vai tās nebūtu jūtamas. Ne grauž, ne kož, ne ķeras. Hebe ir atteikusies no piegrieztnēm sarežģītiem apģērbiem, secinot, ka ne jau ar knifiem pārbagāti modeļi bērniem ir svarīgi. Spēlējoties, dauzoties un mācoties daudz būtiskāks ir komforts. «Katru jaunu apģērba gabalu notestējam, tas ir, palūdzam, lai bērni pavalkā un pasaka, cik ērti tas ir,» saka Inga. «Ņemam vērā ieteikumus, piemēram, legingiem veidot platākas jostas, jo šauras mazajiem spiež.»

Bērnu ērtības labad apģērbu izgatavošanā pārsvarā tiek izmantots kokvilnas audums, kurā ir 5% elastāna. Pēc Ingas un Maijas stāstītā, arvien vairāk pircēju, it īpaši jaunie vecāki ārpus Latvijas, jautā pēc apģērba, kas ražots no dabīgas kokvilnas. Tādēļ visas nākamās kolekcijas būs šūtas no kokvilnas, kurai ir starptautiskais GOTS (Global Organic Textile Standard) sertifikāts. Šāds audums esot vidēji par 10% dārgāks nekā parastais, tomēr Inga pieņēmusi lēmumu apģērbu nesadārdzināt. «Mēs to nevaram atļauties,» viņa paskaidro. Drēbes nedrīkst kļūt pārlieku dārgas ģimenēm, kurās aug mazi bērni. «Bet ceram, ka iegūsim daudz jaunu klientu.»

Bērni un viņu vecāki ir novērtējuši ērtās un stilīgās drēbes. Inga lēš, ka piecu gadu laikā ražošanas apjomi palielinājušies vismaz septiņas reizes. Pirmajā darbības gadā pietika, ja katram modelim un katram izmēram uzšuva pa pieciem apģērba gabaliem, bet pērn vairs nepietika ar 35-40, un decembrī Hebes noliktavā pat pietrūka drēbju, kuras nosūtīt uz veikaliem. Šogad ražošanas apjomi palielināti par 30%. «Septembrī skatīsimies, vai esam ietrāpījuši,» saka Inga.

No izstādēm uz veikaliem

Pagaidām Hebes zīmola drēbes Latvijā nopērk vairāk nekā ārzemēs. Taču Inga un Maija paredz, ka proporcija tuvākajos gados var mainīties, jo pēdējos divos gados ir strauji palielinājušies eksporta apjomi. Katrā starptautiskajā bērnu apģērbu izstādē, kurā piedalās Hebe, tiek noslēgti līgumi ar diviem trim jauniem klientiem, kas parasti ir bērnu apģērbu vai preču veikali. Drēbes ar mākslinieciskajām apdrukām nopērkamas desmit veikalos Latvijā un 27 veikalos 14 dažādās valstīs.

«Eksportēt nolēmām jau pirmajā gadā,» saka Inga. Viņa atzīst, ka tā bija kļūda, jo mazam un jaunam uzņēmumam tas bija neaptverami liels darbs. «Mans ieteikums citiem jaunajiem uzņēmumiem – vispirms paskatīties, kā veicas ar preces noietu Latvijā, aptvert, kas pašmāju pircējiem patīk, ko viņi novērtē, un tikai tad eksportēt. Bet mums ambīcijas bija lielas, tāpēc sākums bija ļoti grūts.»

«Kad atnācu uz šejieni strādāt, neiedomājos, cik tas ir sarežģīti. Tiklīdz uzņēmums ir pieteicis sevi eksporta tirgū, tā ir iegriezis sevi vāveres ritenī, no kura nav iespējams izlēkt,» skaidro Maija Helde, Hebe eksporta vadītāja. «Tikko viena izstāde aiz muguras, visi pasūtījumi izpildīti, jau jāgatavojas nākamajai sezonai – jāveido kolekcija, ko prezentēt esošajiem un potenciālajiem klientiem. Ja gribam piedalīties starptautiskās izstādēs un eksportēt, ik pēc pusgada jābūt jaunai kolekcijai.» Hebe tās gatavo un prezentē divreiz gadā Parīzē Playtime Paris un Kopenhāgenā CIFF Kids.

«Mums ir jāaug»

Uzņēmuma piecu gadu vēsturē šis ir pirmais gads, kurā Inga vairs necīnās par tā izdzīvošanu, un viņai beidzot ir sajūta, ka strādā biznesā, kura drēbi saprot. Zina, ka lielie modes nami nosaka katras nākamās sezonas krāsas un audumi jāizvēlas atbilstoši šim diktātam. Secinājusi, ka maza uzņēmuma grāmatvedības sakārtošanai labāk izmantot ārpakalpojumus. Labprāt konsultē jaunuzņēmumus par materiālu izvēli, piedalīšanos starptautiskās izstādēs, eksportu. Nākamais solis ir Hebes zīmola apģērbu tirdzniecība ASV lielveikalos.

Ja Hebe noslēgs līgumu ar ASV tirdzniecības centriem, Ingai būs vajadzīgas vairāk par četrām šuvējām, un, iespējams, ražotnei vairs nepietiks ar divām istabām. «Mums ir jāaug,» saka Inga. «Vajadzētu vēl vienu cehu, bet, lai iegūtu naudu tā izveidei, atkal vajadzētu startēt kādā grantu projektā. Visu laiku jādomā par attīstības iespējām. Man nepatīk, ja dzirdu kādu sakām: «Mēs nevarēsim!» Nē, mēs varēsim! Ja ticēsim, tad varēsim».

* Laime rada skaistas emocijas – angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ambīcijas un mērķtiecība, kas piespiež pabeigt katru iesākto darbu. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nevajadzēja jau pirmajā gadā sākt eksportēt. Vispirms vajag kārtīgi iešūpoties Latvijā un tad, kad prece atzīta par labu, var droši doties pasaulē. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nekad nepadoties, nezaudēt enerģiju cīnīties un neapstāties pie sasniegtā. Uzņēmumam vajadzīga izaugsme.

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi

17. marts. KONCERTS. ZEMFIRA ARĒNĀ RĪGA. Populārās Krievijas dziedātājas Zemfiras koncerts notiks vērienīgā šāgada koncertturnejā Maļeņkij čelovek (Mazais cilvēks). Grupa uzstāsies jaunā sastāvā – spēlēs ārzemju, nevis Krievijas mūziķi. Biļetes cena 40-50 €. Bilesuserviss.lv

18. marts. KONCERTS. BAMBOUNOU KLUBĀ ARISTĪDS. Parīzietis Bambounou patlaban ir viens no interesantākajiem elektroniskās mūzikas izpildītājiem Eiropā. Viņa uzstāšanos papildinās rīdzinieki Elvi Soulsystems un Trashy Kid, kā arī franču diskžokejs Adhémar. Biļetes cena 5 €, nopērkamas Residentadvisor.net

23. marts. IZRĀDE. LIDOJOŠĀ KLUSUMA DARBNĪCA JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ. Aktieri Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš atveido trīs kara veterānus, kuri ik dienu satiekas. Katram ir sava pagātne, bet viņi kaļ plānus, apspriež jaunumus, kopā trokšņo un klusē. Režisors Ģirts Ēcis. Biļetes cena 7-28 €. Bilesuparadize.lv

18. marts. KONCERTUZVEDUMS. AVANGARDA ELEKTRISKĀ BALSS MŪZIKAS NAMĀ DAILE. Radio kora grupa un diriģents Kaspars Putniņš piedāvā trīs elektroakustiskās mūzikas lielmeistaru Lučāno Berio, Jaņa Ksenaka, Alehandro Vinjao darbu atskaņojumu. Lieldarbi komponēti 12 balsīm un elektronikai. Režisore Zane Kreicberga. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

 


oooo
 Kung Fu Panda 3. Korpulentā lāča, kungfu «cīnītāja» piedzīvojumiem veltīta jau trešā lente, un tā cienīgi saglabā gan stāstniecisko interesantumu, gan abu iepriekšējo filmu lielākās vērtības – krāšņu datoranimāciju un mutuļojoši spraigu sižetu. Lai arī stāsts par cīniņu ar kārtējo ļaundari un ģimenes apvienošanos ir caurausts ar daudzām atsaucēm uz iepriekšējiem darbiem, šī Kung Fu Pandas sērija ir labi skatāma arī kā atsevišķs darbs. Nākamajos trijos turpinājumos veidotājiem nāksies pasvīst, lai noturētu līdzšinējo līmeni. Kino no 18. marta.

oo Mēness afēra / Moonwalkers. Neatkarīgā franču kriminālkomēdija, kas nesekmīgu joku virknējumā jēli apzelē amerikāņu nolaišanos uz Mēness vai, konkrētāk, ar šo notikumu saistītās konspirācijas teorijas. Filmā piesauktais kinoklasiķis Stenlijs Kubriks kā neīsto Mēness ainu režisors, šķiet, ir vienīgā attālā saikne ar labu kino, citādi Mēness afēra izskatās kā tendenciozs amatierdarbs, kura vienīgā ambīcija ir imitēt klišejas, tās pasniedzot 60. gadu dekoratīvismā. No 18. marta.

Jaunākās grāmatas

 


DIENASGRĀMATA.
INESE ZANDERE. KUĢA ŽURNĀLS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. «Literāra dienasgrāmata dokumentē galvā notikušo un ārpasaules vērojumus, tās ir piezīmes par grāmatām, mūziku, izrādēm un ēdieniem, situāciju un sarunu pieraksti, ceļojumu un kara apraksti, esejas, vēstuļu fragmenti, ar dažādiem pseidonīmiem sacerēti īsi stāstiņi,» raksta Zandere. Apgāda cena 15 €.

ROMĀNS. DŽONS VILJAMS. STOUNERS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Universitātes pasniedzēja dzīve ir šķietami mierīga un bez lieliem notikumiem. Strādā, sastop sievieti, apprecas, kļūst par tēvu, noveco un tuvojas mūža norietam. Tas, cik smalki autors ir atainojis parasta cilvēka parasto dzīvi, ir iemesls, kāpēc patlaban pasaulē tik aizrautīgi lasa šo romānu. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 13,72 €.

DZEJA. MĀRIS SALĒJS. KĀ PIRMS PĒRKONA. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Ceturtais dzejnieka krājums tapis pēc 15 gadu pārtraukuma. Dzejniece Ingmāra Balode pieteikumā raksta: «Grāmata ir tapusi laikā un telpā, kurā mērvienībām zūd jēga. Un ieradusies šurp – kur ir toņi un pārejas, siltuma un stundu mērvienības un kur pat mūziku iespējams uz brīdi piestiprināt lapām.» Apgāda cena 6,90 €.

Līsbetas jaunā dzīve

Vai Stīga Lārsona slavenās triloģijas Millenium turpinājums ir tikpat aizraujošs?

Ārkārtīgi populārām grāmatu sērijām ir kas kopīgs – tā vien šķiet, ka rakstnieki, lasītāji un izdevēji vēlas tās turpināt bezgalīgi. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis zviedru rakstnieka Stīga Lārsona slaveno Millenium sēriju, kas sagaidījusi savu pirmo turpinājumu vairāk nekā desmit gadus pēc autora nāves. To sarakstījis zviedru žurnālists Dāvids Lāgerkrancs. 

Retais kriminālromānu cienītājs nebūs dzirdējis Līsbetas Salanderes vārdu. Kad 2005. gadā iznāca Millenium pirmā grāmata Meitene ar pūķa tetovējumu, tieši skarbā, ar ģeniālu prātu apveltītā hakere Līsbeta kļuva par pasaules zvaigzni par spīti raksturam, kas viņai neļāva iekļauties sabiedrībā, un gājieniem, kas pirmajā brīdī lika izbrīnā saraukt uzacis.

Jaunākajā grāmatā Līsbetas raksturs nav mainījies un viņa atkal liek lietā savas ģeniālās spējas, lai risinātu slepkavību un mistisku mākslīgā intelekta zādzību, pašai paliekot ēnā. Savukārt žurnālistam Mīkaelam Blumkvistam ir jātiek galā ne tikai ar slepkavību, kurā pats ierauts apstākļu sakritības dēļ, bet arī ar draudošo žurnāla Millenium bankrotu un nemitīgu nomelnošanas kampaņu, kas vērsta pret žurnālista pētniecisko darbību.

Meitene zirnekļa tīklā ir ieturēta jau pazīstamajā Millenium stilā ar garu, lēnu ievadu, ar vairākām sižeta līnijām, lasītājam jau pašā sākumā atklājot lielu daļu faktu un ļaundarību, tomēr meistarīgi saglabājot intrigu un azartu. Dāvida Lāgerkranca uzrakstītais romāns rada sajūtu, ka tā joprojām ir iemīļotā kriminālromānu sērija, kas neļauj grāmatu nolikt malā un liek lasītājam pašam minēt mīklas un meklēt to atrisinājumus.

Pēdējās desmitgades laikā intrigas gan tika vērptas ne tikai grāmatu lappusēs – tikpat spraiga bija arī jaunā Millenium romāna tapšana. Stīgs Lārsons tā arī nepiedzīvoja ne Millenium publicēšanu, ne sērijas fantastisko slavu, jo 2004. gadā 50 gadu vecumā rakstnieks negaidīti nomira no sirdstriekas. Sākās stīvēšanās ap mantojuma tiesībām, jo Lārsona ilggadējā partnere Eva Gabrielsone, ar kuru rakstnieks kopdzīvē bija pavadījis 32 gadus, uzskatīja, ka Millenium autortiesības pienākas viņai, tomēr Zviedrijas likumdošana šo skatījumu neatbalstīja. Lārsons un Gabrielsone nebija precējušies un neeksistēja arī testaments, tāpēc visas mantojuma tiesības saņēma rakstnieka tēvs un brālis. Situāciju vēl vairāk sarežģīja fakts, ka Lārsons bija iecerējis par Līsbetu Salanderi rakstīt aptuveni 10 grāmatas un pēc autora nāves Evas Gabrielsones īpašumā palika Lārsona sāktais ceturtās grāmatas manuskripts. Izdevēji bija pārliecināti, ka sērija ir jāturpina, un tika meklēts rakstnieks, kurš spētu turpināt Lārsona sākto. Sākotnēji šī loma tika piedāvāta Gabrielsonei, kurai būtu visplašākās zināšanas par Lārsona iecerēm, turklāt bija zināms, ka viņa Lārsonam ir nopietni palīdzējusi oriģinālās triloģijas tapšanā. Eva Gabrielsone šo piedāvājumu ne tikai noraidīja, viņa arī atteicās atdot Lārsona nepabeigto manuskriptu, apgalvojot, ka neviens cits nespētu ar Millenium sērijas varoņiem just tādu emocionālo saikni un tik veiksmīgi runāt par dažādām sociālajām problēmām.

Par spīti Gabrielsones iebildumiem tika nolemts sēriju turpināt, un tiesības to darīt saņēma žurnālists Dāvids Lāgerkrancs, kurš lielā slepenībā sarakstīja Meiteni zirnekļa tīklā. Un jāatzīst, ka vismaz daļēji Gabrielsonei ir bijusi taisnība. Jaunā grāmata ir aizraujoša, Lāgerkrancs visai veiksmīgi atdarina Lārsona stilu un meistarīgi uztur spriedzi, tomēr nav spējis rast saikni ar Lārsona varoņiem, un brīžiem pat šķiet, ka rakstniekam ir nopietni aizspriedumi pret Lārsona romānu marginālajiem personāžiem un viņu dzīvesveidu. 

Lārsona grāmatu popularitāte lielā mērā meklējama tieši viņa spējā izprast šos cilvēkus un citiem saprotamā veidā «iztulkot» viņu loģiku, caur šiem varoņiem runājot par tādam problēmām kā cilvēktirdzniecība, narkotikas un vardarbība pret bērniem. Un, lai cik veiksmīga jaunā grāmata būtu citos aspektos, Lāgerkrancam tomēr nav izdevies grāmatā ievīt šo dziļāko slāni, un brīžiem šķiet, ka līdz ar Stīgu Lārsonu ir nomirusi arī Millenium dvēsele.

Dāvids Lāgerkrancs. Meitene zirnekļa tīklā. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 14,52 €.