Lai Latvijas 100. jubileja nepaliktu «aizgāju uz salūtu» līmenī, par dāvanu sāku domāt jau tagad
Manā ģimenē un draugu lokā ikviena liela dzimšanas diena jau labu laiku iepriekš aizsākas ar pusčukstus sarunām, jubilāram nedzirdot: «Klau, ko dāvināsim? Kas vajadzīgs? Kas varētu patikt?» Dāvināšanas rituāls ne tikai apliecina, ka jubilārs mums ir īpašs un nozīmīgs, bet tā ir iespēja kaut nedaudz ieguldīt citam cita dzīvē – ticot, ka tas palīdzēs, sagādās prieku un radīs pievienoto vērtību.
Jau tagad notiek aktīva gatavošanās Latvijas simtās dzimšanas dienas svinībām. Viens no svētku lielākajiem aicinājumiem – katram iedzīvotājam sarūpēt dāvanu Latvijai – nav tikai banāls sauklis labdarības un brīvprātīgā darba veicināšanai. Tā mums visiem, arī man, ir iespēja ļoti personīgi apliecināt Latvijas nozīmi mūsu dzīvē, ieguldīt tās veidošanā. Cik daudz valsts tālākajā radīšanā piedalīsimies, tik arī mums visiem kopā būs. Latvija būs tieši tik plaukstoša un spēcīga valsts vai – tieši pretēji – tik nožēlojama un nomācoša, cik mēs paši. Tāpēc ir īstais brīdis uzdot sev jautājumu: «Kuri mani talanti, prasmes vai zināšanas ir vajadzīgi cilvēkiem man apkārt? Kas ir tas, ko neviens cits neizdarīs, neuzdāvinās un neiedos?»
Es ticu, ka simtgades svinības var kļūt par katra personīgu pieredzi, kas iesaista visas maņas, uzrunā prātu un sirdi, liek meklēt atbildes un kaut brīdi izsit no katra šaurās realitātes, liekot apjaust – ikviens esam daļa no kaut kā lielāka, un šis lielākais būtu citāds, ja mūsu nebūtu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.