Pirms desmit gadiem Mežaparkā glābēju acu priekšā izdzisa četras dzīvības. Liktenīgas sakritības un nepiedodamas kļūdas savijās vienkopus – iesprostoti degošā dzīvoklī un nesagaidot palīdzību, vecāki ar bērniem nositās, krītot no astotā stāva. Ir pēta, vai šī nelaime ir devusi mācību un nevar atkārtoties
Artūru tonakt pamodināja mamma un aizveda uz virtuvi, kur jau bija patvēries brālis un māsiņa. Viesistaba bija liesmās, abi vecāki centās uguni dzēst, taču tas neizdevās. Tikt laukā no pekles nebija iespējams, jo karstuma dēļ dzīvokļa metāla durvis bija deformējušās un nebija atveramas. Pa logu redzot, ka pagalmā jau ieradušies ugunsdzēsēji, ģimene apmēram 20 minūtes gaidīja glābiņu, taču nesagaidīja.
Mamma, 32 gadus vecā Irina, ar bērniem bija patvērusies virtuvē un atvēra logu, lai tiktu pie gaisa. Grīda bija karsta, un bērni uzkāpa uz palodzes. Neviļus atlaižot 10 gadus vecā Ernesta roku, puika nenoturējās un krita. Tverot viņu, mamma izkrita arī pati, līdzi paraujot sešgadīgo Nikolu. Ar rokām ieķēries loga rāmī, blakus esošajā guļamistabā uz palodzes bezpalīdzībā raudāja 33 gadus vecais tētis Vadims. Kad liesmas jau skāra viņa muguru, lejā metās arī ģimenes galva – pirms viņu sasniedza glābēju pacēlāja grozs. Vienpadsmit gadus vecais Artūrs, kurš liesmās palika viens, zaudēja samaņu un nokrita pēdējais.
Kopš viena no Rīgas traģiskākajiem ugunsgrēkiem Mirdzas Ķempes ielā 11 pagājuši jau desmit gadu, pērn novembrī pirmās instances tiesa par vainīgiem notikušajā atzina divus ugunsdzēsējus. Kāpēc cilvēkus toreiz neizdevās glābt? Un vai liktenīgās kļūdas, kuru dēļ ģimene nonāca uguns slazdā, tagad ir novērstas?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.