Putina mafiozais klans 81

"Levada centra" vadītājs Ļevs Gudkovs. Publicitātes foto
Leonīds Ragozins
Print Friendly, PDF & Email

Intervija ar Krievijas sociologu, neatkarīgā “Levada centra” direktoru Ļevu Gudkovu

Ļevs Gudkovs vada “Levada centru” – respektētāko Krievijas sabiedriskās domas pētījumu veicēju, kurš jau kopš 1987.gada mēra iedzīvotāju noskaņojumu. Par propagandas ietekmi viņu Maskavā iztaujā “Re:Baltica” līdzstrādnieks, Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka ļoti īsā laikā no 2013.gada līdz 2014.gada martam tika sasniegts kolosāls propagandas efekts, pieauga Putina reitings. Kā tas izdevās?

Pirmais priekšnoteikums ir informatīvā izolācija – bija slēgti vai aizliegti alternatīvie informācijas avoti, interneta mājaslapas, kabeļtelevīzijas. Iedzīvotāju pamatmasai vienīgais informācijas un visu notikumu interpretācijas kanāls bija Krievijas centrālā televīzija, kas atrodas prezidenta Putina administrācijas kontrolē.

Otrs priekšnoteikums, ir ļoti spēcīga, agresīva un efektīva propagandas kampaņa. Pirmajā acu uzmetienā tās mērķis bija diskreditēt Ukrainas eirokustību un reformas – patiesi tiesiskas, godīgas un nekorumpētas valsts izveidi, kas atrodas sabiedrība kontrolē. Ja [Ukrainā] tas veiksmīgi izdotos, tie būtu ļoti spēcīgi draudi paša Putina režīma stabilitātei. Jo pirms tam vairākus gadus Putina popularitāte bija kritusies, strauji samazinājās uzticēšanās viņam, pieauga neapmierinātība un pat nevēlēšanās balsot par viņu nākamajās prezidenta vēlēšanās. Cilvēki bija noguruši no šī autoritārā režīma, īpaši vidusšķira, kas šādos apstākļos sajuta savas turpmākās eksistences bezperspektīvismu. Tāpēc, diskreditējot Ukrainas Maidanu, patiesībā [Putina] propaganda sita pa Krievijas opozīciju, pa liberālām, demokrātiskām vērtībām, kuras motivēja cilvēkus iziet protesta akcijās.

Kāds bija vēstījums Krievijas auditorijai?

Ka visas šīs kustības un Eiromaidans ir Rietumu inspirētas un vērstas pret Krieviju, lai pazemotu to un atrautu Ukrainu no Krievijas, vispār novājinātu Krievijas valsti. Otra lieta – pašreizējāi Krievijas vadībai ir ļoti raksturīgas paranoiskas bailes no «krāsainajām revolūcijām», īpaši ņemot vērā ilgstošo masu protestu fonu pašā Krievijā. Attiecīgi sabiedriskajai domai tiek iepotēts viedoklis, ka Rietumi ļoti spēcīgi vēršas pret Krieviju, ka šī ir jauna Aukstā kara fāze, kas vērsta uz Krievijas vājināšanu tieši tagad, kad valsts [atbilstoši propagandas stāstam] nostiprinās, pieceļas no ceļiem, iegūst svaru, atdzimst. Proti, tieši Krievijas nostiprināšanās [it kā] ir izsaukusi šādu Rietumu reakciju. Šie ir tradicionālie mīti Krievijas sabiedrības apziņā – jau kopš padomju laikiem un vēl senāk, 19.gadsimtā cilvēki tos viegli uztvēra, jo propaganda izmantoja ļoti pazīstamus štampus.

Vēl viena svarīga lieta – skaidrojot Rietumu motīvus, Krievijas propaganda mītiskajiem Rietumiem piedēvēja tieši tās politikas intences, kas Krievijas pilsoņiem pašiem ir labi zināmas. Ekspansija, totāla kontrole, ģeopolitiskās prioritātes. Visi šie mīti tika aktualizēti, sākot ar 2014.gada janvāra vidu, pēc sadursmēm Maidanā. Taču jau pirms tam ilgstoši pieņēmās spēkā antirietumnieciska retorika – kopš Putina atnākšanas, kad pie varas nāca bijušie VDK darbinieki ar izteiktu antidemokrātisku, antirietumniecisku mentalitāti. Pakāpeniski šīs tēmas tika ievadītas sabiedriskajā domā, bet principiāli par Krievijas iekšpolitikas «meinstrīmu» tas kļuva pēc Putina runas Minhenē [starptautiskajā drošības konferencē] 2007.gada februārī.

Kopš Bolotnajas protestiem Putina popularitāte kritās, bet te pēkšņi – kolosāls pieaugums. No kurienes šāds brīnums?

Brīnums ir tajā, ka bija uzkrājusies milzīga frustrācija, spriedze un neapmierinātība Krievijas sabiedrībā. Neraugoties uz ienākumu un dzīves līmeņa pieaugumu, bija sakrājušies ļoti izteikti mazvērtības kompleksi. Turklāt dažādām grupām tie bija dažādi.

Vidusšķira – lielo pilsētu iedzīvotāji – pieprasīja reformas. Viņi vēlējās tiesu neatkarību, jo bez tās nav iespējams garantēt privātīpašumu, investīcijas. Tāpēc pirmajā vietā bija tiesu sistēmas reforma, otrajā – varas atbildība tautai, godīgas vēlēšanas un regulāra varas rotācija, kas, protams, pie varas nonākušajam grupējumam ir nāvējoši bīstami. Trešajā vietā – lozungi, ar kuriem uzstājās protesta kustība Bolotnajā un ko atbalstīja ļoti liela iedzīvotāju daļa, aptuveni 40 – 45%, bija saistīti ar preses brīvību, kas tieši Putina laikā bija likvidēta.

Tas ir viens pretenziju kopums. Otrs, daudz plašāk izplatīts – nostalģija pēc padomju laikiem un valsts paternālisma nabadzīgajā un depresijas māktajā provincē, kas ļoti jūtīgi uztvēra jebkādas reformas un tirgus ekonomikas ieviešanu. Šie cilvēki mazajās pilsētās saprata, ka tirgus reformas padara pilnīgi bezjēdzīgas padomju rūpnieciskā kompleksa paliekas, konkurēt nespējīgas ražotnes ar atpalikušām tehnoloģijām, tāpēc konservatīvā province uzstājās pret modernizāciju, pret pārmaiņām, pret tuvināšanos Eiropai un prasīja atpakaļ valsts regulējumu, dotācijas. Tā bija putinisma sociālā bāze. Šī bija pilnīgi citāda neapmierinātība – ar to, ka nenotiek valsts atgriešanās pagātnē.

Turklāt svarīgi, ka auga sociālā noslāņošanās un ar to saistīts sentiments, sociālā skaudība. Atšķirība starp visbagātākajiem un nabadzīgajiem Krievijā ir kolosāla – vidēji Eiropā 10% turīgāko iedzīvotāju pelna aptuveni 7 – 8 reizes vairāk nekā paši trūcīgākie, bet Krievijā šī starpība pat tikai pēc oficiālajiem datiem ir 16 – 17 reizes, bet pēc neatkarīgu ekonomistu aplēsēm vēl daudzkārt lielāka. Tāpēc savu lomu spēlē provinces iedzīvotāju grupas skaudība pret biznesa veiksminiekiem un viņu patēriņa modeļiem. Mazvērtības komplekss un aizkaitināmība, kas gāja rokrokā ar šiem sociālajiem procesiem, bija ļoti spēcīgi.

Dižās lielvaras statusa zaudēšana pastiprināja šo spriedzi. Padomju laikos pat trūkums un hronisks [preču] deficīts tika kompensēts ar šo piederību lielvarai, ko pēc PSRS kraha iedzīvotāju vairākums izjūt kā zaudētu. Tikai atsevišķos gadījumos, kad tiek demonstrēts agresīvs spēks – karā ar Gruziju, Krimas aneksijā – šī lielvaras statusa atjaunošana tiek kompensēta. Mūs cienīja, jo no mums baidījās – lūk, šajā uzskatā balstās [emocionālais] pacēlums. Propaganda potē, ka Rietumi īsteno naidīgu politiku, tāpēc demonstratīva starptautisko normu pārkāpšana un nereaģēšana uz Rietumu kritiku tiek uztverta kā spēka izrādīšana un nacionālā pašapliecināšanās. Tas izraisīja eiforijas efektu, kas turpinājās vēl kādu laiku, līdz sāka darboties sankcijas un atbildes sankcijas. Tad 2014.gada rudenī pēkšņi nokrita naftas cenas un rublis zaudēja 30% vērtības, sākās paniski noskaņojumi, ka krīze ir arī Krievijā un pret to nav nekāda glābiņa.

Eiforija beidzās, taču Putina reitingi ir augsti. Kā to izskaidot?

Darbojas kompensācijas mehānisms – simboliska pašapliecināšanās, kaut arī ekonomiskās gaidas un noskaņojums ir ļoti trauksmains un pesimistisks, nestabils. Tā ir reta situācija, ko tagad fiksējam – šķēres starp ekonomiskajām gaidām un varas novērtējumu. Būtībā ir notikusi šķelšanās vidusšķiras neapmierinātajā daļā, jo province jau bija Putina atbalstītāju bāze. Bet tie, kas aizstāvēja reformas, modernizāciju un tuvināšanos Rietumiem, tagad ir sašķēlušies – daļa pārgājusi pie Putina atbalstītājiem, bet neliela daļa palikusi režīma kritiķu nometnē. Tie ir kādi 10 – 12% sabiedrības, noturīga grupa, kas praktiski nemainās.

Rietumos daudzi nesaprot, kāpēc propaganda ir tik efektīva – cilvēkiem kopš padomju laikiem vajadzētu būt imūniem pret to, bet viņi tomēr uzķeras uz acīmredzamiem meliem par krustā sistu puisēnu Slovjanskā un tamlīdzīgām nepatiesībām.

Propaganda ir pieķērusies ļoti jūtīgām tēmām, kas svarīgas krievu nacionālajai pašapziņai – Ukrainas demokrātisko kustību tā ir pasludinājusi par fašistisku, nacistisku, ultranacionālistisku. Saucot to par fašismu, propaganda ierunājas Otrā pasaules kara valodā. Tas ir viens no nacionālās indentitātes un pašcieņas pamatiem. Krievi ir tā tauta, kas uzvarēja fašistus. Ar fašistiem nevar būt nekāda dialoga. Tas ir pirmais, ko paveica propaganda – iznīdēja jebkādu līdzjūtību un gatavību saprast Ukrainā notiekošo.

Otrs svarīgs aspekts ir atbalsts Putinam, kurš aizsargā «savējos» Ukrainā. Jo propaganda apgalvo, ka Ukrainā notika apvērsums, pie varas nāca fašisti, un tas rada draudus drošībai un pat bažas par krievu genocīdu Ukrainā, kā apgalvoja politiķi. Attiecīgi Putina reakcija saskaņā ar mafijas vai paternālistiskas valsts principiem – aizsargāt savējos – tiek pilnībā atbalstīta. Tieši to gaida milzīga iedzīvotāju masa – aizsardzību, rūpes, drošību, stabilitāti dzīvē. Tas atbilst gaidām un priekšstatiem par varu, kas tradicionāli raksturīgi krievu apziņai.

Trešais aspekts – propaganda saka: lūk, jūs gribat pārmaiņas, nu, paskatieties, kas notiek Ukrainā! Pilsoņu karš, posts, cilvēki iet bojā, brāļi karo savā starpā – vai to jūs gribat? Milzīgs cilvēku daudzums ir dziļi traumēti no deviņdesmito gadu krīzes un pārmaiņu procesiem, viņi paniski baidās no šāda haosa atkārtošanās. Tāpēc, pat ja šaubās un neatbalsta [propagandas versiju], viņi tik un tā pievienojas tai.

Kas attiecas uz mītiem par krustā sistiem puisēniem un citām zvērībām – milzīgai iedzīvotāju masai nav iespējams to pārbaudīt. Divas trešdaļas sabiedrības dzīvo mazpilsētās un laukos, viņiem vienīgais informācijas avots ir televīzija un vietējā avīze. Saprotiet, viņi nevar pārbaudīt šo informāciju. Viņi ar neuzticību var raudzīties uz [propagandas] runām, ka inflācija ir zema, jo par pretējo var pārliecināties katru dienu iepērkoties veikalā. Bet to, vai Kijevas «iznīcinātāji» pastrādā zvērības, viņi nevar pārbaudīt. Jo vairāk tāpēc, ka propaganda darbojas ļoti meistarīgi, profesionāli – ar televīzijas starpniecību kurina bailes, netaisnīguma un pāridarījuma sajūtu, kas rada cilvēkos nepatiku pret ukraiņiem.

Daudziem Rietumos šķiet, ka tā vienkārši ir atgriešanās pie padomju propagandas. Kāds ir jūsu viedoklis?

Nē, padomju laikos totalitārais režīms tika balstīts citādi. Toreiz televīzijai bija mazāka aptveramība, ap 40%. Tagad viss, ieskaitot vadītāju uzvedību, tiek būvēts pēc popkultūras principiem. Tas ir šovs. Skaists, vizuāli pārliecinošs. Padomju laikos pamatā propaganda balstījās uz ļoti spēcīgu sociālo kontroli darbā, mājās, kolektīvajās organizācijās un presē. Tas nebija tika uzskatāmi un līdz ar to ar mazāku efektu. Attēla dramatismam ir cits spēks.

Kāpēc vara izmanto Otro pasaules karu kā ideoloģisku ieroci, uzrunājot auditoriju, kurai tiešas saiknes ar karu vairs nav?

Krievijas masu apziņā valda zaudējuma sajūta, vēsturiska kraha sajūta – ka PSRS sagāzās ne tikai ārējo, bet arī iekšējo iemeslu dēļ. Ka visa padomju vēsture – un sevišķi asi to pārdzīvoja [Gorbačova] pārbūves laikā – ir noziegumu vikne un nabadzība, ka nekā gaiša mums nav bijis. Šī zaudējuma sajūta un nespēja būt tādiem kā «normālas» valstis Eiropā, Rietumos – tā iekšēji ir ļoti spēcīga. Uzvara Otrajā pasaules karā šo sajūtu kompensē – mēs uzvarējām ne tikai nacistisko Vāciju, mēs uzvarējām vienu no Rietumu attīstītajām valstīm un pēc kara kļuvām viena no divām superlielvarām. Tās ir ļoti svarīgas sajūtas, kas kompensē visus trūkumus ikdienas eksistencē – nabadzību, deficītu, bezprespektīvismu. Tas ir galvenais pamats nacionālajam lepnumam, tāpēc jebkurš solis politikā vienmēr apelē pie šī centrālā notikuma 20.gadsimtā. Un Putina vadība jau no paša sākuma lika likmi uz tradicionālismu, uzvaras kulta un kara mīta apspēlēšanu, padarot to par Putina leģitimitātes pamatu. Nevis modernizācija, bet balstīšanās uz varonīgo pagātni bija Putina leģitimitātes pamats.

Pēdējā laikā parādījās vēl jauns ideoloģisks motīvs, kas kļūst arvien skaidrāks un svarīgāks – ideja par sadalīto nāciju. Visai nacistisks motīvs. Krievu pasaule, mēs aizsargājam savējos, lai kur viņi būtu. Pirmkārt, ar to tiek izteikts ļoti konservatīvs, tradicionāls mīts par organisku varas un tautas vienotību – pēc izcelsmes, ja vēlaties, pēc asins kopības. No otras puses, šī mitoloģija noņem visus jautājumus par sabiedrības struktūru, par institūcijām, kuras nepieciešams reformēt vai mainīt, par varas atbildību. Tas noņem visu demokrātijas, tiesiskas valsts problemātiku. Visu to, kas uztrauc attīstītāko Krievijas sabiedrības daļu.

Ja runājam par sadalītās tautas ideoloģiju, kādā stadijā mēs pašlaik esam – kā Vācija 20.gados vai jau pēc 1933.gada, kad mums ir jāpaplašina sava dzīves telpa un jākaro?

Es tiešas paralēles nevilktu, bet droši var teikt, ka šiem priekšstatiem ir funkcionāla loma. Var teikt, ka mums ir darīšana ar totalitārisma recidīvu – tā nav pilnīga atgriešanās pie padomju pagātnes, un nevar vilkt arī tiešas analoģijas ar nacistisko Vāciju, bet kaut kas līdzīgs te ir. Es teiktu, ka zaudējuma sajūta tiek noņemta caur apelāciju pie tradicionālā mīta, kas mobilizē, stiprina nacionālo solidaritāti. Ja jūs tā uzstājat uz šīm paralēlēm, es teiktu, ka tas ir tuvāk vēlīnajai Vācijai.

Vai būtu pareizi teikt, ka Krievijas sabiedrības proputiniskais vairākums aizstāv imperiālistiskas idejas, reāli vēlas valsts paplašināšanu?

Nē, tā es neteiktu. Protams, impēriskais mīts pastāv, bet tas nav ekspansionisks, vairāk varonīgas militārās pagātnes mīts. Spēka kults, lielvaras kults, kas balstās uz milzīgu valsts teritoriju un dabas bagātībām. Taču tas nenozīmē reālu ekspansionismu. Jo Krievijā tomēr ir ļoti nogurusi sabiedrība, kas baidās no lieliem satricinājumiem. Atšķirībā no nacisma vai agrīnas totalitārisma formas, te nav plānu ekspansijai. No varas puses tiek uzturēta ļoti svarīga tēma – stabilitātes saglabāšana. Faktiski režīmu visvairāk interesē pašsaglabāties, nodrošināt atbalstu, cik vien iespējams ilgāk, nevis ekspansija. Katrā ziņā propagandā nav redzams tas, kas bija pat padomju laikā – komunistiskās ideoloģijas eksports, sociālisma zonas paplašināšana, Brežņeva doktrīna. Ir ideja aizsargāties no pārmaiņu neizbēgamības, centieni iesaldēt valsti pret revolūciju. Nodrošināt šo [konkrēto] cilvēku varu, cik iespējams ilgāk. Tā ir mafiozo klanu, nevis komunistiskās ideokrātijas taktika.

Cik liela sabiedrības daļa Krievijā uzskata, ka ne tikai «Krima ir mūsu», bet arī Rīga un Baltkrievija «ir mūsu»?

Tās ir dažādas lietas. «Krima ir mūsu» – tas ir aktuāli jau kopš PSRS sabrukuma. To, ka Krima ir jāatgūst, atbalstīja aptuveni 82 – 84% iedzīvotāju, un šis skaitlis ilgstoši nav mainījies, ieskaitot arī gadu pēc Krimas aneksijas. Bet nekādas vēlēšanās pievienot Baltiju vai Baltkrieviju nav – lai cik esam pārbaudījuši, šajā gadījumā nav nekādas tieksmes pēc aneksijas. Otrādi, ir aizvainojums un skaudība, sentiments pret Baltijas valstīm, kuras ir «pagriezušas muguru Krievijai», integrējušās Eiropā – kļuvušas par «normālām valstīm», kā Krievijā saka, bet pašai Krievijai tas nav izdevies. Ir šis aizvainojuma komplekss, bet nekādi neizpaužas vēlme ar spēku atgriezt [Baltiju] atpakaļ Krievijas sastāvā.

Aptaujās redzam, ka vairākums sabiedrības uzskata – Krievijai nav nekāda sakara ar pasažieru reisa MH17 notriekšanu, tomēr pieaug šaubīgo skaits. Ar ko tas skaidrojams?

Nē, apmēram gada laikā nekas nav mainījies, salīdzinot ar pagājušās vasaras mērījumiem. Proti, ap 90% uzskata, ka atbildība gulstas uz Ukrainas armiju, kas notrieca šo lidmašīnu. Pirms gada vainu piedēvēja arī ASV, tagad šī daļa ir samazinājusies, bet kategorisks ir viedoklis, ka tā nav Krievijas armijas vai separātistu abildība. Tas ir liels propagandas darbs, kas pārliecina cilvēkus, rāda kartes, raķešu palaišanas trajektorijas, pozīcijas. Ir pilnīgs noliegums jebkādai informācijai, kas nesakrīt ar Krievijas versiju.

Lai Krievijā rastos reāls priekšstats par apkārtējo pasauli un savu lomu tajā, es pieņemu, ka krieviem var nākties izjust vainu par daudzām lietām. Vai maz ir iespējams sasniegt šādu psiholoģisku efektu, reālu priekšstatu par savas valsts nodarījumu bez tādas nožēlas, ko Vācija pārdzīvoja 1945.gadā?

Domāju, ka tas nav iespējams, jo morāles sagruvums ir pārāk dziļš. Tas saistīts ar pielāgošanos represīvai valstij padomju laikos un tagad – ar atteikšanos no atbildības, izlocīšanos, izlikšanos. Pirmā reakcija cilvēkiem parasti – man nav ar to nekāda sakara! Kāds ir vainīgs, bet ne es. Cilvēki nekādā gadījumā nav gatavi uzņemties atbildību vai izjust vainu. Pret Ukrainu vērstais noskaņojums sabiedrībā ir saistīts ar šādu izkropļotu vainas kompleksu – atbildības pārnešanu uz kādu citu, kaut pašam sirdsapziņa ir netīra. Bez īpašiem paņēmieniem vai ilgstošas politikas piespiest atzīt savu atbildību un vainu te neizdosies.

Domāju, ka arī Vācijā tas nebija vienkārši, bez okupācijas administrācijas nebūtu iespējama ne [Nirnbergas] tiesa, ne arī tiesiskai atbildībai piesaistītā morālā vainas izjūta par pastrādāto. Pašreiz Krievijā es neredzu tādu grupu vai institūciju, kas varētu veikt šādu darbu. Pirmais solis būtu informatīvā monopola iznīcināšana, lai parādītos kāds neatkarīgs skatījums – lai ir kāds kanāls, kas parāda citādu bildi, atšķirīgi interpretē notikumus. Bet pat tādā gadījumā atbildības atzīšana par Krimas aneksiju un par karu Ukrainā būtu ļoti ilgstošs process. Cinisma līmenis un amorālisms sabiedrībā ir tik liels, ka pašreiz nav izredžu tādai apziņas maiņai.

Interviju ar Ļevu Gudkovu krieviski varat lasīt šeit.

Komentāri (81)

andrejs_gr 03.09.2015. 10.09

Tas, ko Putins un viņa čekisti dara ar savu tautu, ir šausmīgs noziegums ilgtermiņā. Mierina tikai viens – cilvēces vēsturē mēģinājumu atgriezties pagātnē periodi (reakcionārisms) kā likums nekad nav bijuši ilgstoši. Viss tas pārskatām nākotnē beigsies ar režīma krahu, kas gan automātā nenozīmē, ka tikpat drīz Krievija kļūs par “normālu valsti”. Paies ilgs laiks, kamēr aizies šī, un varbūt vel arī nākamā morāli degradētā un mentāli traumētā paaudze, un tikai tad varbūt kaut kas sāks pa īstam mainīties. Bet režīma krišanas brīdi tās psihotraumas vēl vairāk padziļināsies, jo krievi piedzīvos vēl vienu smagu vilšanos, būs vēl viena, ja ne divas zaudētās paaudzes. Nāks apjēga, ka tas viss bija ilūzija, kas būvēta uz meliem un viltus koncepcijām. Pa to laiku pasaulē vēl būs vēl tālāk tikusi un to krievi sapratīs tajā brīdī, kad viss tas pilnībā būs sapuvis un sagruvis.

+7
0
Atbildēt

1

    Charlie Hebdo > andrejs_gr 03.09.2015. 10.42

    andrejs_gr

    Tas, ko Putins un viņa čekisti dara ar savu tautu, ir šausmīgs noziegums ilgtermiņā.

    Ko tad tādu? Lai tikai noturētos pie varas, viņš apmierina krievu gadsimtos ģenētiski iemantoto un ieaudzināto slepkavošanas kāri.

    http://ipvnews.org/2nd_column/images/russia.gif

    +4
    0
    Atbildēt

    0

Edite Gornova 03.09.2015. 10.21

Es baidos no varas sabrukuma Krievijā, jo krieviem nav izveidojusies civilizēta sabiedrība kas spētu pārņemt varu civilizētas sabiedrības interesēs. Krievijā rezultāts varētu būt dramatisks, līdzīgi kā tas ir Sīrijā. Mums tas nozīmētu milzīgu krievalodīgo bēgļu ienākšanu. Šķiet, valdība jau tam gatavojas apmācot bēgļus krievu valodā. Paredzot, ka te būs krievija. Ko nevar izdarīt ar karu, to var izdarīt ar haosu.

+7
-1
Atbildēt

2

Einārs-6 03.09.2015. 11.34

Diezgan dīvains lēmums viena un tā paša teksta krievu un latviešu versijām viena izdevuma ietvaros likt atšķirīgus virsrakstus — vienādi virsraksti jau titullapā ļautu saprast, ka raksts ir viens un tas pats.

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu