Pret komunisma upuriem uzkrāts nozīmīgs parāds • IR.lv

Pret komunisma upuriem uzkrāts nozīmīgs parāds

25
Nēla Vinkelmane (Neela Winkelmann) - Čehijas galvaspilsētā Prāgā bāzētās nevalstiskās organizācijas "Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma" izpilddirektore. Publicitātes foto
Rudīte Kalpiņa

“Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore Nēla Vinkelmane par neatzītajiem komunisma upuriem un atšķirīgiem skatiem uz vēsturi

Nēla Vinkelmane (Neela Winkelmann) ir Čehijas galvaspilsētā Prāgā bāzētās nevalstiskās organizācijas “Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore. Šī platforma vieno 48 institūcijas (to vidū ir arī Latvijas Okupācijas muzejs) no 13 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Pagājušā gada augustā Nēla Vinkelmane bija ieradusies Rīgā uz Tieslietu ministrijas rīkoto konferenci “Molotova-Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās. Totalitāro upuru atceres diena Eiropā”, kuras laikā tika atklāta arī ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā”. Tad arī aizsākās šī saruna.

Kāpēc pēc “dzelzs priekškara” krišanas bija vajadzīgs tik ilgs laiks – vairāk nekā 20 gadu -, lai Austrumeiropas valstis vismaz vispārīgi spētu aptvert komunistiskā terora upuru skaitu?

Tas patiešām ir ļoti būtisks jautājums. Diemžēl pat šodien mēs nevaram teikt, ka Austrumeiropas valstis ir pilnībā sapratušas un aptvērušas komunisma terora upuru skaitu reģiona kontekstā. Pārsteidzoši, ka tik ilgs laiks nepieciešams, lai “saskaitītu mirušos”.

Viens no iemesliem ir tas, ka pēc komunisma režīmu sabrukšanas netika organizēts visaptverošs starptautisks tiesas process un tiesvedības, kas tika sāktas nacionālā līmenī, bija nepietiekamas.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka gadu desmitiem komunisti slēpa pastrādātos noziegumus, kā arī jebkādu ar tiem saistīto informāciju. Šo noziegumu dokumentācija tika klasificēta kā stingri slepena. Izņemot bijušo Austrumvāciju, lielākajai daļai postkomunisma valstu ir bijis nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai slepenpolicijas un citu represīvo institūciju arhīvus padarītu brīvi pieejamus sabiedrībai, nodrošinot atbilstošu pētījumu un izmeklēšanas veikšanu par pagātnes zvērību upuriem. Šī cīņa par brīvu pieeju arhīvu informācijai par cilvēktiesību pārkāpumiem turpinās pārāk ilgi. Vēl šodien ir spēki, kas cenšas apslāpēt šos pūliņus.

Jau kopš 1989.gada trūkst politiskās gribas: sākotnēji bija pāris aktīvistu, kas aizkavēja nepieciešamo totalitārās pagātnes izvērtējumu un sabiedrisko apspriešanu, kā arī loģisko secinājumu izdarīšanu. Prominenti jauno pārejas sabiedrību politiskie līderi, piemēram, Tadeušs Mazoveckis (Tadeusz Mazowiecki), Vāclavs Klauss (Václav Klaus) vai Vladimirs Mečiārs (Vladimír Mečiar), veicināja platas robežlīnijas novilkšanu, kas krasi nošķīra pagātni un piespieda sabiedrību koncentrēties tikai uz nākotni, neskatoties pagātnē. Ekonomikas transformācija, demokrātisku institūciju dibināšana un citi politiski uzdevumi bija prioritāri, salīdzinot ar refleksiju par pagātnes noziegumiem. Tādējādi, kamēr neskaitāmiem miljoniem upuru tika liegtas fundamentālās tiesības uz taisnīgu tiesu, bijušie noziedznieki varēja bez grūtībām pāriet uz jauno sistēmu, bieži saglabājot vai iegūstot ietekmīgus amatus un turpinot aktīvi aizkavēt komunisma noziegumu apzināšanu.

Čehoslovākijā taisnīguma trūkums bija viens no elementiem, kas sabiedrībā radīja to, ko prezidents Vāclavs Havels (Václav Havel) nevietā kritizēja kā “draņķīgo garastāvokli” (blbá nálada) un kas sabiedrībā iestājās drīz pēc Samta revolūcijas.

Tādējādi tika uzkrāts nozīmīgs parāds pret upuriem, kas netika pietiekami novērtēti un godināti, un noziedzniekiem, kas pat par vissmagākajiem noziegumiem netika sodīti saskaņā ar starptautiskajiem likumiem.

Kad dibinājām “Eiropas Atmiņas un apziņas platformu”, zinājām, ka mūsu pirmais starptautiskais projekts būs mēģinājums apkopot pieejamo statistisku par upuriem, kas cietuši vissmagākajos 20.gadsimta totalitāro režīmu noziegumos. Statistiku, kas atspoguļo par šiem noziegumiem atbildīgo noziedznieku notiesāšanu 12 šodienas ES dalībvalstīs. Tā tika radīta mūsu ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā” (Totalitarianism in Europe).

Pēdējo divu gadu laikā šī izstāde veiksmīgi pabijusi 13 lielās pilsētās 12 valstīs. Tajā skaitā Berlīnē, Hāgā, Eiropas Parlamentā Briselē un Ukrainā, kur tā tika atvērta 2013.gada 21.novembrī Kijevā un vēlāk arī Ļvovā. Izstāde Ukrainā vairākas nedēļas bija skatāma tieši aizkustinošās demokrātiskās revolūcijas laikā pagājušajā ziemā.

Konferencē dzirdējām sakrālu frāzi: visi upuri ir līdzvērtīgi, upurus nešķiro. Vai, jūsuprāt, Eiropā beidzot ir izpratne par to, ka totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi ir līdzvērtīgi? Kā izveidojās atšķirīgā vēstures uztvere vecajās Eiropas valstīs un Austrumeiropā?

Baidos, ka šī izpratne eksistē tikai uz papīra, piemēram, dažos progresīvos Eiropas Parlamenta lēmumos. Mums priekšā vēl daudz darba, līdz mēs sasniegsim izpratni par to, ka komunisma upuri pelnījuši tādu pašu cieņu kā nacionālsociālisma vai jebkuras citas totalitāras un nedemokrātiskas sistēmas upuri.

Taču mēs pieredzēsim dabisku procesu, kuram ir likumsakarīgs iemesls, proti, vairāk nekā 40 gadus komunisma diktatūra veiksmīgi slēpa un apspieda patiesību par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Komunisma diktatūra ne tikai iznīcināja dabisko sabiedrības struktūru un represēja politiķus, valsts iestāžu darbiniekus, intelektuāļus, uzņēmējus, neatkarīgus lauksaimniekus, zemes īpašniekus, demokrātiskas valsts militārās sistēmas cilvēkus kopā ar ģimenēm, reliģiskos līderus, to sekotājus un citus. Šī diktatūra spēja savus noziegumus slēpt – upuri nozuda no publiskās telpas un no sabiedrības atmiņas. Tie bija gan režīma cietumnieki, gan cilvēki, kas tika deportēti vai nogalināti. Jums nebija jāzina un skolā nemācīja, ko režīms nodara saviem oponentiem, jūs nedrīkstējāt runāt par šādiem jautājumiem ārpus savu tuvāko loka, jo jūs nekad nevarējāt zināt, kas par to uzzinās un informēs slepenpoliciju.

Tāpēc pēc komunisma sabrukšanas mēs nezinājām pastrādāto noziegumu apmēru, upuru skaitu vai pat viņu vārdus. Pagājis jau ilgs laiks, un šodien esam tuvāk patiesībai. Taču tikai pēc nepieciešamo pētījumu veikšanas savās valstīs varam uzrunāt mūsu draugus Rietumeiropā un izstāstīt viņiem savu stāstu. Stāstu, kuru viņi nav dzirdējuši, jo mēs dzīvojām noslēpti aiz “dzelzs priekškara”.

Esmu pārliecināta, un tas redzams arī mūsu darba rezultātos un pozitīvajā attieksmē pret mūsu darbu, ka tas ir laika jautājums, līdz patiesā komunisma vēsture kļūs par Eiropas mācību grāmatu neatņemamu sastāvdaļu.

Neilgi pēc jaunās tūkstošgades sākuma Prāgā tika uzstādīts aizkustinošs piemineklis komunisma upuriem – vairākas cilvēku figūras ar izstieptām rokām, kas pa kāpnēm virzās lejup no kalna. Figūra, kas atrodas kalnā, ir tikai cilvēka fragments. Jo tuvāk nāk figūras, jo skaidrāku apveidu tās iegūst, līdz visbeidzot kāpņu lejasdaļā kails vīrietis skatās uz jums ar klusu nožēlu acīs, sakot: “Atsauciet mūs no aizmirstības.” To mēs esam parādā šiem cilvēkiem un ar to nodarbojamies mūsu platformā.

Kāpēc pagātnes pārvarēšana ir tik būtiska mūsdienu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sabiedrībām? Kā jūs raksturotu situāciju bijušajās sociālisma bloka satelītvalstīs un Baltijas valstīs?

Lai dziedētu brūces, visām sabiedrībām, kas pārdzīvojušas diktatūru vai vardarbīgu konfliktu, jāiziet cauri patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās posmiem. Šie elementi ir sabiedrībai būtiski, lai tā spētu sākt uzticēties un sadzīvot ar jauno demokrātisko sistēmu.

Vācu valodā ir jēdziens Aufarbeitung der Vergangenheit, kas burtiski nozīmē “pagātnes pārstrādi” – sistemātisku, sarežģītu un nepatīkamu darbu, kas ir nozīmīgs, lai sasniegtu stabilitāti sabiedrībā, kurā valda stingra demokrātiska kultūra, kas garantē cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. Stabilu, demokrātisku sabiedrību iespējams nodibināt tikai pēc rūpīgas pašrefleksijas un pareizu secinājumu izdarīšanas.

Piemēram, Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara daudz tika izdarīts denacifikācijas procesā: vairākos posmos visa sabiedrība bija pakļauta ļoti dziļam un pamatīgam patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās procesam, kas tika apvienots ar izglītojošiem pasākumiem, vērstiem uz nākotni, un tas padara Vāciju par ļoti stabilu, demokrātisku valsti šodienas Eiropā.

Mūsu reģionā pēc komunisma krišanas šis darbs netika pienācīgi padarīts. Pat šodien, pēc 25 gadiem, mēs joprojām esam “pārejas” sabiedrības. Lielākajai daļai mūsu valstu šis posms ir bijis ļoti grūts, tā kā mums nebija demokrātiskas “māsas valsts”, ar kuru apvienoties, kāda bija austrumvāciešiem. Tomēr Baltijas valstis bija privileģētā pozīcijā, jo tās spēja atjaunoties, balstoties uz savu pirmskara neatkarību, kas savukārt nozīmēja skaidru atbrīvošanos no iepriekšējā okupanta – Padomju Savienības – juridiskās kārtības. Turpretim citas valstis, piemēram, Čehijas Republika nespēja juridiski atbrīvoties no iepriekšējā komunistu režīma.

Citi apgalvo, ka pārmaiņu laikā no 1989. līdz 1991.gadam komunisma noziedznieki uzvarēja. Viņi tikai nedaudz atkāpās, atteicās no politiskās hegemonijas, taču pārņēma biznesu, veiksmīgi piedaloties privatizācijas procesā, un pēc dažiem pieklusuma gadiem 90. gadu sākumā, kad viņi nebija pārliecināti, vai ir pietiekamā drošībā, viņi atgriezās politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Nozīmīgi, ka nav noticis gandrīz neviens tiesas process, kas iztiesātu komunisma noziegumus. Simtiem tūkstošu komunisma upuru šodien dzīvo Eiropas Savienībā kopā ar neskaitāmiem totalitārisma laika represīvās varas iemiesotājiem, no kuriem daudzi atrodas prominentās un ietekmīgās pozīcijās šodienas sabiedrībā. Vienlaikus Eiropas Savienība garantē tiesības uz taisnīgu tiesu tās pilsoņiem. Taču taisnīgas tiesas nav. Mums jāstrādā ar šo plaisu starp politiku un tās ieviešanu.

Vienotas informācijas telpas trūkums Eiropā ir šķērslis līdzīgai Eiropas vēstures uztverei, tādai, kas būtu saprotama un pieņemama gan Eiropas rietumiem, gan austrumiem. Kādi apdraudējumi iespējami, pastāvot atšķirīgai vēstures uztverei, un ko iespējams darīt, lai situāciju mainītu?

Visticamāk, vienmēr būs dažādas subjektīvas vēsturiskās perspektīvas atkarībā no tā, “kurā pusē jūs atradāties” totalitārisma laikā. Tomēr nozīmīgi, lai noziedznieku perspektīva būtu margināla un mēs spētu sasniegt plašu demokrātisku vienprātību, kas interpretētu komunismu kā ļaunu un nicināmu, jo tas pastrādāja smagus cilvēktiesību noziegumus. Esam sasnieguši šo vienprātību attiecībā uz nacionālsociālismu, jo tā noziegumi tika atklāti un noziedznieki tika tiesāti un notiesāti vairāk vai mazāk godīgās tiesās. Tagad mums jāatklāj komunisma noziegumi. Tad būs relatīvi viegli iegūt vienādu izpratni visā Eiropā un pasaulē. Mums jāizmanto valoda, kuru rietumeiropieši saprot.

Mūsu platformas pirmā starptautiskā publikācija ir lasāmā grāmata vidusskolas skolēniem visā Eiropā “Lai mēs neaizmirstu. Totalitārisma atmiņa Eiropā” (Lest We Forget. Memory of Totalitarianism in Europe). Grāmata ietver 30 ievērojamu cilvēku dzīvesstāstus no 16 Eiropas valstīm, kuri pieredzējuši vienu, divus vai trīs totalitārisma režīmus. Mēs publicējām šo grāmatu ar Eiropas Komisijas un Starptautiskā Višegradas fonda atbalstu. Grāmata tika tulkota trijās valodās – angļu, franču un vācu. Ievērojamu interesi par to izrādījuši Rietumeiropas skolotāji un mācību iestādes. Es patiesībā redzu, ka pastāv vienota saziņas telpa – Eiropas Savienība ir ārkārtīgi atvieglojusi ideju un informācijas apmaiņu, un valodas barjeras ir pārvaramas.

Vienmēr pastāv risks, ka dažas valstis, piemēram, Krievija, nevēlas atzīt savu vēsturi un paskatīties acīs savai pagātnei. Drosmes trūkums atzīt pagātni rada pagātnes noziegumu glorifikāciju, kā arī uzticības un godīguma trūkumu sabiedrībā. Tas turpina mocīt upurus un aizkavē samierināšanos. Šāda situācija demokrātijas ceļā rada milzīgas barjeras, kā arī draudus, ka glorificētie noziegumi varētu atkārtoties pašu mājās vai pret kaimiņvalstīm, kā tas ir gadījumā ar Krievijas agresiju Ukrainā.

Kāpēc ir svarīgi digitalizēt un padarīt pieejamus represīvo režīmu arhīvus, dokumentāciju? Vai dokumentu digitalizācijas procesi bijušajās sociālisma zemēs ir atkarīgi no politiskās gribas, kāda tiek vai netiek izrādīta visaugstākās valsts varas līmenī?

Kad diktatūra krīt – Centrāleiropā vai Austrumeiropā vai jebkurā citā pasaules sabiedrībā, kas atrodas pārejas posmā -, ļoti nozīmīgi ir iegūt represīvo institūciju dokumentāciju, arhīvus, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka patiesība par diktatūras funkcionālajiem mehānismiem tiek atklāta plašai sabiedrībai un noziedznieki tiek tiesāti. Tas ir nozīmīgi, lai veicinātu pilsoņu ticību jaunai, labākai, godīgākai un demokrātiskai sabiedrībai, kas aizstāv cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. (Starp citu, zinātniskie pētījumi pierāda, ka godīguma sajūta un taisnīguma nepieciešamība raksturīga ne tikai cilvēkiem, bet arī, piemēram, primātiem.)

Šo arhīva dokumentu pētījumu izglītojošais aspekts ir ļoti nozīmīgs arī sabiedrībai. No šiem materiāliem sabiedrība var uzzināt, kā nedemokrātiskā sistēma ir nokļuvusi pie varas un kādas metodes un līdzekļus tā izmantojusi, lai kaitētu un vajātu savus oponentus, pazemotu cilvēkus un saglabātu varas pozīcijas.

Demokrātijai, kas pati spēj sevi aizstāvēt (vēl viens termins vācu valodā – wehrhafte Demokratie, kas ir rūpīgas nacionālsociālisma pagātnes izvērtēšanas rezultāts), nozīmīgi, ka pilsoņi ir izglītoti, pārzina vēsturi un ir modri, lai jebkuras iespējamās demokrātijas vājināšanās tendences, kas vērstas uz nedemokrātiskas sistēmas atjaunošanu, tiktu novērstas jau pašā sākumā, pirms nav par vēlu. Gatavojot izstādi “Totalitārisms Eiropā” ar skumjām secināju: lai arī ikvienā valstī bija daudz drosmīgu cilvēku, kuri bija gatavi cīnīties pret totalitārisma diktatūrām pat ar ieročiem rokās, tiklīdz režīms un nedemokrātiskā pārvalde tika nodibināta, šie cilvēki bija nolemti zaudējumam. Tāpēc modri un aktīvi pilsoņi ir vienīgā iespējamā aizsardzība, kas ļauj saglabāt spēcīgu un stabilu demokrātiju.

Arhīva materiālu digitalizācijai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, tā ļauj aizsargāt oriģinālus no fiziskas degradācijas, kas var notikt, bieži pārskatot materiālus ar rokām. Otrkārt, digitalizācija nodrošina, ka dokumenti nevar pēkšņi “pazust”, un digitalizēti dokumenti ir saglabāti nākotnei.

Treškārt, tas veicina demokrātiskāku pieeju dokumentiem. Jebkuram interesentam ir jāsniedz pieeja dokumentu digitālajām kopijām. Čehijas Republikā ir liberāli likumi, tie ļauj gandrīz ikvienam, kas sasniedzis 18 gadu vecumu, neatkarīgi no nacionālās piederības piekļūt totalitārisma diktatūras represīvo institūciju arhīviem. Personai ir pienākums aizsargāt un neizpaust sensitīvu personisko informāciju, kas atrodama arhīva dokumentos. Persona tam piekrīt, parakstot attiecīgu apņemšanos, un turpmāk tiek uzskatīta par pētnieku. Dokumentos ietvertā informācija pētniekam ir pilnībā pieejama. Tas izslēdz vajadzību padarīt šo informāciju anonīmu un ļauj pētniekiem pilnībā aptvert un izprast notikumus un situācijas, kas atspoguļotas dokumentos.

Tāpat brīva un demokrātiska pieeja diktatūras dokumentiem ir vislabākā aizsardzība pret jebkādu šantāžu, ko varētu izvērst cilvēki, kas saistīti ar pagātni. Šantāžas scenārijs gluži vienkārši nav iespējams, ja arhīvi ir atvērti un informācija ir pieejama plašai sabiedrībai.

Arhīvu dokumentu digitalizācijas jomā Eiropā par līderēm var uzskatīt divas institūcijas – Polijas Nacionālās piemiņas institūtu un Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūtu. Šo organizāciju digitalizācijas departamenti ir aprīkoti ar vismodernākajām tehnoloģijām, kas rada tūkstošiem digitalizētu lapu dienā. Diemžēl pēdējā laikā mēs esam liecinieki satraucošiem notikumiem Čehijas Republikā. Jaunā institūta vadība ir paziņojusi par atlaišanām un būtisku digitalizācijas departamenta samazināšanu, tādējādi kavējot tā darbu. Varam novērot īpatnēju interešu sadursmi šī procesa fonā, kas varbūt drīzāk ir īslaicīgs politiskās gribas trūkums valdības līmenī, lai apturētu šo procesu. Vispārīgi runājot, ja augstākā politiskā vadība atbalsta pilnīgu un atvērtu pieeju arhīviem, tie, protams, būs pilnībā atvērti un pieejami.

Acīmredzot tai būtu jābūt visu demokrātisko valdību gribai – nodrošināt brīvu pieeju bijušo nedemokrātisko režīmu atslepenotajiem arhīviem, kaut vai tikai lai pierādītu, ka demokrātiskai politiskai pārvaldei nav nekā kopīga ar pagātnes režīmu un tai nav iemeslu slēpt pagātni.

Platforma ir pieprasījusi citu bijušo Eiropas represīvo režīmu arhīvu atvēršanu un brīvu pieeju tiem, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas komunistu slepenpolicijas arhīviem vai PSRS Valsts drošības komitejas arhīviem. Tāpat mēs lūdzam īpašu aizsargāta Eiropas mantojuma statusu arhīviem, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

2012.gadā no platformas pārstāvju puses pirmo reizi izskanēja, ka jāveido pārnacionāla tiesa, kas izskatītu komunisma noziegumus. Cik tālu ir pavirzījies šis process? Un kāpēc to nav iespējams darīt nacionālo valstu tiesu līmenī?

Platforma 2012.gada 5.jūnijā rīkoja starptautisku konferenci Eiropas Parlamentā Briselē “Komunistisko noziegumu tiesiskais novērtējums”, kas notika ar vairāku Eiropas Parlamenta deputātu atbalstu, ieskaitot divus bijušos prezidentus – godājamo Jeržiju Buzeku (Jerzy Buzek) un Hansu Gertu Poteringu (Hans-Gert Pöttering). Konferencē cienījami juridiskie eksperti diskutēja par to smagāko komunisma noziegumu iztiesāšanu, kuriem nav noilguma. Pēc konferences mēs paziņojām, ka platforma meklēs veidus, kā dibināt jaunu pārnacionālu tiesas institūciju šo noziegumu izmeklēšanai. Platforma ir nodibinājusi starptautisku juridisko konsultāciju komandu un turpina strādāt pie šī jautājuma. Mēs prezentēsim šī darba rezultātus sabiedrībai tuvākajā laikā.

Cits jautājums ir par kolaborāciju un kolaboracionismu. Vai, piemēram, Čehijas sabiedrībā valda vienprātība, ka sadarbība ar noziedzīgu režīmu pagātnē ir jāvērtē arī vēl mūsdienās, kad tik daudz citu problēmu un dilemmu?

Analizējot daudzu problēmu cēloņus Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrībās mūsdienās, jūs ieraudzīsit, ka tie ir saistīti ar iepriekšējo režīmu un mūsu nepietiekamo pagātnes izvērtējumu. Piemēram, korupcija. Kāpēc tā mūsdienās ir daudz vairāk izplatīta mūsu valstīs nekā Rietumeiropā? Tās ir diktatūras laikā notikušā morālo vērtību zuduma sekas. Pēc tam, kad diktatūra nogalināja un sodīja pilnīgi nevainīgus cilvēkus bez jebkāda iemesla, viss kļuva relatīvs. Piemēram, zagšana no totalitārās valsts kļuva pieņemama, lai nodrošinātu sev vismaz nedaudz labāku dzīvi.

Savukārt pēc režīma krišanas jaunā demokrātiskā pārvalde nespēja sniegt tik nepieciešamo signālu par to, ka laiki ir mainījušies. Cilvēki, kas nogalināja un spīdzināja citus cilvēkus, ar atsevišķiem izņēmumiem netika sodīti. Gluži otrādi – tie turpināja ieņemt sabiedriskus amatus, gūt labus ienākumus un pensijas. Vēsts, ko saņēma vīlušies pilsoņi: nogalināt cilvēkus, apcietināt nevainīgus pilsoņus un pakļaut viņus fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai bija pieņemami. Loģisks vispārinājums, kas izriet no šīs pieejas, – ja kādreiz nogalināt cilvēkus bija pieņemami, arī zagt bija un ir pieņemami. Tāpēc cilvēki turpina to darīt. Neviena valsts institūcija neatnāca un no jauna nepasludināja vārdu “labs” un “ļauns” patieso nozīmi. Sabiedrības morāle nav attīrījusies.

Kāpēc ir tik svarīgi izglītot jauno paaudzi šajos jautājumos?

Atbilde ir ļoti īsa: lai pagātnes šausmas nekādā formā neatkārtotos. Cilvēks attīstās lēni, un pastāv noteiktas emocijas, kas turpina snaust sabiedrības apziņā – bailes, naids, nedrošība. Noteiktos stresa apstākļos šīs emocijas var atkal uzliesmot vardarbībā pret citiem cilvēkiem. Platforma ar nopietnām bažām vēro ksenofobu, nacionālistisku un citu netolerantu politisku partiju un kustību izvirzīšanos Eiropas labā un kreisā flanga priekšgalā. Tas ir īpaši satraucoši saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā un Krievijas spiedienu uz Eiropas Savienību.

Kā, jūsuprāt, nākotnē vajadzētu izmantot bijušo VDK ēku Rīgā, ko dēvē arī par Stūra māju?

Tā jāsaglabā kā memoriāls, muzejs visiem nevainīgajiem cilvēkiem, kas tajā cietuši. Svarīgi, lai jauniem cilvēkiem un nākamajām paaudzēm būtu iespēja redzēt šo vietu un uzskatāmi iepazīties ar totalitārisma ļaunumu – par brīdinājumu un atgādinājumu.

Pastāstiet, kā politiski tika ietekmēts Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūta darbs. Kādi ir iespējamie attīstības scenāriji nākotnē?

Problēmas ar Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūtu izriet no tā dibināšanas dokumenta. Likums ir piešķīris izšķirošo kontroli institūta padomei, ko ievēlē Senāts (parlamenta augšpalāta). Tādējādi institūta padome atspoguļo politisko vairākumu Senātā, kuram nepavisam nav jābūt tādam pašam kā valdībā, jo čehu senatorus ievēlē tiešās vēlēšanās. No 2010. līdz 2014.gadam absolūtais vairākums Senātā piederēja sociāldemokrātiem. 2012.gadā Senāts panāca tādu institūta padomes sastāvu, ko var raksturot kā pietuvinātu pārsvarā kreisi noskaņotiem politiķiem.

Kopš institūta darbības sākuma 2008.gadā bijušas divas Deputātu palātas (parlamenta apakšpalātas) vēlēšanas – 2010. un 2013.gadā. Abās vēlēšanās, paredzot kreiso uzvaru, institūta padome pirms termiņa atcēla iepriekš iecelto direktoru un iecēla kādu, kas profesionāli nebija piemērots būt par nacionālās atmiņas institūta vadītāju. Fakts, ka kreisie neieguva vairākumu Deputātu palātas vēlēšanās un 2010. un 2013.gadā izveidotās Čehijas valdības nebija kreisas, vairs nebija svarīgs – kļūda jau bija pieļauta.

Situācija, kurā institūts atrodas pašlaik, vērotājam no malas varētu izskatīties neskaidra. Institūtu pašlaik vada jau sestais direktors – divi no agrākajiem bija pagaidu direktori, vienu institūta padome atcēla plaģiātisma dēļ. Institūts ir iesaistīts vairākās tiesvedībās saistībā ar atlaišanām 2013.gadā un pēdējā direktora iepirkuma procedūru kvalitāti. Pašreizējā institūta vadība sākusi lieliski aprīkota digitalizācijas departamenta likvidēšanas procesu. Visbeidzot 2013.gadā institūts nozīmēja piecus bijušos Čehoslovākijas komunistu partijas biedrus darbam direktora zinātniski konsultatīvajā padomē, tāpat viņu darba pienākumos ietilpa darbinieku vērtēšana, kas galu galā noveda pie institūta dalības “Eiropas Atmiņas un apziņas platformā” apturēšanas un izbeigšanas.

Uzskatu, ka institūts kā ievērojama nacionālās atmiņas iestāde, kas palīdz nacionālās pašrefleksijas un identitātes veidošanā, cienījamu statusu čehu sabiedrībā varētu atgūt, veicot grozījumus institūta dibināšanas dokumentā, kas to atbrīvotu no politiskas ietekmes.

Jūs esat ieguvusi doktora grādu molekulārajā bioloģijā, bet strādājat ar vēstures, pagātnes un atmiņas jautājumiem?

Papildus manai pirmajai profesionālajai izglītībai, par kuru es esmu pateicīga un kas man iemācīja ļoti daudz – es ieguvu doktora grādu Kornela Universitātē Ņujorkā -, man ir ļoti spēcīga interese par savu valsti. Mana tēva ģimene līdz nacistu un komunistu totalitārajām diktatūrām piederēja Čehoslovākijas valsts intelektuālajai elitei. Lai arī manam tēvam nebija nekā kopīga ar viņiem, komunistiem patika lielīties ar manu vectēvu Jaroslavu Heirovski (Jaroslav Heyrovsky), kuram 1959.gadā piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā par atklājumu, kuru viņš bija veicis 1922.gadā. Vienlaikus komunistiskais režīms pēc Otrā pasaules kara kavēja turpmāku mana vectēva intelektuālo attīstību un darbu. Zinātnes un cilvēka zināšanu izaugsmei nepieciešama brīvība; šīs lietas nevar attīstīties ķermeņa, prāta un dvēseles cietumā, kāds bija komunisms. Mans vectēvs nevarēja brīvi ceļot, piedalīties konferencēs un tikšanās, lasīt lekcijas ārvalstīs vai uzņemt dažādas starptautisko kolēģu grupas un studentus, kā viņš bija darījis pirms kara. Tāpat, protams, pieeja informācijai, literatūrai un publikācijām bija ierobežota. Mans vectēvs savulaik ieguva doktora grādu Londonā, pasniedza lekcijas ASV, un viņa tuvākais kolēģis bija japāņu zinātnieks. 50.gados komunisti nosūtīja viņu uz Nasera Ēģipti un Mao Ķīnu, tas arī viss.

Mana māte ir indiete, mājās viņa ar mani runāja angliski. Uzaugu, klausoties BBC un Amerikas Balss pārraides angļu valodā īsviļņu radiouztvērējā vakaros un no rītiem, kad Padomju Savienība nebija pilnībā bloķējusi šīs stacijas. Lai atbilstu skolas ideoloģiskajām prasībām, vecāki mācīja man neteikt patiesību vai melot.

Jau kā bērns es pazinu pelēku baiļu pasaules sajūtu, un man tā nepatika. Kā aktīva jauniete biju 1989.gada studentu demonstrācijas pirmajās rindās. Demonstrāciju apturēja komunistiskās diktatūras drošības spēki, un tas izraisīja tā saukto Samta revolūciju.

Kopš 1989.gada daudzi manas paaudzes cilvēki skatījās uz pirmskara čehoslovāku “pirmo republiku”, kas bija vienīgā demokrātija Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā uz ideālu. Mēs vēlamies būt lepni par savu valsti, redzēt, kā tā kļūst par pilntiesīgu un modernu demokrātiju ar funkcionējošiem tiesiskas valsts principiem un labu starptautisko reputāciju.

Pēc atgriešanās Čehijas Republikā 2005.gadā sāku strādāt pie neatkarīgā senatora Martina Meištrika (Martin Mejstřík), 1989.gada Samta revolūcijas studentu līdera. Viņa politiskajā dienaskārtībā bija totalitārisma mantojuma apzināšana. Strādājot kopā ar viņu, ļoti daudz iemācījos un nonācu pie apjausmas – mēs nevaram padarīt savu valsti vai Eiropu par labāku vietu, ja sabiedrība neskatās acīs pagātnei un nespēj godīgi meklēt risinājumu neatrisinātiem jautājumiem.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” tika dibināta vairāku notikumu iespaidā, kas sekoja Prāgas deklarācijai, ko pieņēma 2008.gada jūnijā Prāgā konferencē, kurā es piedalījos, kad vēl strādāju Senātā pie Meištrika.

Mēs guvām Eiropas Parlamenta apstiprinājumu platformas dibināšanai Parlamenta 2009.gada 2.aprīļa lēmumā par Eiropas apziņu un totalitārismu un ES Padomes apstiprinājumu Ungārijas prezidentūras laikā 2011.gada jūnijā. Es biju atbildīga par darba grupas vadību, kas diskutēja par platformu no 2008. līdz 2011.gadam, un 2011.gadā mani ievēlēja par platformas vadošo direktori.

Vai platformai ir potenciāls turpināt darbu? Finansējums sākotnēji tika piešķirts tikai trīs gadu periodam.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” kā nevalstiska organizācija tika dibināta 2011.gada 14.oktobrī Višegradas grupas premjerministru samita laikā Prāgā. Dibināšanas dokumentu parakstīšanā piedalījās arī Čehijas Republikas premjerministrs Petrs Nečass (Petr Nečas), Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans (Viktor Orbán) un Polijas premjerministrs Donalds Tusks (Donald Tusk).

Sākotnējais finansējums pirmajiem trim platformas darbības gadiem tika piešķirts no Starptautiskā Višegradas fonda stratēģiskās dotācijas līdzekļiem. Taču platforma turpina piesaistīt līdzekļus arī no citiem avotiem. Platformas darba nozīmīgums izglītošanā un Eiropas kopējā totalitārisma mantojuma apzināšanā pašreiz sarežģītajā politiskajā situācijā Eiropā pieaug ik dienu. Mūsdienās nacionālo valstu un Eiropas līderiem jāpieņem informēti lēmumi, arī par Krieviju. Vēstures zināšanas un vēsturiskā fona pārzināšana par Eiropā notiekošo šajā kontekstā ir vienkārši neaizstājama.

Pieaugošais platformas dalībnieku skaits ir pierādījums tam, ka mūsu darbs ir ļoti nozīmīgs. 2011.gadā sākām ar 21 dalīborganizāciju un organizācijām no 12 ES dalībvalstīm. Pēc trim gadiem mums ir 48 dalīborganizācijas un organizācijas no 13 ES dalībvalstīm, Ukrainas, Moldovas, Islandes, Kanādas un ASV, un mūsu ģenerālā asambleja, biedru padome, nemaz neakceptē visus pieteikumus. Protams, mēs būtu priecīgi un pagodināti, ja citas Eiropas valdības, piemēram, Baltijas valstu valdības varētu finansiāli atbalstīt mūsu darbu. Pieejami dažādi finansējuma modeļi, piemēram, viena vai divu darbinieku sponsorēšana mūsu birojos Prāgā vai Briselē. Katrā ziņā platformai vēl daudz kas darāms mērķu sasniegšanai. Man tā ir privilēģija – piedalīties šajā procesā.

Paldies par palīdzību intervijas sagatavošanā Žaklīnei Zāberei un Guntai Nalivaiko!

Interviju angļu valodā lasiet šeit.

Komentāri (25)

Absints 27.02.2015. 12.57

Nav tik svarīgi, cik gadus komunisti attīstībā mūs atsvieda atpakaļ, tagad nav pat tik svarīgi, cik okupācijas gados ir zaudēti tuvinieki un draugi, -tā sāpe jau sen ir izsāpēta, svarīgi ir tas, ka smagākās okupācijas sekas ir latviešu galvās. Vairs nevaram runāt par bāleliņu čaklumu, jo krievu laiki iemācija slinkot- atcerieties populāro teicieni, ka vieni izliekas, ka strādā, citi, ka maksā… vairs nevaram runāt par godīgumu, jo padomju okupācija iemācīja zagt. To gan tā nesauca, sauca par iznešanu no rūpnīcas, atnešanu no darba, sarunāšanu no pārziņa, darba, noliktavas… mēs, atšķirībā no rietumeiropiešiem, zinam, ko nozīmē vārdi “blats”, “haltūra”, un mēginam to darīt arī tagad. Mēs tikām iemācīti neuzskatīt atpirkšanos no ceļu policista par korupciju, un maksu dakterim saukt par pateicību… Mēs labi mācējām būt divkosīgi, partijas sapulcēs, politinformācijās, runājot vienu, mājās virtuvē otru..

Patreiz pie varas, pie teikšanas, pie uzņēmumu un iestāžu vadības stūres, reālie darītāji, darbinieki, ir tā paaudze, kas pilnībā izauga padomju okupācijas laikā. Izbijušie oktobrēni, pionieri un komjaunieši. Tā paaudze, kas izcīnīja Latvijas neatkarību, bērnību un jaunību bija pavadījuši neatkarīgas Latvijas laikā, kad godīgums, čaklums vēl bija cieņā. Pēc neatkarības atgūšanas viņi atgriezās pie šīs vērtību sistēmas. Tad Latvija bija daudz godīgāka kā tagad…., Nu toni nosaka tie, kuriem vērtību sistēmu radīja komunisti. Un to labi redzam- rodas pļēguri deputāti, notiek zagļu un malu mednieku pārvēlēšanas, jo aktīvie vēlētāji arī dzīvo tajā pašā vērtību sistēmā, rodas “savējie”, kas atklāti var uzspļaut likumiem, iekašājot 20% no katra pirkuma, pārdot nanoūdeni, vai ar plaģiātismu pelnīt lielu naudu, ir nihilisms un cinisms pret varu, deputāti var atļauties optimizēt nodokļus, pirkt balsis, policijā piesegt slepkavas, tagad veiksmīgi darbojas “pie siles par katru cenu” princips.

Ko varam darīt – neko. Tas var mainīties tikai ar nākošo paaudzi. Tā būs ciniskāka, pragmatiskāka, bet godīgāka… jo būs izaugusi jau neatkarības apstākļos. Būs gan jāpaiet vēl daudziem gadiem, daudzām paaudzēm, lai tās slimības, ko sauc par komunismu, sekas pazustu.

+12
-2
Atbildēt

4

    edge_indran > 27.02.2015. 13.57

    ————-

    Ko citu var darīt pēc 25. gadu cīņas – priHvatizācijas, denacionalizācijas, konsolidācijas – ar komunismu, ko citu, kā glāzes piepildīt un tostu uzsaukt?!

    Ir jau izaugusi neatkarības apstākļos jauna “ciniķu, pragmatiķu, gāzētāju” paaudze – to jau 12.saeimas vēlēšanu rezultāti spilgti apliecināja:

    “Kurzemē S. Āboltiņu apsteidza Inese Lībiņa-Egnere, Jānis Junkurs un Ints Dālderis. J. Junkurs no sākotnēji sarakstā ierādītās 10. vietas pēc vēlētāju veikto atzīmju (2104 plusu, 1371 svītrojumu) saskaitīšanas pakāpās uz augsto otro vietu. Tieši Junkura ievēlēšanai ir visgrūtāk rast izskaidrojumu, ņemot vērā gan viņa politisko pagātni, gan iepriekšējo darbu vērtējumu. Patiesībā tas pat ir diezgan neveselīga pamācība jaunajiem politiķiem – ja esi ticis parlamentā, nevajag tur būt aktīvam un redzamam, nav jācenšas neko ievērojamu paveikt, pietiks ar to, ka kādu retu reizi debatēs nolasīsi vispārīgu referātu par ārpolitiku, bet galvenais – pirms vēlēšanām sagatavo un izplati krāsainu, sevi slavinošu avīzi. Ar to pietiks…”

    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-antonevics-junkura-misija.d?id=45078578#ixzz3SwhIQQtK

    https://www.youtube.com/watch?v=WXV0e03G504

    +1
    -5
    Atbildēt

    0

    edge_indran > 28.02.2015. 10.49

    ——-Piligrims:”(..)Es šeit pat nenolaižos līdz tāda līmeņa analīzei, kad tiek aicināts fiziski iznīcināt vai iespaidot citādāk domājošos.”

    ===============================================================================

    “Citādāk domājošie” fiziski iespaido. Ar tādu parādību kā “mass shooting” jau ir modernā sabiedrība tā apradusi, ka šodienas anti-komunisti to par kādu anormālibu nemaz neuzskata. Turpinam sekot jezuītu filosofijai – “Dzīvos šauj, mirušos slavina”:

    “Police: Missouri gunman kills 7 in town of 50 then himself; was cousin to 2 slain couples.” Updated 23:17 GMT (07:17 HKT) February 27, 2015.

    http://edition.cnn.com/2015/02/27/us/missouri-deaths/

    0
    0
    Atbildēt

    0

    v_rostins > 27.02.2015. 14.42

    Ķīps

    Mēs tikām iemācīti neuzskatīt atpirkšanos no ceļu policista par korupciju, un maksu dakterim saukt par pateicību…

    ________________

    Tās ir pupu mizas. Mūsu lielākā nelaime ir tumsonīgi dzimtcilvēki, kuri lepojas čekistu piesmieta izdzimteņa “veiksmes stāstu”, proti atrisināt savas finansiālās problēmas uz līdzcilvēku rēķina, uzmetot valstij piederošu banku.

    +4
    -2
    Atbildēt

    0

    Piligrims > 28.02.2015. 01.31

    Pilnīgi piekrītu, smagākās ir garīgās un morālās traumas,kuras radīja padumjā iekārta un idiotoloģija. Un pati galvenā – tiesības noteikt, ko tu drīksti domāt, runāt, kam ticēt un pārliecība, ka tikai mans (manas grupas) viedoklis ir pareizais un vienīgais tiesīgs pastāvēt. Un vēl tagad tādu cilvēku ir ļoti daudz ar izmainītu uztveri. Un nav svarīgi kādu ideoloģiju/ticību viņi aizstāv/sludina. Ja tā ir vienīgā pareizā un tāpēc vienīgā tiesīga eksistēt, tad vēl joprojām esam padumjās idiotoloģijas varā.

    Es šeit pat nenolaižos līdz tāda līmeņa analīzei, kad tiek aicināts fiziski iznīcināt vai iespaidot citādāk domājošos.

    Es piekrītu Voltēram šajā principā, kas ir pilnīgi pretējs totalitārismam: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.”

    +3
    0
    Atbildēt

    0

ierados 27.02.2015. 12.17

Te jau var ieraudzīt norūpētās personas pirmajās rindās uz komunistisko “varoņdarbu” slēpšanu. Kurmis kārtējo reizi sasmeķējies halucigēnus un kārtējai dozai pelna grašus. Vecais komuņagu poļitruks indrans iedomājies, ka viņa “viedoklis” kādu interesē. Pridurki!

+7
0
Atbildēt

0

Valdis Eiserts 27.02.2015. 12.53

Nav pie mums iegājies, ka vairums mankurtu lektu acīs uzvarētājam. Šovasar, lai! Esam sagatavojuši Jelgavas dziesmu svētku repertuāram Imanta Kalniņa oratoriju ar Andreja Upīša sarakstīto sarkanā terora slavinājumu tekstā. Un tuvojoties 17. jūnija piemiņai būsim tik gatavi, ka atliks vien atvērt stratēģiskā vazelīna krājumus.

+5
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu