Elīna Garanča par tukšumu pēc mammas zaudējuma, savu latviskuma izjūtu un to, kāpēc vēlētos aiziet no skatuves ziedu laikos
Pasaules zvaigzne Elīna Garanča. Tik dažāda viņa piedzīvota pēdējā gada laikā – kā paradīzes putns Vivjenas Vestvudas dizainētā zīda žakarda kleitā, valdzinot Zalcburgas festivāla potenciālos klausītājus, un kā tramīgs zvirbulēns, drebot sāpīgās nojautās par neizbēgamu zaudējumu. Dziedātājas karjeru uz brīdi bija piebremzējusi ne tikai otrās meitiņas nākšana pasaulē, bet arī rūpes par smagi slimo mammu, pazīstamo vokālo pedagoģi Anitu Garanču. Lēnām tiek rasts līdzsvars pēc zaudējuma un meklēts atpakaļceļš uz skatuvi. Nezināju, ka viņa ir tik cilvēciski jaudīga.
Ar Elīnu tiekamies novembra vakarā, kad starp izrādēm Vīnes Valsts operā viņa atbraukusi uz Rīgu, lai ierakstītu radio studijā dziesmu Klasikas divdesmitās jubilejas šūpuļdziesmu projektam Zvaigžņu nakts.
Gatavojoties ierakstam kopā ar Raimondu Paulu, mani pārsteidza jūsu atbildīgā attieksme. Tā ir bijība, mazliet bailes vienam no otra?
Nezinu, kā lielais Maestro jutās, bet man katrā ziņā pret viņu ir bijība un liels apbrīns. Protams, viņu pazīstu visu savu dzīvi, esmu redzējusi, kā viņš strādā teātrī, un būt klāt šādā radošajā procesā ir liels ieguvums. Kā Maestro Pauls, tā nespēlē neviens. Viņa īpašais piesitiens – pēc vienas divām notīm ir skaidrs, ka tas ir Pauls. Viņa bagāža, kas atpazīst dažādus stilus, paņēmienus. Un ārkārtīgi bagātā spēja improvizēt. Ierakstā viņš neko nenospēlēja automātiski, katrā variantā bija jaunas krāsas – viņš ir neparedzams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.