Šogad Nobela prēmija literatūrā piešķirta baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai «par viņas daudzbalsīgo literāro darbību, kas kalpo kā piemineklis mūsdienu cilvēku ciešanām un drosmei»
Svetlanas Aleksijevičas grāmatas daudz tulkotas visā pasaulē, divas no tām – Černobiļa. Lūgšana un Cinka zēni – nonākušas arī līdz latviešu lasītājiem. Savukārt dzimtenē, autoritārajā Baltkrievijā, Aleksijevičas grāmatas ir izdotas maz, dažas tikai ārzemēs, un arī viņa pati ilgstoši bijusi spiesta dzīvot Eiropā, bēgot no represijām, kas Baltkrievijā vērstas pret brīvi domājošiem žurnālistiem un rakstniekiem. Svetlana Aleksijeviča neslēpj savus politiskos uzskatus – viņa ir pret autoritāro prezidentu Lukašenko un Putina valdības stilu, pret cenzūru un informācijas noklusēšanu.
Svetlana Aleksijeviča ir dzimusi 1948.gadā Ukrainā, viņas māte ir ukrainiete, bet tēvs baltkrievs. Vēlāk, kad tēvs atvaļinājās no armijas, ģimene pārcēlās uz Baltkrieviju, kur abi vecāki strādāja par skolotājiem. Par spīti vecāku profesijai Svetlana skolu nepabeidza un sāka Narovļā strādāt par žurnālisti vietējā laikrakstā, kas kalpoja par atspēriena punktu turpmākajai žurnālistes karjerai. 2000.gadā Lukašenko represiju dēļ viņa bija spiesta Baltkrieviju pamest – Aleksijeviča ilgstoši dzīvoja Parīzē, Gēteborgā un Berlīnē, arī viņas grāmatās ir jūtama Rietumu kultūras ietekme un kosmopolītisks skatījums.
Šobrīd viņa atkal ir atgriezusies uz dzīvi Minskā, bet varas elite turpina izlikties, ka viņa neeksistē. Presei Aleksijeviča atklāja, ka pēc paziņojuma par Nobela prēmijas piešķiršanu ir saņēmusi apsveikumu pat no Krievijas kultūras ministra, turpretim Baltkrievijas varasvīri klusē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.