Diena: 13. oktobris, 2015

Anekdotes

 

Hmm, interesanti, kāpēc tagad ir modīgi lietot «vīkends» vārda «brīvdienas» vietā? «Lančs», nevis «pusdienas»? «Blogeris», nevis «bezdarbnieks»?

Pienākusi sezona, kad kafijas vietā no rītiem jādzer Theraflu.

Aukstajam laikam sākoties, apcietināta bērnudārza audzinātāja, kura bērniem pie ķīseļa pielēja 100 gramus, lai būtu siltāk. Bērni pieprasa audzinātāju atbrīvot un jau savākuši nepieciešamo drošības naudu.

Ja vecmāmiņa saka, ka tu labi izskaties, tas nozīmē, ka laiks sākt tievēt.

Internetā lejupielādēju Bībeli… Pēc divām dienām pienāca atjauninājumi.

Lai neatlaistu no darba, ierados pusstundu agrāk. Atlaida par pusstundu agrāk.

«Es savu priekšnieku, kad viņam labs garastāvoklis, varu sajaukt ar normālu cilvēku.»

«Kāda starpība, kā mans tetovējums izskatīsies vecumdienās… Ar šādu dzīvesveidu man vecumdienu nebūs.»

Atsevišķi cilvēki maldīgi uzskata, ka baltvīns jādzer ar zivi. Tā nav taisnība! Cilvēkiem vispār nav jādzer ar zivīm!

Es dzīvoju puskilometra attālumā no lidostas blakus dzelzceļa līnijai. Kāpēc gan man būtu vajadzīga īpaši klusa veļasmašīna?!

Nav tādu cilvēku, kas no rīta, ejot uz darbu, neuzmestu skaudīgu skatienu savam snaudošajam kaķim.

Skolēni uzskata, ka augstskolā dzīve ir labāka, bet tikai studenti zina, ka vislabākā dzīve ir bērnudārzā.

Vīrs sievai: «Mašīnu novietoji garāžā?»
«Daļēji…»

Ceļu satiksmes noteikumi ir nevis tāpēc, lai palīdzētu organizēt satiksmi, bet gan tāpēc, lai avārijas gadījumā būtu vieglāk noskaidrot, kurš vainīgs.

Ēdienu gatavošanas plusi un mīnusi. Plusi: ēdiens. Mīnusi: gatavošana.

Pats gardākais ēdiens ir atdzisuši cepti kartupeļi, naktī, tieši no pannas, ar pirkstiem, un kamēr neviens neredz.

«Gribu salātus! Bet no dārzeņiem mājās esmu tikai es.»

Kad kaut ko pazaudē – priecājies, ka neesi pazaudējis neko daudz. Kad pazaudē daudz – priecājies, ka neesi pazaudējis visu. Kad pazaudē visu – priecājies, ka tagad tev nekā nav un tu es brīvs!

Google ir kā mana sieva: es pasaku vienu vārdu, bet atbildē saņemu desmitiem.

Par pieaugušu sevi var uzskatīt tad, ja istabu sakārto nevis tāpēc, ka lika mamma, bet tāpēc, ka gribas, lai būtu kārtība.

Īsta ģimene ir tad, kad automašīnā blakus sēdošā sieva spēj lasīt tavas domas un skaļi pasaka, kuri autovadītāji ir stulbi un kuri gājēji ir tūļas.

Ja krekliņus pērk par vienu izmēru mazākus, tad var ietaupīt laiku uz gludināšanas rēķina.

«Es par tevi tā rūpējos! Atceries, kad biji slims, es tev zupu vārīju!»
«Tu gadījumā kaut ko neesi sajaukusi? Vai nebija tā, ka vispirms vārīji zupu, un pēc tam es biju slims?»

Cilvēki dalās divās grupās:
«O, telefons jau uzlādējies! Piecdesmit procenti!»
«Sasodīts! Piecdesmit procenti! Jāliek lādēties!»

Bērnībā domāju, ka biļešu kontroliere ir autobusa vadītāja sieva.

Tiek uzskatīts, ka 70% cilvēku ietekmē vairākuma viedoklis, bet sava pārliecība ir tikai atlikušajiem 30%.
Ak, cik labi, ka man ir savs viedoklis! – dzirdot šo ziņu, padomāja 99% cilvēku.

«Vai zināt, ka origami ļoti nomierina nervus?»
«It īpaši tad – sasodīts! -, kad nekas nesanāk!?»

«Kārlīt, te būs desmit konfektes! Pusi atdod brālītim!»
«Es viņam iedošu trīs.»
«Tu vēl nemāki skaitīt?»
«Es jau māku, bet viņš gan vēl ne.»

Policists jautā raudošam zēnam uz ielas: «Kad noticis?»
«Pazaudēju vecākus.»
«Zini, kā viņus sauc?»
«Runčuks un Vāverīte.»

To, ka sāku zaudēt matus, sapratu tad, kad sejas mazgāšanai nācās veltīt arvien vairāk laika.

Zvans gaišreģa salonā.
«Vai var pierakstīties pie jums uz parītdienu?»
«Nē, parīt jūs salauzīsiet kāju.»

«Hallo, vai šis ir noslēpumaino cilvēku klubs?»
«Kas to lai zina, mans draugs, kas to lai zina…»

Vecmāmiņa tetovētāja uz sava mazdēla pieres uzrakstīja «muļķis», lai viņš nekad nestaigātu bez cepurītes.

Pretī rudenim

Piecas dažādas dabas takas, kur izbaudīt zelta lapkriti, iesaka interneta vietnes Dodies.lv veidotāji

Tuvojas nedēļas nogale, kad automašīnu straumes plūdīs vienā virzienā – uz zeltaino Siguldu. Protams, tās kalni un pauguri paver plašu skatu uz rudens skaistāko laiku, taču Sigulda nemaz nav vienīgā vieta, kurp doties vērot dabas krāsas un izlocīt kājas. Latvija ir plaša un skaista, turklāt pēdējos gados izveidotas daudzas dabas takas, skatu torņi, purva laipas un cita infrastruktūra, kas palīdzēs vieglāk atrast brīvdienu galamērķi. 

Atcerieties līdzi paņemt pusdienas, ko paēst kādā no iekārtotajām piknika vietām, un visus atkritumus paņemiet līdzi uz mājām. Ja iespējams, savāciet arī citu atstātos atkritumus, lai nākamajiem apmeklētājiem jauka pastaiga.

Dabas gleznu taka

Ja meklējat kaut ko tuvāku Rīgai, netālu no Tukuma atrodams Valguma ezers, pie kura ir vairākas pastaigu takas un velomaršruts. Dabas gleznu taka ved gar Valguma ezeru, pa mežu, vēlāk gar Slocenes upi. Dažas reizes jāšķērso nelieli tiltiņi vai jāuzkāpj pa trepēm, taču pārsvarā taka nav sarežģīta un būs pieveicama arī mazākajiem gājējiem.

Lai nokļūtu takā, iebrauciet Valguma pasaules parka teritorijā un norādītajā vietā atstājiet automašīnu. Takas sākums atrodas pa kreisi no ieejas restorānā – pa trepītēm lejā uz ezera pusi. 

GPS: 56.9901, 23.3153

Amatas ģeotaka

Nelielu gabaliņu aiz Ieriķiem, Melturos, sākas skaista, taču grūta dabas taka, kura izturīgākos staigātājus atalgos ar dažiem no Latvijas iespaidīgākajiem skatiem. Īsākā maršruta sākumā, pie Kārļu zivj­audzētavas, sagaida stāvs kāpiens Ainavu kraujā. No 46 m augstās kraujas redzama mežu ieskautā upes ieleja. Tālāk ejot, nonāksit līdz Zvārtes iezim un citiem dabas objektiem. Taka iedalīta trijos posmos, kopumā maršruts ir 12 km garš, taču to iespējams veikt daļēji, atstājot atlikušo takas daļu nākamajai apmeklējuma reizei. Sākumam labs variants ir Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis.

GPS: 57.2368, 25.2002

Viesatas upesloku taka

Šī taka nav īpaši pazīstama, taču savā ziņā ir viena no interesantākajām šajā reģionā. Šeit ir skaistas piknika vietas pie upes, dabas dažādība un trīs atpakaļceļa maršruti atkarībā no grūtības pakāpes. Pie takas nav izbūvēta autostāvvieta, automašīna jāatstāj ceļa malā pie tiltiņa. 

Lai te nokļūtu, jābrauc līdz Tukumam, tad jānogriežas uz Jaunpils pusi un, nonākot līdz Pētertālei, jāmeklē norāde pa labi uz Viesatas upesloku dabas taku. Sekojot norādei, nonāksit pie tilta, kur atrodams dabas takas sākums un informatīvais stends. Taka ir aptuveni 11 km gara. 

Noteikti paņemiet līdzi tēju un maizītes, lai būtu spēks tikt līdz galam, kur atrodas Tukuma novada lielākais dižakmens – Spuņņu akmens. Turpat blakus piknika vieta ar galdiņiem un ugunskura vietu. 

GPS: 56.8236, 22.9725

Vikmestes un Kubeseles takas

Ja tomēr vēlaties aizbraukt arī uz Siguldas apkārtni, ir vairāki varianti, kā izvairīties no ļaužu masām un redzēt skaistos Gaujas Nacionālā parka skatus arī no citiem leņķiem. Vikmestes takas sākums atrodas labi paslēptā un reti apmeklētā autostāvvietas laukumā uz Turaidas-Raganas ceļa, aptuveni pretī golfa laukumam un Reiņa trasei. Automašīnu iespējams novietot bez maksas. Sekojot norādei, nonāksit uz visai platas meža takas, kura, šķērsojot vairākus tiltiņus, pēc pusotra kilometra izvedīs jūs turpat Turaidas tautas parkā, kur blakus Gūtmaņa ala, Taurētājkalns un citi pazīstamie apskates objekti. Vikmestes upīte agrāk bijusi Turaidas un Krimuldas zemju dabiskā robeža. Ielejā paslēpušies vairāki gleznaini smilšakmens iežu atsegumi. Taka veicama gan kājām, gan ar velosipēdu. 

Turpat netālu mazāk pazīstama, taču, manuprāt, pat interesantāka, ir Kubeseles taka, kas sākas pie Krimuldas baznīcas, kur iespējams novietot auto. Tālāk dodieties pāri arkveida tiltiņam, garām mācītājmājai, garām šūpolēm, lejā pa kāpnītēm un griezieties pa kreisi. 

Taka ir gandrīz četrus kilometrus gara un aizvedīs jūs līdz pat Gaujai, turpat arī iekārtoti divi piknika galdiņi, kur apēst līdzpaņemtās maizītes un iedzert tēju no termosa.  

GPS: 57.1637, 24.7688

Skaņākalna dabas parks

Mazsalacā pie Salacas upes atrodas Skaņākalna dabas parks un tajā – dabas taka, kas vijas gar Salacas upi. Dabas taka vienā virzienā ir aptuveni trīs kilometrus gara, tā ir ļoti daudzveidīga un ar vairākām pieturas vietām. Takas sākumā var dabūt karti, kurā atzīmēti visi apskates objekti, piemēram Vilkaču priede, Velnakmens, Eņģeļu ala, Sapņu trepes u.c. Parkā iekārtoti vairāki atpūtas laukumiņi bērniem ar koka putnu figūrām, interesantām dekorācijām, skatu platformām, alām, negribas pat visu atklāt, dažas no instalācijām ir vienkārši fantastiskas arī pieaugušajiem. Šis ir lielisks dienas piedzīvojums ģimenei, viena no labākajām šāda tipa vietām Latvijā. Lielākiem staigātājiem interesanti, ka takas galā sākas otra dabas taka – Dauģēnu taka, kas ir vēl papildus 11 kilometrus gara, kopumā ar Skaņākalna dabas taku veidojot Latvijas garāko labiekārtoto pastaigu taku.  

Skaņākalna dabas parkā ieejas maksa pieaugušajiem ir 1,5 €. Parkā iespējams iebraukt arī ar auto, taču tad visi skaistie skati nav redzami, jo dabas taka iet gar upi, kuru no automašīnas neredz. 

GPS: 57.8633, 25.0261

Vita Začesta, izveidojusi latviešu biedrību Itālijā

 

Starptautiskajā izstādē EXPO 2015 Latvija tomēr nepiedalījās, toties aptuveni 50 Milānā dzīvojošie latvieši, kas bija sapulcējušies, lai palīdzētu Latvijas stendā, nav norimuši joprojām. «Pirmo reizi radās sajūta, ka latvieši ir tepat līdzās,» atceras Vita Začesta, kura pirms pieciem gadiem devās līdzi vīram itālim vispirms uz Itāliju, vēlāk uz Lugāno ezera krastu Šveicē. Biomedicīnas inženierim tur vienkāršāk atrast darbu, tā ģimene vienojās.

Vitas vecākajai meitai ir jau 14 gadu, bet jaunākajiem bērniem – trīs un pieci. Viņa jau sen meklēja iespēju, kā bērnos stiprināt latvietību, taču Itālijā neatrada nevienu latviešu biedrību. EXPO plānošanas sanāksmē satiktie cilvēki Vitu iedvesmoja, un viņa ķērās pie darba pati – šā gada janvārī aicināja bērnus uz pirmo skolas nodarbību un pēc pamatīgas rosības un negulētām naktīm martā nodibināja biedrību. Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrība ALISI oficiāli tika atklāta jūnijā. Vitas nākotnes plānos ir kora organizēšana.

Vienu vai divas reizes mēnesī notiekošos pasākumus apmeklē ap 20 bērnu. Viņi mācās latviešu valodu, ģeogrāfiju un vēsturi, vecākie septembrī sarīkoja Raiņa dzejas dienas, bet jaunākie priecājas par multenītēm ar Aspazijas dzeju un apgūst dziesmiņu Alfabēts, ar ko sāk un beidz katru nodarbību. Daudzi bērni latviešu valodu bieži nedzird, tāpēc ir pārsteigti, uzzinot, ka tā runā ne tikai mamma un vecmāmiņa. 

Biedrību atbalsta Latvijas vēstniecība Itālijā – uzdāvinājusi tāfeli, videoprojektoru. Latviešu valodas aģentūra nosūtījusi darba lapas un mācību diskus, tomēr lielāko daļu finansējuma skoliņas uzturēšanai ziedo paši biedri.

Parasti bērnu mammas ir latvietes, bet tēti – itāļi, kas arī tiek iesaistīti pasākumos. Jāņos vīri lēkuši pār ugunskuru, fotografējušies ar vainagiem galvā, Vitas dzīvesbiedrs spēlējis ģitāru, citi dziedājuši. «Arī Itālijā tiek svinēti svētki, bet nav tik daudz izdarību riņķī apkārt. Olu krāsošanas un ripināšanas vietā bērniem ir šokolādes olas, Ziemassvētku ķekatu, rotaļu un pantiņu vietā ir dāvanas un pusdienas,» stāsta Vita.

Biedrības pasākumi lauž stereotipus, kas bieži vien itāļiem radušies par Latviju, piemēram, ka tā ir neveiksmīga Austrumeiropas valsts, kur dzīvo apšaubāmas uzvedības blondīnes.

Ja kāds Latvijā atļaujas pateikt, ka Vita ir nodevēja, jo pametusi dzimteni, viņa neiekarst, jo zina – Latvijas tēla spodrināšanai darījusi krietni vairāk nekā cilvēks, kas mētājas ar vārdiem.

Ik mēnesi uz nedēļu Vita atgriežas Latvijā, strādā Rīgas Dzemdību namā par ginekoloģi: «Sasmeļos sauli un braucu atpakaļ.» Iesmejos un pārvaicāju – vai tad dienvidos saules nav vairāk? Viņa pasmaida: «Tiešā nozīmē – jā. Bet šeit ir zemes spēks.»

Gastronomiski modra

No ēdienu blogeres kļuvusi par profesionālu nozares konsultanti, Krista Baumane tika uzaicināta filmēties raidījumā Ēdiena daba, kas šonedēļ nonāk pie skatītājiem. Tur ne tikai redzēja, kā tiek panākta bioloģisko produktu kvalitāte Latvijas saimniecībās, bet arī, piemēram, iemācījās iemidzināt vistu

Kristas Baumanes dārzā Pārdaugavā no krūma vēl ēdamas vēlās avenes, zaļo salvija un pētersīļi, kuru lapas viņa griežot pat sniegā. Saimniece līdzās moderna projekta mājai stāda arī zemenes, lai četrgadīgā meita Elza redz, kā ogām jānogatavojas – nevis veikalā, bet dobē. Katru gadu cenšas izaudzēt kaut ko interesantu: šogad tie bijuši artišoki, dzeltenās bietes un lillā burkāni, kuru sēklas iedevusi krimuldiete Ilze Lipska, kas pašlaik cenšas tikt pie bioloģiskās zemnieces statusa. «Nē, tie nav mākslīgi krāsoti!» Krista komentē. «Vai zināji, ka burkāni kādreiz dabā nebija oranži, bet lillā un dzelteni? Nīderlandiešu selekcionāri tos selekcionēja ar beta karotīnu, lai «uzdzītu» īpašu uzturvērtību.»

Daudz gatavojot ēst, viņa arvien vairāk saprotot: tas, cik garšīgs sanāk ēdiens, nav pat īsti atkarīgs no receptes, bet no sastāvdaļu kvalitātes. «Tagad ne tik daudz meklēju jaunas receptes, bet gan visforšākās sastāvdaļas par labu cenu,» stāsta ēdienu blogere.

Lai arī, atverot blogu Krista.lv, kādam tā varbūt neliksies, ceļam līdz maltītei, viņasprāt, ir jābūt samērā vienkāršam. Tāpēc arī savu ēdiena konsultāciju uzņēmumu Krista nosaukusi Frozen Grapes – saldētas vīnogas. «Tā ir īsākā recepte, ko zinu. Jā, tā ir recepte!» iesmejas un iet pie ledusskapja. «Tu paņem vīnogas un ieliec saldētavā,» nograbina plastmasas kastīti. «Sasalstot tās ir kā mazi cukura gabaliņi, mēs graužam tās vakaros, skatoties seriālus. Tā patiesībā ir Džeimija Olivera ideja, kādā no savām grāmatām viņš šādas sasaldētas vīnogas ieteica pasniegt ar grapu un tumšo šokolādi.»

Šovasar liktenis pašai Kristai piedāvāja iejusties tādā televīzijas pavāra ādā, kāds ir Olivers. Kopā ar Latvijā pazīstamo Ingmāru Ladigu raidījumā Ēdiena daba, kas svētdienu rītos būs redzams TV3, viņa viesojās 10 Latvijas bioloģiskajās saimniecībās un pārstrādes uzņēmumos, ar ko tās sadarbojas. Bet filmēšanu noslēdza ar trīs dienu ēst gatavošanas maratonu Ladiga virtuvē restorānā Ostas skati.

Jāņogu auseklīši

Studējusi politikas zinātni un uzņēmējdarbību, strādājusi Ārlietu ministrijā un Valsts Cilvēktiesību birojā, līdzdibinājusi sabiedriskās politikas centru Providus, izveidojusi portālu Politika.lv, Krista arvien bijusi sabiedriski aktīva sieviete ar plašām interesēm. Par viņas privāto hobiju – ēst gatavošanu – zināja draugi. Viņi bija ne tikai atmiņā paliekošu vakariņu dalībnieki, bet 2003.gadā uz Ziemassvētkiem dāvanā pat saņēma 40 eksemplāru tirāžā pašpublicētu pavārgrāmatu ar Kristas populārākajam receptēm, ko bija bieži prasījuši. 

«Cilvēkus ar ēdienu var reāli iepriecināt, tas nav kaut kas, ar ko tikai piebāzt kuņģi, tas ir kas interesants, rada sociālu «līmi»,» – tas viņai bijis skaidrs jau kopš pusaudzes gadiem. Uzklausot pieaugušo komplimentus par torti, kurā ir gan biskvīta, gan smilšu mīklas kārtas, bet virsa dekorēta ar tolaik aktuālajiem sarkanbaltsarkanajiem auseklīšiem no dažādu krāsu jāņogām, bijis liels gandarījums un prieks.

«Ir jomas, kurās man vecāki ir devuši daudz brīvības, un ēdienu gatavošana ir viena no tām. Mamma ļāva pirkt tik daudz sviesta, cukura un miltu, cik gribēju, un tad es tos pēc Ņinas Masiļūnes grāmatas stiķēju kopā dažādos formātos, cepu kūkas uz svinībām, cilvēkiem ļoti garšoja. Man patika tas radošums – savienojot vienādas sastāvdaļas atšķirīgos veidos, sanāk pilnīgi cits rezultāts.» Vasaras Krista pavadīja laukos, Kandavā pie vecvecākiem. Un arī vecmamma, kas cepa lielās lauku tortes, viņu iesaistīja procesā. «Kandavā bija pienotava, tur bija ļoti labs sviests, atceros, man tas bija jākuļ ar karoti, kamēr cukurs vairs nečirkst. Tā sviesta smarža bija dievīga! Kopš to bērnībā saostījos, man tā patīk…! Vienmēr, kad attaisu sviesta paciņu vaļā, es ostu,» Krista sauc sev piemītošajā tiešumā.

Nākamie ēdienu impulsi radušies caur ceļošanu. Uzturoties ārzemēs darba un mācību dēļ un arī ar ģimeni, viņa vienmēr centusies nobaudīt vietējo ēdienu – gan restorānos, gan mājās. «Tas nāca kā pārsteigums: cik ēdiens var būt dažāds! Kā pēkšņi garšo liellopa gaļa, ja to gatavo ar kanēli! Ēdiena pasaule ir bezgalīga. Es atkal sāku par to interesēties, sāku taisīt, un, jā, man sanāca! Ēst gatavošana ir viena no dabiskākajām cilvēka nodarbēm.»

Krista nav pārstājusi gatavot arī brīžos, kad bijusi ļoti aizņemta darbā. Tieši tad vēl vairāk izkopusi spēju sameistarot kaut ko ātru un garšīgu no svaigiem produktiem.

«Atceros, sen lasīju interviju ar kādu baņķieri, kurš lepni paziņoja, ka pat espreso tasīti neprot pagatavot, jo viņam ir cilvēks, kas to dara. Man tajā brīdī kļuva ļoti žēl viņa – iedomājies, cik viņš ir atkarīgs… O.K., viņš ir nopelnījis daudz naudas, bet nemāk sevi pabarot! Ko viņš darīs, ja nonāks krīzē, un ko viņš savam bērnam iemācīs?» Krista runā kategoriski.

Viņas vīrs, bijušais diplomāts, tagad uzņēmējs Romāns Baumanis arī labprāt gatavo. Attīstoties internetam, licies tikai loģiski, ka Kristas reiz no datora izdrukāto pavārgrāmatu turpina ēdienu blogs, tāda kā virtuālā pavārgrāmata, kur pašiem ieskatīties, saņemt draugu komentārus un padomus. Blogu Krista sāka veidot gadu pirms meitas dzimšanas. Elzai paaugoties, tajā vietu atrada bērniem piemērotas receptes.

Ko ēdīs ministri?

Krista neblogo katru dienu un pat ne katru nedēļu – starplaikā internetā sevi pieteikuši arī citi daudz aktīvāki ēdienu entuziasti. Taču viņas vietnes stabilais apmeklējums liecina, ka gandrīz 100 tur atrodamo recepšu ar lakoniskajiem, precīzajiem skaidrojumiem cilvēki izmanto tāpat kā Baumaņu ģimene – kā virtuālu pavārgrāmatu, atgriežoties atkal un atkal.

Kopā ar citiem ietekmīgākajiem Latvijas ēdienu blogeriem viņa vairākkārt aicināta uz prestižiem gastronomiskiem pasākumiem. Nesen, piemēram, pabijusi ASV vēstniecības organizētā braucienā uz dzērveņu audzēšanas saimniecību Latvijā, kur ieguldītas amerikāņu investīcijas. «Tā ir public diplomacy – pilsoniskā diplomātija, starpvalstu attiecības notiek caur ēdiena iepazīšanu. Ēdienu blogeri «kustina naudu», ietekmē cilvēku lēmumus,» secina Krista. «Ēdiens ir arī politisks jautājums. Tur apgrozās liela nauda, ir subsīdijas, skolu, bērnudārzu, slimnīcu ēdiens tiek regulāri apspriests.»

Viņa blogā atturoties aktīvi reklamēt kādu lietu vai produktu. Ja cilvēki prasa, kur kaut ko pirkt, tad gan pasakot. Bieži jūt – internetam ir acis un ausis. «Ir bijis tā, ka pati aizbraucu uz veikalu pēc sevis ieteiktajām mafinu formiņām, un to pēkšņi vairs nav, jo ir izpirktas. No rīta iečivinu tviterī: «Cik forši, braucu uz Kalnciema ielas tirdziņu pēc creme fraiche» – ļoti biezs, fantastisks produkts, ko Latvijā īsti nepazīst, to taisa vienīgi siernīca Soira. Aizbraucu, un tā  vairs nav!»

Arī tas, ka Kristai šobrīd ir savs uzņēmums, noticis, pateicoties blogam. «Esmu izdomājusi sev jaunu darbu!» viņa iesaucas. Uz vizītkartēm, kad tās būs nodrukātas, rakstīšot «labas garšas konsultante». Pienākumi uzradušies paši. Viņa aizklātā balsošanā ir izvēlējusies Latvijas restorānu TOP 50, restorānam Terra palīdzējusi izstrādāt jaunu ēdienkarti ar sava bloga receptēm, kopā ar Ārlietu ministrijas protokola speciālistiem vērtējusi ēdiena kvalitāti Eiropas Savienības ministru pusdienām Latvijas prezidentūras konkursā, kur pieteicās tikai pieredzējuši restorāni.

Šogad vairākkārt uzstājusies arī reģionālo tūrisma asociāciju, viesu māju restorānu īpašnieku un vadītāju pasākumos – stāstījusi par dažādām viesmīlības biznesa niansēm. Pirms tam tviterī veikusi klientu aptauju. «Interesanti, viņi teica, ka ir visādu veidu pārcenšanos – ar dekorācijām un smalkiem ēdieniem, liekot nepietiekamu uzsvaru uz vietējo produkciju. Visi cenšas pasniegt Cēzara salātus, picas un lazanjas, aizmirst to, ka vietējās receptes, vietējais jērs un maize, kaimiņa sietais siers ir feinas lietas. Tieši to rīdzinieki, kas brauc uz laukiem, labprāt gribētu redzēt!»

Šie pienākumi arvien stratēģiski domājošajai Kristai atnesuši gandarījuma sajūtu, ka viņas darbs ir jēgpilns – tāpat, kā tas bija agrāk, strādājot cilvēktiesību, ārlietu vai politiskās analīzes jomā. «Es tiešām gribu, lai Latvijā cilvēki labāk ēstu un ilgāk dzīvotu. Es viņiem varu palīdzēt, parādot, kur atrodas labākais ēdiens un kā pašam uztaisīt vienkāršu un garšīgu maltīti.»

Bioloģiskā vasara

«Palēkdamās piekritu,» Krista iesmejas, atcerēdamās, kā reaģējusi uz uzaicinājumu veidot raidījumu Ēdiena daba. Viņa jau iepriekš aiz tīri cilvēcīgas ziņkārības pati bija braukusi pie tirdziņos satiktajiem zemniekiem, interesējusies arī par bioloģisko lauksaimniecību, bet te bija piedāvājums uzkavēties vairākās no trīsarpus tūkstošiem Latvijas bioloģisko saimniecību ilgāku laiku, par šo pieredzi pastāstīt arī citiem.

«Man ir bijusi bioloģiskā vasara. Lielu daļu, sākot no jūlija vidus, pavadīju kūtīs un vagās. Kopā ar Ingmāru Ladigu, vienu no labākajiem Latvijas pavāriem, braucām uz vairāk nekā 10 saimniecībām visās Latvijas malās.»

«Bioloģiskā saimniecība ir ļoti konkrēts termins. Tā ir saimniekošanas metode, kurai jāatbilst ļoti stingriem kritērijiem. Jāiziet sertifikācijas process, nedrīkst izmantot nekādu ķīmiju, viss jāaudzē ar dabīgām metodēm, un dzīvniekiem jādod dabīga barība. Tad zemnieki mums skaidroja, ko tas īsti nozīmē,» stāsta Krista. Piemēram, no zemniekiem Itālijā uzzinājuši, ka satrupējušos kokos veidojas micēlijs, kurš absorbē amonjaku, kas ir vistu mēslos – šādus kokus jauc kopā ar sakaltušam nezālēm, taisa bioloģiskos pakaišus vistu ziemas rezidencēm. «Zemnieki nedomā tikai par sevi. Viens no viņu argumentiem – tas ir labi videi. Latvija ir maza, zaļa un skaista. Ja mēs to vēlamies saglabāt, ir jāsaimnieko videi draudzīgi. Viņi stāsta, ka nevēlas strādāt ar ķīmiju. Vēlas saglabāt zemi saviem bērniem nākotnē, paši dzīvot tīrā vidē.»

Pēc garajām filmēšanas dienām, kurās mirdzumu acīs palīdzēja uzturēt patiesā interese par raidījuma tēmu un adrenalīns, pēc vientuļajām blogošanas stundām strādājot 12 cilvēku komandā, Krista ir ieguvusi daudz specifisku zināšanu. «Teiksim, kas ir augu seka. Kas ir labākais nektāraugs. Un kā var aizmidzināt vistu, lai viņu kaut kur pārnestu. Jā, vistu saimniecībā līdz tam jokojot nonācām – ja tu vistu paņem rokās, paliec viņai galvu zem spārniņa un tad ļoti lēnām viņu pāris reizes apgriez kā karuselī, vista aizmieg. Tu noliec uz zemes, palaid rokas vaļā – viņa guļ.»

Šī raidījuma varoņi ir bioloģiskie zemnieki, Krista ar Ingmāru tikai uzdod jautājumus, cenšoties izvilkt viņu gudrības, nevis spīdēt ar savām. «Personiskie stāsti, kāpēc viņi ir izvēlējušies saimniekot bioloģiski, ir interesanti un brīžiem ļoti aizkustinoši. Viens no viņiem stāstīja, kā padomju laikos ir strādājis par traktoristu un kā bija jāmiglo lauki ar pesticīdiem. Viņš ir atskatījies, kā pēc viņa miglošanas uz lauka paliek beigtas vardes un kurmji, un sapratis – vairs nevēlas indēt,» piemēru min Krista. «Tajā pašā laikā tas nav tikai altruisms, visiem šiem saimniekiem tas ir bizness. Viņi saņem subsīdijas, produkciju pārdod, tādā veidā pelna iztiku. Viņi ir ļoti dažādi – gan jaunas ģimenes, kas no Rīgas pārcēlušās uz laukiem, gan cilvēki gados, gan vairākas paaudzes saimnieko kopā.» Krista ienākusi viņu mājās, iepazinusies ar bērniem, piena saimniecībā Geidas Džūkstes pagastā pie Tukuma pat kļuvusi par krustmāti telītei, kurai pati arī izdomājusi vārdu – Cecīlija.

Ēdiena pasaule tiešām ir bezgalīga! Gatavojot zemnieku ražojumus kopā ar Ingmāru Ladigu, kas blogeri savā virtuvē uzņēmis kā līdzvērtīgu kolēģi, Krista vēl joprojām varējusi samācīties dažādus knifus, ko nav zinājusi. «Piemēram, kā sākumā uzkarsēt pannas un katlus bez taukvielām, tad mest iekšā un ātri apraut sīpolus, lauru lapu vai garšvielas, pirms pielej ūdeni vai ko citu. Līdz šim zupai garšsaknes nedaudz apsautēju sviestā, bet Ingmārs tās cep sausas. Un tas nemaz nepiešķir rūgtumu, pannas kvalitāte tur pat nespēlē tik lielu lomu.»

Jau pirms tam būdama izvēlīga pret ēdienu, viņa tagad par to, ko ceļ galdā, domāšot vēl nopietnāk.

«Nav pietiekami ilgs laiks pagājis, lai pesticīdu un herbicīdu ietekmi uz cilvēku veselību izmērītu ļoti precīzi. Tā ir sarežģīta tēma, kur nav vienkāršu atbilžu. Ir dažādi varianti, cilvēkiem ir dažāda rocība, un dažkārt nav izvēles iespēju, bet skaidrs, ka dzīvesveids ietekmē veselību. Tu ēd 3-5 reizes dienā, tā ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Esmu priecīga par to, ko esmu uzzinājusi.»

Īstā kaislība

Andrejs Žagars šonedēļ kā režisors debitē Dailes teātrī. Neko tik mazu viņš uz skatuves līdz šim nav uzvedis. Kas vēl noticis šo divu gadu laikā, kopš viņš vairs nevada operu?

Cik labi! Tā pie sevis nodomāju, ieraugot Andreja Žagara sagurušo seju. Ir vakars, un viņš pēc mēģinājuma nemaz nelīdzinās tam pašapzinīgajam cilvēkam, kādu bija pierasts redzēt TV ekrānā. Tātad nepietiks spēka intervijā spēlēt aktiera lomu, režisora lomu.

Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, ar kuru nepagarināja līgumu pēc piedalīšanās konkursā uz direktora vietu, vaļsirdīgi stāsta – operas pietrūkst, bet viņš apzinās, ka Baltais nams nav privātmāja.

16.oktobrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvo viņa iestudētā izrāde Ziloņa dziesma ar Gintu Grāveli, Esmeraldu Ermali un Juri Kalniņu. Režisors to sauc par mikrodramaturģiju un iepazīšanos ar dramatiskā teātra formu, jo nākamā gada martā teātra Lielajā zālē paredzēta viņa iestudētā Antona Čehova luga Trīs māsas. Nākamgad paies 20 gadu, kopš aktieris Andrejs Žagars no Dailes aizgāja strādāt uz operu. Decembrī viņš Maskavā uzvedīs Masnē operu Manona Lesko. Mazas lietas un notikumi nav Žagara gaumē.

Kāpēc Dailes teātris? Jums bija piedāvājums strādāt arī Jaunajā Rīgas teātrī.
Jā, Alvis [Hermanis] mani aicināja. Tas bija pagodinājums, jo esmu sekojis Alvja izrādēm gan Latvijā, gan ārzēmēs un ilgi domāju, ko varētu iestudēt. Tobrīd man bija iesākti vairāki darbi ārzemēs, gribējās tos pabeigt. Tad iesaistījos politikā (Žagars pievienojās Einara Repšes vadītajai partijai Latvijas attīstībai un 2014.gadā kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās – red.), un Alvja attieksme bija: vai nu, vai nu.

Arī Nacionālais teātris taču aicināja.
Jā. Ierosināju uzvest laikmetīgu britu komponista Ades operu Powder Her Face. Librets balstīts uz patiesu stāstu par aristokrāti nimfomāni Anglijā, kura dzīvoja 90.gados. Ideju neizdevās īstenot finanšu dēļ.

Kāpēc jūs pēc atlaišanas no operas direktora amata izvēlējāties darboties politikā?
Iesaistījos brīdī, kad šķita – man sarūk visas saites ar Latviju. Kā viesrežisors uzvedu Salomi Honkongā, Tanheizeru Maskavā un Bratislavā. Rīgā ierados kā ciemiņš. Jutos kā pazudis. Biju radis 17 gadus ietekmēt procesus, gribējās kaut ko darīt. Nāca piedāvājums iesaistīties. Biju ilgstoši strādājis kultūras jomā, un kāpēc gan lai nākamais līmenis nebūtu politika – varētu motivēt politiķus meklēt naudu, piemēram, koncertzālei Rīgā.

Partija Latvijas attīstībai bija jauns politisks spēks. Pēc enerģētikas un pārliecības šķita piemērots. Daudzi cilvēki politikā iesaistījās pirmoreiz: jaunas, spēcīgas juristes, ar savu entuziasmu un intelektuālo kapacitāti aizrāva Juris Pūce.

No politiskā spēka palicis vājums.
Tā mēdz būt, ka politiski spēki zaudē ietekmi.

Bijāt bēdīgs, ka netikāt Eiroparlamentā?
Kā jebkurš zaudējums, tas bija sitiens. Biju pārliecināts, ka to darbu es varētu veikt ne sliktāk kā citi. Zinu, ka varu iedarboties. Pārliecināt par to, kam pats ticu. Esmu aktīvs cilvēks, un iespējas pārbaudīt savas komunikācijas spējas mani nebaidīja.

Kas ar jums noticis šajos divos gados, kopš neesat operā?
Iestudēju vairākas izrādes ārzemēs, turpinu strādāt par kursa vadītāju Krievijas Teātra mākslas institūtā Maskavā. Kursā ir pieci jaunie režisori un 12 muzikālā teātra aktieri. Ir pasniedzēju komanda, kas īsteno manu redzējumu. Tā ir iespēja komunicēt ar augstas raudzes pasniedzējiem.

Pēc trim gadiem man būs profesora statuss. Dīvaini, bet mana pieredze nav vajadzīga nevienā Latvijas augstskolā.

Kā tādi divdesmitgadīgi mākslinieki Krievijā redz pasauli?
Viņi ir diezgan pašpietiekami. Ar pašapziņu, plašu skatu. Komunicē angliski.

Vai viņi vēlas runāt par Krimu, Borisu Ņemcovu?
Ar dažiem, kuriem ir vēlēšanās, diskutējam par tādām tēmām. Man nav pieņemama Putina politika, un arī vairāki man zināmi mākslinieki Krievijā nav atbalstījuši Krimas aneksiju.

Festivālā Zelta maska muzikālo teātru jomā biju žūrijas priekšsēdētājs un pusotra mēneša laikā noskatījos 45 izrādes. Žūrijā bija diriģenti, mākslas zinātnieki, profesori. Visi ar lielu intelektuālo kapacitāti, bet brīvdomātāji. Man prieks ar viņiem parunāt.

Ar [bijušo balerīnu] Ilzi Liepu vadīju TV raidījumu ciklu Lielais balets, ko uzņēma studijā Mosfiļm: ar 14 kamerām, darbs ar starptautisku žūriju, lieliska pieredze.

Nekas mazs jums nepatīk.
(Smejas.) Tagad smalki jāveido mazs darbiņš Dailes Mazajā zālē. Neko tik mazu neesmu taisījis. Mikrodramaturģija.

Kāpēc izvēlējāties tik mazu formu?
Džilindžers piedāvāja pavasarī darbu uz lielās skatuves. Izvēlējos Čehova Trīs māsas. Lai saprastu, ko nozīmē uzvest dramatiskā teātra izrādi, nolēmu izmēģināt spēkus Mazajā zālē nelielā formātā.

Kāda ir atšķirība starp operas un teātra izrādes mēģinājumu procesu?
Operas režijā darbu iestudē sešās nedēļās: četras nedēļas mēģinājumi ar klavierēm, divas nedēļas ar orķestri. Tālāko darba tempu lielā mērā nosaka mūzika un diriģents.

Teātrī mēģinājumu process ilgst astoņas nedēļas. Izrādes koncepciju rada un nosaka režisors. Tēlu veido pats aktieris, nekas priekšā nav jārāda, jo atšķirībā no solistiem viņi visu studiju laiku ir mācījušies aktiermeistarību.

Mazās zāles izrādēs man allaž ir līdzpārdzīvojums – atšķirībā no operas, kurā, sēžot tālu no skatuves, nevar redzēt mākslinieka seju.
Teātra un operas izrādēs ir atšķirīgi izteik-smes līdzekļi un spēles veids. Laba operas mākslinieka emocijas var nolasīt arī no ķermeņa valodas. Var redzēt, vai solists iestājas lomā uz brīdi, kad viņam ir jādzied, vai arī spēlē visu laiku. Labs solists izdzīvo savu tēlu visas operas garumā, zina arī partnera tekstu un līdzpārdzīvo. Tās mazās vibrācijas nevar iemācīt.

Nupat pēc Ziloņa dziesmas mēģinājuma jūs atvainojāties Esmeraldai Ermalei. Par ko?
Mēs izlīdzinājām mazu saķeršanos. Aktieri ir ļoti jūtīgi. Un ir visneaizsargātākie: no viņiem paģēr gan režisors, gan darba autors. Pēc lugas izlasīšanas aktieris saprot, kas viņam jāspēlē, cik tālu jāplosa sevi emocionāli. Ir svarīgi teikt aktierim labos vārdus publiski, bet kritiku – individuāli.

Kas jūs uzrunāja Ziloņa dziesmā?
Kanādas režisora Šarla Binamē (Charles Binamé) filma Elephant Song uz mani iedarbojās ļoti spēcīgi. Filma veidota pēc tāda paša nosaukuma lugas. Dialogi uzrakstīti tik meistarīgi! Īsas frāzītes, bez liekvārdības. Stāsta iznākums ir tik pārsteidzošs un arī saprotams, ka sāku domāt par iemesliem, kas noveduši galveno varoni pie tā, ko viņš dara. Galvenajam varonim ir 25 gadi, un desmit no tiem viņš pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls meklējams vecāku nevērīgajā attieksmē, savstarpējās attiecībās. Tās ne tikai traumē, bet arī izšķir dēla likteni.

Lugas autoram, kanādietim Nikolā Bijonam ir 37 gadi. Kā ir uzvest dzīva autora darbu?
Lieliski! Mēs ar viņu sazināmies. Kad tulkojām lugu latviski, konsultējāmies par dažiem aspektiem. Viņš bija tik atsaucīgs, ka atsūtīja vēl trīs lugas. Teica, ka brauks uz pirmizrādi.

Aiziet no operas nebija jūsu izvēle. Kā tas ir – dzīvot bez tā visa?
Man bija liels rūgtums, ka nebija iespējas īstenot to, kas tika plānots 2014.gadam, jo manā profesionālajā dzīvē Rīga otrreiz nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Konkurss uz direktora amatu bija trijās kārtās, man bija augstākās balles, bet neuzvarēju.

Operai šogad finanšu rezultāti ir ar plusa zīmi, jūsu laikos bija mīnusos. 
Es apsveicu operu ar to, ka ir 100 000 eiro peļņa. Tas ir labi. Runājot par manu laiku – situācija bija cita. [Vāgnera operu cikls] Nībelunga gredzens bija dārgs projekts. Jā, tās bija manas ambīcijas, es to nenoliedzu. Rīga muzikālajā pasaulē saistās ar Vāgneru. Viņa 200 gadu jubileja bija jāsagaida ar Nībelunga gredzenu. Pēc krīzes arī nācās apgriezt algas. Kad atnāca jaunā vadība, tika piešķirts finansējums, veikta algu paaugstināšana, budžets pieauga.

Man operā svarīgākais ir laba starptautiskā reputācija un augsts mākslinieciskās darbības rezultāts. Izrādes, kas paliek skatītāju atmiņā. Svarīgi  uzturēt augstu profesionālo līmeni, aizvest operu uz viesizrādēm un festivāliem ārzemēs un audzināt jaunas izcilības. Prieks par mūziķiem, kuri izauguši uz mūsu operas skatuves. Andrim Nelsonam 24 gadu vecumā devu iespēju kļūt par galveno diriģentu, neraugoties uz komentāriem, ka esmu neprātīgs, uzticot viņam tādus pienākumus tik agri. Tagad viņu starptautiskie mūzikas eksperti ierindo pasaules diriģentu pirmajā piecniekā. Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Inga Kalna un Aleksandrs Antoņenko izauga uz mūsu operas skatuves. Elīna Garanča, Marina Rebeka un Egīls Siliņš veidoja spilgtas lomas mūsu repertuārā. Viņi visi uzstājas uz pasaules lielāko operas teātru skatuvēm. Nes Latvijas vārdu pasaulē. Operas teātra darbībā rezultātus mēra [ilgākā] laika nogrieznī.

Un naudas nogrieznī.
Starptautiskajā operas pasaulē panākumus nemēra naudas nogrieznī.

No jūsu atlaišanas man palicis prātā, cik nikns un augstprātīgs parādījāties TV ekrānos. Gatavais dēmons!
Ne jau visu laiku. Pēdējā darbdienā, 16.oktobrī, tieši pirms diviem gadiem, Panorāmā bija ironisks sižets, kur uz atvadām noņēmu plāksnīti ar savu vārdu.

Atzīstu – man pietrūkst operas. Pie darba padsmit gadu laikā pierod, bet saprotu, ka nevarēju būt tur mūžīgi. Tā nav tava privātā māja. Tas ir darbs. Vēlāk šaustīju sevi, ka neaizgāju [prom] pēc astoņiem deviņiem gadiem darba, kad bija aicinājumi strādāt Kanādā, Zviedrijā.

Vadīt kolektīvu un ietekmēt lielus procesus ir aizraujoši: viena pieeja ir tehniskajam personālam, otra jūtīgajiem māksliniekiem. Tādu pieredzi var iegūt, tikai vadot lielu kolektīvu.

Vai tagad ir darba piedāvājumi šajā jomā?
Ir aicinājums vadīt opernamu Eiropā. Neteikšu, kuru. Oktobrī jāizlemj, vai vēlos vadīt operteātri citā valstī. Kļūt par savējo tur.

Bet tagad taču esat jomā, ko saprotat, kas izdodas. Režija ir jūsu lieta.
Režija ir mans īstais aicinājums, īstā kaislība.

Šo divu gadu laikā, šķiet, esat mainījies. Tāds rāmāks kļuvis.
Mēģinu klausīties cilvēkos. Novērot. Strādājot operā, dzīvoju straujā tempā un daudz ko nepaspēju izbaudīt un aptvert. Pieļāvu kļūdas, būdams neuzmanīgs pret sevi un līdzcilvēkiem. Kļūstu prātīgāks.

Ceļot izdodas?
Pēc Honkongas Salomes vēlreiz aizbraucu uz Austrāliju. Tā bija trešā reize. Mani fascinē Austrālija. Pēdējo divu gadu laikā vairāk sanāk braukt uz Eiropu. Berlīnē, kur ir trīs operteātri, iespējams uzlādēt garīgās baterijas. Kādā no tiem vienmēr var redzēt kaut ko labu. Tie ir svētki. Rosina fantāziju, motivē dziļāk izprast mūziku, izvirza pašam lielākas prasības pret sevi.

Kuri režisori to spēj?
Kšištofs Varļikovskis. Fan-tas-tis-ki! Satriecoši! Augstāka pilotāža nekā [režisoriem] Tomasam Ostermaijeram, Mihaelam Talheimeram (Michael Thalheimer), Martinam Kušejam. Varļikovskis dzimis Polijā, kur studējis režiju, bet Francijā filozofiju. Daudz strādā Francijā, Beļģijā. Viņa izrādes ir apmēram četras stundu garas. Spēcīgas, spožas, formā stabilas. Tādas, ka nonāc teātra eiforijā. Ar viņa (A)pollonia atklāja Aviņonas festivālu. Spoži, estētiski un smalki par holokausta tēmu. Rafinēti, ar dekadenci.

Vai jums ir, ar ko pārrunāt redzēto? Labi, Hermanis, bet vai ir vēl kāds?
Ir, Jegors Jerohomovičs no Kultūras Dienas. Viņš daudz ir redzējis ārpus Latvijas.

Vai uz dzimtajām Cēsīm braucat?
Jā, uz vecvectēva mājām. Tur ar brāli mums ir tādas sarunas, kādu agrāk nav bijis. Laikam briedums. Piecdesmitgadnieki. Citādi raugies uz profesionālo dzīvi, nav lielu ambīciju sevi pierādīt.

Pirms manas ierašanās Dailē Juris bija norūpējies. Gribēja pastāstīt par Dailes principiem un tradīcijām. Nu ir rimies, jo nav pamata satraukties, ka strādāju, kā savulaik operā. Juris pajoko, ka labi, ka es nepaceļu balsi un neatdarinu aktierus mēģinājumos. 

Jā, iestājies miers. Agrāk vajadzēja Čīli, Brazīliju, bet tagad patīk Mazirbē pie jūras, Raunā pie ezera. Vecvectēva mājās Cēsīs.

Nespēju jūs iedomāties kartupeļu vagā.
Ha! Brālis māk izvairīties no lauku darbiem, bet mani gan mammai izdodas piespiest. Viņai ir siltumnīca ar tomātiem, tad nu es tur darbojos.

Tas strādā!

Skolas laikā pret vīrusiem cīnījies ar vecmāmiņas zāļu tējām un par paša lasītajiem ārstniecības augiem nopircis riteni, pēc 20 farmācijas nozarē pavadītiem gadiem Kaspars Ivanovs izveidojis savu uzņēmumu, kas ražo un pārdod no dabas vielām veidotus preparātus

Šis ir gadījums, kad krāšņi mākslas darbi uzņēmuma birojā nav tikai interjera elementi – Lotos Pharma īpašnieks Kaspars Ivanovs sienas bagātīgi dekorējis ar brāļa Rituma Ivanova gleznām. «Es skolā arī mācēju labi uzzīmēt, bet ne jau tā, kā brālis,» Kaspars smaidot saka. Mamma, zīmēšanas skolotāja Cēsīs, viņam jau triju gadu vecumā iemācījusi biznesā vēl noderīgāku prasmi – labi rēķināt. Tētis, rasēšanas skolotājs, iemācījis precizitāti. Taču, pirms pievērsties uzņēmējdarbībai, Kaspars ieguvis ārsta diplomu, jo visaizraujošākā no visām nozarēm šķitusi medicīna.

Transplantologa izvēle

«Bērnībā biju slimīgs. Tad vēl nezināja, kas ir vīrusi, diagnoze bija tikai «akūta respiratorā saslimšana». Aizeju uz bērnudārzu, pēc divām dienām jau temperatūra! Mani sūtīja pie vecmāmiņas. Viņa dzīvoja purva malā Limbažu rajonā Pociemā, tuvākā māja bija kilometra attālumā, līdz veikalam – trīs kilometri. Tur es pēc trijām četrām dienām kļuvu vesels,» viņš stāsta. Vecmāmiņa iemācījusi pazīt ārstniecības augus, tagad galvā ir maza enciklopēdija – kādas 100 vienības. «Kad vecmāmiņa pļāva govij zāli, viņa teica: nu, izlasi ārā tās ceļtekas! Vai raspodiņus!» Pa vasarām Kaspars sācis augus žāvēt un nodot aptiekā, tolaik to darīt mudināja arī skolās. Vēl tagad atceras, ka pirmajā gadā nodevis četrus kilogramus, pēc tam jau padsmit, bet rekords vienā sezonā bija 120 kilogramu ārstniecības augu! «Vācu visu, pat nātres. Visdārgākās bija rudzupuķu ziedlapiņas, ko lieto sirds veselībai – 25 rubļi par kilogramu. Pirmo riteni sev nopirku par ārstniecības augiem, arī otro,» viņš palepojas.

Par darbošanos farmācijas jomā skolas gados gan neesot prātojis, kur nu vēl par biznesu – tas Latvijā izveidojās tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Medicīnas akadēmiju beidzot, sekojis visu pirmā kursa studentu romantiskajam sapnim, kļuvis par ķirurgu Stradiņa slimnīcā. Turklāt nozarē, kuras speciālistu Latvijā nav daudz, – transplantoloģijā. «Tas nav viegls darbs, tur ļoti labi dakteri strādā. Latvijā taisa līdz 100 transplantoloģijas operāciju gadā, bijām divatā ar Sergeju Truškovu – es vai viņš piedalījāmies operācijās ārstu komandā,» Kaspars piemin leģendāru kolēģi, kurš nu jau mūžībā.

«Ķirurgam jābūt ļoti izlēmīgam un zinošam – vienreiz griez un trāpi. Man šīs īpašības piemita. Ļoti cienu savus kolēģus, kuri palika medicīnā. Latvijā, slimnīcā strādājot, tu ļoti bieži tiešām pelni ļoti maz.»

Cerībā uzlabot finansiālo situāciju un iegūt jaunu pieredzi viņš aizgājis uz darba interviju farmācijas firmā Sanofi – ārzemju intervētāji meklējuši apķērīgu cilvēku ar medicīnas izglītību. Pieņemts! Kādu brīdi uz miega rēķina entuziastiski savienojis abus darbus. Vāveres riteni izbeidzis profesora Rafaila Rozentāla aizrādījums: «Tev, Kaspar, jāizvēlas.»

«Jāsaka paldies viņam: ja cilvēks nevelta visu enerģiju vienai lietai, viegli var pazust jūklī. Man patika arī tas, ko daru farmācijā, ātri dabūju paaugstinājumus,» viņš tagad pragmatiski atskatās uz notikumiem, ko sauc par intensīvas attīstības laiku savā dzīvē. «Viss ir jānopelna, jāiemācās. Lai izvirzītos, smagi jāstrādā, jo nekas nekrīt no gaisa. Bieži vien ar astoņu stundu darba laiku tu nevari sasniegt maksimālo.»

Franču uzņēmumā Sanofi, kas Latvijā asociējas ar No-spa un Magne B6 preparātiem, Ivanovs pavadīja 13 gadus, no tirdzniecības pārstāvja uzdienēdams līdz Baltijas pārstāvniecības vadītāja pozīcijai. Atceras, ka, pirmoreiz nokļūstot Sanofi rūpnīcā, prātā uz mirkli pazibējusi doma – nav neiespējami pašam pēc kaut kā tāda tiekties! «Paskatījos – viss nav zeltos un spīguļos. Labas kvalitātes angārs, bet nekas tāds, ko es nebūtu redzējis. Sapratu, ka ražošana nemaz nav tik liels klupšanas akmens.»

Kad Sanofi piedāvājis divus gadus Francijā pēcdiploma apmācībā apgūt biznesu, finanses un administrāciju, latvietis nojautis, ka tiek gatavots kādas lielākas komandas vadīšanai. Pasniedzēji bijuši no visas pasaules – Austrālijas, Amerikas, Spānijas, Portugāles, iedvesmojošas personības, ļoti interesantas lekcijas. «Taču tieši tur sapratu: īstenībā mēs paši arī Latvijā varam kaut ko izdarīt! Meklēju sasaisti ar kādu no Latvijas farmācijas uzņēmumiem, sāku sadarbību ar Silvanolu. Sākumā uztaisīju viņiem trīs produktus, lai ražo priekš manis: Venogēlu, Traumogēlu un Nazogēlu. Jā, neesmu ķīmiķis vai tehnologs, bet esmu ieviesis ļoti daudz tehnoloģiju. Man ir vienreiz jāsaprot, kā to var izdarīt, un es varu atrast cilvēkus, kas to var ieviest manā uzņēmumā – ķīmiķus, tehnologus, atrast arī aparatūru. Nav 100% pašam viss jāzina. Protams, tā atkal ir uzdrošināšanās.»

Faringo Spray tēvs

«Bija piedāvājumi braukt vadīt tūkstošiem lielas cilvēku komandas citās valstīs, bet gribēju palikt šeit. Pats varu pieņemt lēmumus, nospraust mērķus un mēģināt tos īstenot,» secina Kaspars Ivanovs. Viņš nevis turpināja piedāvāto karjeru Sanofi Krievijas vai Čehijas pārstāvniecībās, bet no 2007. līdz 2012.gadam grozīja Silvanola stūri. Sieva Sandra Ivanova līdzās a/s Olainfarm joprojām ir Silvanola akciju īpašniece.

«Kad atnācu uz Silvanolu, tur bija 8-10 produkti. Kad aizgāju – pāri 70,» Ivanovs norāda. «Paplašinājām tirgu, izdevās ieviest vairākas jaunas tehnoloģijas – kapsulu un tablešu ražošanu, jo 80% farmācijas tirgū ir cietās formas.» Viņš gan ieviesis arī šķidros preparātus, to skaitā populāro Faringo Spray no kliņģerīšu, smiltsērkšķu un bergamota eļļām. Šis produkts, tāpat kā daudzi citi, pirmkārt, testēts paša ģimenē, saucot palīgā bērnus. «Tagad esmu gājis uz priekšu, ražojam pat Faringo Chups. Bērnam čups ir saprotams un atvieglojums arī mammai, jo tableti bērns var izmest vai norīt nesūkājot,» stāsta Ivanovs. «Skatāmies, lai būtu ērtāk, vieglāk, saprotamāk. Kopā ar kādu Šveices dakteri esam izveidojuši arī elastīgās tabletes, kā gumijkončas, kas nebojā mēles un augslēju gļotādu.»

Jau trešo gadu Ivanovs vada savu uzņēmumu. Lotos Pharma nosaukumu iedvesmojušas pozitīvās atmiņas par vasaras nometnēm – LOTOS vienībām, kurās studiju gados ļoti patika piedalīties, kā arī ģimenes daiļdārza dīķī izplaucis lotoss, kas Latvijas vasarās parasti neizzied. Ivanovu dārzā esot arī prāva ārstniecības augu kolekcija.

Cilvēks, kas tirgojis sarežģītus ķīmiskus medikamentus un veicis modernas operācijas, patiešām tic efektīvās devās lietotu ārstniecības augu dziednieciskajām spējām, fitomedicīnai. «Kumelīte vai kliņģerīte, ko izmantoja arī Senajā Grieķijā un Ēģiptē, ir pārbaudīta gadu tūkstošiem. Jautājums – cik mēs labi mākam izmatot šo augu, kādu devu ieliekam produktā. Īstenībā arī ļoti daudzi ķīmiskie produkti ir cēlušies no dabas, kaut vai aspirīns,» viņš stāsta citādi domājošajiem. Ja vajadzīgs, izspēlē smago artilēriju: «Vai indes ir dabīgas vai ķīmiskas? Pamatā ir ļoti daudz dabīgas indes. Vai indes ir iedarbīgas? Jā!»

Kā akadēmiski skolotam mediķim savas tēzes viņam vienmēr bijis svarīgi pierādīt ar darbiem. «Man patīk radīt vērtīgas lietas, kas strādā. Holesterīnu samazinošus produktus, jo tur ir skaidra mēraukla – bija tāds holesterīns, tagad ir mazāks. Saaukstēšanās produktus – tos lietojot, efekts vai nu ir, vai nav.» Uzskatāms piemērs – Lietuvas tirgum latvietis mēģinājis piedāvāt Lotos Pharma ražoto Sinonorm, iesnu un klepus gadījumā ieteicamu ārstniecības augu preparātu no gaiļbiksīšu, priežu mizas, timiāna, plūškoka un apiņu ekstraktiem. Kāda kaimiņvalsts ārsta paustais – mēs neticam šādam produktam! – Ivanovu iekvēlinājis Viļņas klīnikas bērnu ausu, kakla un deguna nodaļā bez maksas atgādāt prāvu daudzumu Sinunorm, piedāvāt veikt pētījumu bērniem un pusaudžiem. «Divas grupas, 6-12 un 12-16 gadus veci, katrā pa 40 cilvēkiem, klīnikas vadītāja veica nopietnus novērojumus, rezultātus, protams, publicējām ārstu žurnālā. Visi bija pārsteigti par labajiem rezultātiem. Tas bija liels gandarījums, ka pārvari iebildumus ar sava produkta efektivitāti. Tagad mēs Lietuvā pārdodam šo produktu vairāk nekā Latvijā. Konkurentfirmas, protams, prasīja: bet kā viņi tā drīkst? Tā atkal ir uzdrošināšanās. Es ticu savam produktam, jo zinu, kas tajā ir. Man nav bail par rezultātu.»

Apvieno spēkus

Sācis ar četriem produkiem – Sinunorm, Imunosil, Hepasan un Magnemix -, ražotnē, kas atrodas Rīgas Tehniskās universitātes inkubatorā, Lotos Pharma tagad gatavo jau divus desmitus. Plašie starptautiskie sakari lieti noder izejvielu atrašanai. Piemēram, piejūras priežu mizu sausais ekstrakts, kura pretiekaisuma un pretsāpju darbība pārbaudīta pētījumos, tiek iepirkts no partnera Francijā, no Spānijas ceļo spirulīna aļģes, no Itālijas – artišoku ekstrakts.

Satelītkompānija AD Smart, ko Kaspars Ivanovs izveidojis savu preparātu reklamēšanai un realizēšanai, pārdod tos ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Ukrainā, Polijā un Somijā.

Lotos Pharma jau pagājušogad, tātad otrajā darbības gadā, apgrozījusi aptuveni 190 tūkstošus eiro, nopelnījusi 21 tūkstoti, bet AD Smart apgrozījums pārsniedzis 560 tūkstošus, bet peļņa 116 tūkstošus. «Ja farmācijas uzņēmumā nav peļņas, tas nozīmē, ka kaut ko nedari pareizi. Visos uzņēmumos, kur esmu strādājis, peļņa ir bijusi jau no pirmā gada,» Ivanovs runā racionāli.

Lielākos ieņēmumus dod eksports. «Šajā nozarē mēs nez kāpēc savējos neatbalstām,» pirmo reizi sarunas gaitā pazūd optimistiskā nots. «Visā pasaulē pašmāju farmācija nodrošina apmēram 40% no vietējā patēriņa, bet Latvijā situācija ir krasi sliktāka – tikai 5-6%. Somijā, kuras tirgū mēs tagad ejam, ir vēl trakāk – 60% patēriņa ir vietējās farmācijas ražojumi. Tev jābūt divreiz kvalitatīvākām precēm, lai tās pirktu. Un pat cena nav izšķirošā: ja prece ir tikai mazliet lētāka, tai vispār neskatās virsū.»

Vaina neesot Latvijas farmācijas kompāniju nespējā vai ierobežotajā produktu klāstā – vietējie ražotāji patiesībā varot nosegt līdz 70% vajadzību. «Mēs Latvijā nez kāpēc jūsmojam: o, ja tas ir vācu preparāts, tad baigi labais! Taču dabas medicīnā ir tieši otrādi. Ražošanā izmantojam arī ļoti daudz Latvijas ārstniecības augu. Tas, kas aug konkrētajā vietā, arī vislabāk palīdz cilvēkam, kas tur uzaudzis.»

Lai veiksmīgāk iekļūtu eksporta tirgos, Lotos Pharma, kas savā ražotnē nodarbina vairākus no Anglijas atgriezušos tautiešus, veicis vēl kādu patriotisku gājienu – apvienojis spēkus ar citu dabīgo preparātu ražotāju no Latvijas Sole Pharma, ar kuru patiesībā vietējā tirgū sīvi konkurē. Abiem uzņēmumiem ir kopējs birojs, pat izveidojuši kopīgu reklāmas bukletu. «Esam pārāk maza valsts, lai viens ar otru cīnītos,» secina Kaspars Ivanovs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man vienkārši patīk darboties, sapņot, izaicināt sevi uz lielākiem mērķiem, uzzināt kaut ko jaunu, radīt. Protams, ir jāmācās izskaust to, kas nedod rezultātu

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esmu pārāk uzticējies cilvēkiem. Latvijā ir visai populāri, ka kāds kaut ko sliktu izdara aiz muguras. Katra neveiksme tomēr ir bijusi mācība, lai veidotu savu stilu, ko neviens nevar nokopēt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pirms sākt kaut ko savu, ir labi pastrādāt lielā organizācijā, kur ir procedūras un sistēmas, un tu vari vērot dažādas sakarības. Kad esi ieguvis pieredzi, tad jāatdalās un jāiet uz priekšu vienam.

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi


15.
oktobris. IZRĀDE. BRODSKIS/BARIŠŅIKOVS JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ. Alvja Hermaņa iestudējumā slavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs interpretēs Nobela prēmijas laureāta, sava drauga Josifa Brodska dzeju. Izrāde aizvedīs skatītājus iedomātā pasaulē, ļaujot līdzpārdzīvot dzejnieka sarežģītās, liriskās un iedarbīgās vārdu spēles. Izrāde krievu valodā ar titriem latviešu valodā. Biļetes izpārdotas. Jrt.lv

21.oktobris. KONCERTS. JANS GARBAREKS AR GRUPU KONGRESU NAMĀ. Rīgā uzstāsies viens no pasaules labākajiem saksofonistiem. Kopā ar Janu Garbareku muzicēs viņa ilggadējais taustiņinstrumentu spēlētājs Rainers Brīninghauss, basģitārists no Brazīlijas Juris Daniels un perkusionists Triloks Gurtu no Indijas. Muzikāls piedzīvojums garantēts. Biļetes cena 24-64 €. Bilesuserviss.lv

20.-21.oktobris. IZRĀDE. VJATLAGS JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MUZEJĀ ZĀLĒ. Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Maskavas dokumentālā teātra Teatr.doc izrāde ir latviešu izsūtītā Artura Stradiņa dienasgrāmatas lasījums. Izrāde tika iestudēta laikā, kad Maskavā sākās tiesas prāvas pret Bolotnajas laukuma protestu dalībniekiem. Izrāde nominēta Krievijas teātra apbalvojumam Zelta maska. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 6.novembrim. FESTIVĀLS. JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS ARĒNA. DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Rīgā, Siguldā un Liepājā desmit laikmetīgās mūzikas un mākslas programmas. Īpašas uzmanības vērti trīs projekti – elektroakustiskā kameropera Marienglass, Radio kora projekts Canto 33 un franču komponista Fransuā Sarāna performances No say no way pasaules pirmatskaņojums. Biļetes cena 7-15 €. Bilesuparadize.lv, Arenafest.lv

Kinojaunumi

 


ooo
 Leģenda / Legend. Filmas galvenā «atrakcija» ir aktieris Toms Hārdijs, kurš spoži nospēlē dubultlomu, iemiesojot Londonas gangsterus – dvīņubrāļus Redžinaldu un Ronaldu Krejus (garīgi nestabilu varmāku un Īstendas pleiboju). Filmai par labu «spēlē» arī kārdinošā britu 60.gadu vizuālā estētika, kas noslīpēta līdz vīlītei. Vienīgi žēl, ka vizuālo smalkumu un Hārdija aktierspēles priekšā piekāpjas filmas stāsts – vēstījums par brutālu, reāli dzīvojušu noziedznieku tandēmu ir tapis kā nostalģiska, pietušēta izklaides pasaciņa. No 16.oktobra.

ooo Purpura smaile / Crimson Peak. Fantāzijas elementu krāšņota šausmene jeb «gotiskā romance», kā filmu dēvē autors – viens no pazīstamākajiem mūsdienu Meksikas režisoriem Giljermo del Toro. Viņa lentes, kā allaž, vien ir ko vērtas to mākslinieciskā noformējuma dēļ, arī šoreiz stāsta norises vieta – brūkoša, gotiska savrupmāja – ir vienā no «galvenajām lomām». Īpaši filmēšanai uzslietā ēka, protams, ir iespaidīga, radot spēcīgu noskaņu, taču stāstu caurumo ne viena vien spoku filmu klišeja, personāži dažbrīd izskatās kā dekoratīvā lugā. No 16.oktobra.

oo Glābiņa nav / No Escape. Lai arī filmai piemīt trillera cienīga spriedze, tās sižeta plakanums nokauj vēlmi šo spraigo vajāšanas drāmu skatīties. Iespējams, ne ļaunprātīgi, taču stāsts par kādas Āzijas valstiņas apvērsumu un pēc tam nežēlīgu ārvalstnieku slepkavošanu ir pasniegts tendenciozi un ksenofobiski. No 16.oktobra.

Piešķirt seju vēsturei

Šogad Nobela prēmija literatūrā piešķirta baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai «par viņas daudzbalsīgo literāro darbību, kas kalpo kā piemineklis mūsdienu cilvēku ciešanām un drosmei»

Svetlanas Aleksijevičas grāmatas daudz tulkotas visā pasaulē, divas no tām – Černobiļa. Lūgšana un Cinka zēni – nonākušas arī līdz latviešu lasītājiem. Savukārt dzimtenē, autoritārajā Baltkrievijā, Aleksijevičas grāmatas ir izdotas maz, dažas tikai ārzemēs, un arī viņa pati ilgstoši bijusi spiesta dzīvot Eiropā, bēgot no represijām, kas Baltkrievijā vērstas pret brīvi domājošiem žurnālistiem un rakstniekiem. Svetlana Aleksijeviča neslēpj savus politiskos uzskatus – viņa ir pret autoritāro prezidentu Lukašenko un Putina valdības stilu, pret cenzūru un informācijas noklusēšanu. 

Svetlana Aleksijeviča ir dzimusi 1948.gadā Ukrainā, viņas māte ir ukrainiete, bet tēvs baltkrievs. Vēlāk, kad tēvs atvaļinājās no armijas, ģimene pārcēlās uz Baltkrieviju, kur abi vecāki strādāja par skolotājiem. Par spīti vecāku profesijai Svetlana skolu nepabeidza un sāka Narovļā strādāt par žurnālisti vietējā laikrakstā, kas kalpoja par atspēriena punktu turpmākajai žurnālistes karjerai. 2000.gadā Lukašenko represiju dēļ viņa bija spiesta Baltkrieviju pamest – Aleksijeviča ilgstoši dzīvoja Parīzē, Gēteborgā un Berlīnē, arī viņas grāmatās ir jūtama Rietumu kultūras ietekme un kosmopolītisks skatījums.

Šobrīd viņa atkal ir atgriezusies uz dzīvi Minskā, bet varas elite turpina izlikties, ka viņa neeksistē. Presei Aleksijeviča atklāja, ka pēc paziņojuma par Nobela prēmijas piešķiršanu ir saņēmusi apsveikumu pat no Krievijas kultūras ministra, turpretim Baltkrievijas varasvīri klusē.

Baltkrievijā Svetlana Aleksijeviča saņem pārmetumus ne tikai no varas, bet arī no citiem rakstniekiem – galvenokārt par to, ka raksta krievu, nevis baltkrievu valodā. Savukārt Zviedru akadēmijas pārstāvji norāda, ka viņa pasaulei faktiski atklājusi jaunu literatūras žanru, kuru šobrīd dēvē par daudzbalsīgo vai kolektīvo romānu. Pati autore Cinka zēnu priekšvārdā savu literāro stilu dēvē par jūtu vēsturi, jo par vēsturiskām traģēdijām neizklāsta faktus, bet gan «piešķir balsi» parastiem cilvēkiem un viņu emocijām. Svetlana Aleksijeviča ir rakstījusi par Afganistānas karu, Černobiļas kodolreaktora avāriju, sieviešu lomu Otrā pasaules kara frontē un citām traģēdijām, kas neatgriezeniski ietekmējušas cilvēku dzīves. Aleksijeviča publiski paziņojusi, ka viņas Nobela prēmiju ir pelnījusi visa baltkrievu tauta, kas «ilgstoši tikusi malta vēstures dzirnakmeņos».

Svetlana Aleksijeviča ir intervējusi tūkstošiem bērnu un pieaugušo – viņa uzklausa iedzīvotāju atmiņas, uzdod jautājumus, par kuriem citi nevēlas runāt, un ar milzīgu pietāti un iejūtību izturas pret ciešanām, ko savās grāmatās atklāj ar cilvēku monologu starpniecību. Aleksijeviča personiski ļoti sāpīgi pārdzīvo citu nelaimes un vairākkārt ir izteikusies, ka vairs negrib rakstīt par karu, vardarbību un bezjēdzību, tomēr atkal un atkal atgriežas pie šīm traģiskajām tēmām.

Savās grāmatās Svetlana Aleksijeviča rada spilgtu padomju un postpadomju cilvēka portretu, pēta domāšanas veidu un to, kā cilvēki piedzīvo vēsturi. Autore stāsta, ka vienmēr ir meklējusi veidu, kā literatūrā parādīt patieso dzīves seju, un jāsaka, ka šo prasmi viņa ir izkopusi līdz pilnībai. Tieši viņas romānu daudzbalsība ļauj lasītājam iedziļināties vēsturiskos notikumos un izprast to būtību, kā arī dod iespēju apjaust traģēdiju patiesos apmērus. Cilvēkam ir grūti just līdzi skaitļiem un statistikai, līdzjušanai nepieciešams identificēties ar citu cilvēku ciešanām.

Latviski tulkotās Aleksijevičas grāmatas stāsta par padomju laika traģēdijām. Cinka zēni vēsta par Afganistānas karu un sekojošo bezjēdzības sajūtu; romānā iekļauti karavīru, medmāsu, ārstu, atraitņu un māšu monologi, kas sirdi plosošā stāstījumā atklāj traumu, ko Afganistānas karš uz visu dzīvi iecirtis karavīriem un viņu tuviniekiem. Puiši stāsta, kā viņi karā ievilkti ar viltu, nav zinājuši, kurp tiek vesti, un ticējuši politiskajiem meliem. Medmāsu stāsti atklāj absurdo situāciju, kad karadarbības zonā vispirms nonāk «pareizā» propaganda un tikai pēc tam medicīniskā palīdzība.

Savukārt grāmata Černobiļa. Lūgšana ir veltīta cilvēkiem, kas strādāja Černobiļas kodolreaktorā, un tiem, kas dzīvoja «zonā» – radiācijas skartajā apkārtnē. Tas ir stāsts par informācijas slēpšanu, iedzīvotāju neizpratni par notiekošo, par vājprātīgu bezatbildību un mokām. Černobiļas avārija turpina ietekmēt cilvēku dzīves, un joprojām cilvēki jautā: «Par ko mums tāds sods?»

Kāda sieviete grāmatā Černobiļa. Lūgšana retoriski jautā, vai ir kas briesmīgāks par cilvēku. Svetlanas Aleksijevičas grāmatās caur rindiņām lasāma neglaimojoša atbilde: «Nav. Nav nekā briesmīgāka par cilvēku.»

Svetlanas Aleksijevičas grāmatas ir spilgtas un aktuālas, darbiem piemīt spēcīgs potenciāls Rietumu pasaulei dot iespēju izprast postpadomju valstis un to iedzīvotājus. Pati Aleksijeviča saka – Nobela prēmija viņai palīdzēs izpirkt brīvību, jo viņas vēstījumam nu tiks pievērsta lielāka uzmanība un naudas prēmija ļaus netraucēti strādāt pie jaunām grāmatām.

Kinosmalkumu kalendārs

12 filmas, kas obligāti jāredz Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 15.-25.oktobrī. Lai palīdzētu orientēties, esam sadalījuši trīs kategorijās

TOUR DE FORCE 

Omārs. Rež. Jorgs Lantimoss
Režisors turpina ironisko sabiedrības kontroles mehānismu apspēlēšanu, kas bija redzama viņa amizantajā drāmā Acu zobs (Dogtooth, 2009). Ar dāsnu devu iztēles, ironijas un absurda, Lantimoss kritizē attiecības, kas tiek veidotas tikai plikas reprodukcijas vārdā. Šā gada Kannu kinofestivāla žūrijas balva, zvaigžņota aktieru plejāde – Kolins Farels, Reičela Veisa, Lea Seidū u.c. 
Splendid Palace Lielajā zālē 22.10. plkst.17; 25.10. plkst.21.30

Saula dēls. Rež. Lāzlo Nemešs
Šī drūmā lente – nacistu nāves nometņu hronika – ir kluss, sāpīgs dehumanizācijas vērojums tumšās toņkārtās. Tas skatītāju nostāda liecinieka lomā – bez mazākās manipulācijas, bet ar spēcīgu dramaturģiju un reālistisku, stāstniecību pastiprinošu operatora darbu. Kannu kinofestivāla atklājums un kompliments Ungārijas kinomākslai.
Splendid Palace Mazajā zālē 19.10. plkst.18.30; Lielajā zālē 22.10. plkst.19.19

Sejas. Rež. Džons Kasavītiss
Uz lielā ekrāna obligāti jānoskatās kinoklasika – festivāla programmā ir viena no ASV neatkarīgā kino «tēva» Džona Kasavītisa nozīmīgākajām filmām. «Sadzīviskajai drāmai» par kāda pāra jūkošo laulību un neapmierinātību ar savu dzīvi piemīt teju sprādzienbīstama spriedze. Nevainojama vizuālā estētika, kuru varēs pienācīgi novērtēt – filma tiks demonstrēta uz 35 mm lentes.
Splendid Palace Lielajā zālē 17.10. plkst.21.30

Eimija. Rež. Asifs Kapadija
Stāsta ziņā šī ir sensacionāla filma – tik ļoti, ka Eimijas Vainhausas tēvs piedraudējis ar tiesu. Vēstījums par 2011.gadā mūžībā aizgājušās dziedātājas slavu un norietu, par šovbiznesa aizkulisēm un popularitāti – nastu, kura ne visiem ir pa spēkam. Filma uz traģiski aizgājušās talantīgās dziedātājas mūziku liek palūkoties no personiskas perspektīvas. Lentes efekts graujošs – sajūta kā slepkavības lieciniekam. Splendid Palace Lielajā zālē 21.10. plkst.23.30; 24.10. plkst.21.30

JAUNĀS KINO BALSIS

Ne savā dabā. Rež. Ole Gjevers
Filma pelnījusi uzmanību nevis tāpēc, ka režisors un galvenās lomas atveidotājs Ole Gjevers tajā, piedodiet, deso ar pliku pēcpusi, bet gan sava vēstījuma dēļ. Minimālistisks skandināvu autorkino, kas ir trīsdesmitgadnieka krīzes un sociālās neapmierinātības šķērsgriezums. Galvenā varoņa brīvdienu «pārgājiens» kalnos atklāj šaubu māktas un noklusētas pārdomas par dzīvi. Lai gan netrūkst arī humoristisku atkāpju, skaudrā atklāsme par dzīves monotoniju pamatīgi satricina. 
Splendid Palace Lielajā zālē 20.10. plkst.19.19; Mazajā zālē 25.10. plkst.21

Sangailes vasara. Rež. Alante Kavaite
Šā gada kinofestivālu «hits» – Francijā dzīvojošās lietuviešu režisores pieaugšanas drāma ir juteklisks, vizuāli noslīpēts vēstījums par pašatklāsmi seksualitātē un sevis pārvarēšanu. Lai arī dažviet panaiva un skolnieciska, filma tomēr iezīmē jaunās režisores spēju kinovalodā izstāstīt personisku un labi formulētu stāstu, arī interesantu Lietuvas sabiedrības atainojumu. Jāpriecājas par kaimiņiem – «tikumības» drudža pārņemtajā Latvijā šāda lente droši vien nespētu tapt. 
Splendid Palace Lielajā zālē 20.10. plkst.17; Mazajā zālē 23.10. plkst.18.30

Mustangs. Rež. Denīze Gamze Ergjuvena
Izcila, feminisma uzlādēta debijas drāma turku izcelsmes režisores Denīzes Gamzes Ergjuvenas izpildījumā. Stāsts par piecu jaunu māsu gan burtisku, gan emocionālu izolēšanu no apkārtējās pasaules pēc nevainīgas rotaļas ar klasesbiedriem ir spēcīga aizspriedumaina konservatīvisma kritika. Ergjuvena spēj savas idejas un pasaules redzējumu izklāstīt dzīvīgā, fokusētā un oriģinālā manierē, nevienu no filmas varoņiem nepataisot par upuri. Francijas kandidāte Oskara nominācijai. 
Splendid Palace Mazajā zālē 22.10. plkst.18.30

Parabellum. Rež. Lūkass Valenta Riners
Minimālistiska un nesteidzīga, šī piezemētā sci-fi filma ar katru kadru akumulē klusu spriedzi. Stāsts par kādu mīklainu, tuvojošos apokaliptisku katastrofu kalpo par labi pārdomātu ieganstu, lai apspēlētu cilvēku tumšākās īpašības. Tās sevī atklāj bariņš pārtikušu ļaužu, kuri savdabā nometnē «trenējas», lai izdzīvotu gaidāmajā pasaules un sabiedrības sabrukumā.
Splendid Palace Mazajā zālē 17.10. plkst.16.30; Lielajā zālē 19.10. plkst.19.19

Liecības

Groznijas blūzs. Rež. Nikolā Beluči
«Ramzan, paldies par Grozniju!» – muļķīgs uzraksts uz kādas ēkas sienas. Ceļmalās un uz ielām rūpīgi izkalkulētos attālumos novietotās Putina, Ahmada un Ramzana Kadirovu fotogrāfijas «lūr» uz Čečenijas galvaspilsētas iedzīvotājiem katrā viņu ikdienas solī. 90.gadu asiņaino konfliktu pēdas tiek rūpīgi izmēztas no pilsētvides un cilvēku atmiņām. Dokumentālista Vitālija Manska veidotā Artdocfest programmā iekļautā filma ir līdz mielēm skarbs absurdas un tumsonīgas varas portretējums.
Splendid Palace Mazajā zālē 21.10. plkst.21

Entuziasms (Donbasa simfonija). Rež. Dziga Vertovs
Vertova pirmā skaņu filma, uzņemta 1931.gadā, ir dokumentāls monuments cilvēka un mašīnu mijiedarbībai, kas uzbur unikālu 20.gs. sākuma sabiedrības portretu – vēl totalitārisma nesagrautu un iluzoru, tādu, kādu to redzēja krievu konstruktīvisma mākslinieki. 
Splendid Palace Lielajā zālē 17.10. plkst.17

Es esmu Ingrīda. Rež. Stīgs Berkmans
Atzīmējot leģendārās zviedru aktrises Ingrīdas Bergmanes simtgadi, pēc viņas meitas Izabellas Roselīni ierosinājuma ir tapusi šī dokumentālā biogrāfija. Stāsts balstīts aktrises vēstulēs, dienasgrāmatu fragmentos un redzamas arī pašas Bergmanes safilmētās ainiņas, ļaujot uz izcilo aktrisi palūkoties no cilvēcīgākas puses. Tajā, starp citu, ne mazāk spožas vērtības: atbruņojoša erudīcija un laikmeta sociālajiem žņaugiem spītējoša drosme. Saistošs stāsts ar lielu informatīvo vērtību.
Splendid Palace Lielajā zālē 25.10.plkst.17

Notikums. Rež. Sergejs Lozņica
Ukrainā dzimušā režisora Sergeja Lozņicas kino allaž ir niansēta refleksija par sociālpolitiskajiem notikumiem – gan pagātnes, gan tagadnes. Šis dokumentālais darbs, atskatoties uz Padomju Savienības sabrukumu, to sasaista ar situāciju mūsdienu Krievijā. Lozņica uzdod provokatīvu jautājumu: vai PSRS ir sabrukusi, vai tikai pārdēvēta?
Splendid Palace Mazajā zālē 22.10. plkst.16.30; Lielajā zālē 24.10. plkst.15