Fantastikas drāma Marsietis – par gaišiem prātiem, ne zaļiem «cilvēciņiem»
Labāku kino mārketinga kampaņu, šķiet, nevar vēlēties: zinātniskās fantastikas klasiķa Ridlija Skota jaunākajai filmai Marsietis nonākot repertuārā, pasauli pāršalca intriģējoša ziņa no NASA: uz Marsa izdarīts ievērojams atklājums – atrasts ūdens. Jāteic, ka Ridlija Skota filma šīs ziņas kultivēto papildu interesi ir pelnījusi. Marsietis, lai arī galīgi ne «jauns divritenis» fantastikas lauciņā, ir nu jau sava veida retums – nepretenciozs, arī saturiski piepildīts ar attālām (un ne tik attālām) zinātniskām atsaucēm un izklaidējoši intriģējošs.
Skota filmai ar marsiešiem – iedomātajiem citplanētiešu murmuļiem – nav nekāda sakara. Tā ir kinematogrāfiska versija par kosmosa Robinsonu Krūzo jeb uz Marsa pamestu pētnieku. Lente daudzviet ir pieminēta līdzās citām nesenajām kosmosa «lielfilmām» – Alfonso Kuarona Gravitāte (2013) un Kristofera Nolana Interstellar (2014). Taču šis ir pavisam citas šnites darbs. Marsieša – arī vientulīga un skarba izdzīvošanas stāsta – ambīcijas nav izveidot ko tik psiholoģiski niansētu kā aktrises Sandras Bulokas sniegums Kuarona lentē vai tik eksistenciāli apcerīgu vēstījumu kā Interstellar.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.