Manā bērnībā kļuva populāra amerikāņu skolniece Samanta Smita, kas bailēs no kodolkara kompartijas ģenerālsekretāram Andropovam uzrakstīja vēstuli ar jautājumu – kāpēc jūs gribat iekarot pasauli? Andropovs uzaicināja Samantu paciemoties PSRS un pārliecināties, ka tauta nevēlas karu. Mazā «miera vēstniece» vēlāk traģiski gāja bojā, bet viņas piemiņu glabā Vikipēdija, ziedu šķirnes un pat asteroīds.
Šomēnes trīsgadīgs sīriešu puika Ailans, kas vēl neprata rakstīt, noslīka ceļā uz Eiropu un viņa izskalotais ķermenītis jūras krastā sūtīja SOS vēsti, kas aizkustināja daudzus. Bet daudzus ne. Katrā ziņā ne mūsu koalīcijas vairākumu, kas stāv kā klints – Latvija nevar un negrib uzņemt vairāk par 250 kara bēgļiem. Ko šī «mugurkaula» demonstrēšana maksās, jautājam ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Bet pirmajam Latvijas pilsonību ieguvušajam bēglim, palestīnietim Haisamam – kāpēc viņš, mīlot Latviju, tomēr nespēj te dzīvot?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.