Raiņa sapnis • IR.lv

Raiņa sapnis

4
Rainis diplomāts — ar Latvijas delegācijas dalībniekiem 1920.gada Baltijas valstu konferencē Bulduros. No kreisās: K.Ramats, P.Radziņš, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Rainis, K.Kasparsons, V.Zāmuels, H.Albats.
Pauls Raudseps

Viņš gribēja būt ne tikai tautas mīlēts dzejnieks, bet arī valsts galva. Kāpēc Rainim tas neizdevās?

Rainis bija nikns. «Es Latviju uzcēlu, ziedoju tai savu mūžu, savus dzejas darbus. Kad nu uzcelta valsts un es gribu tai kalpot, jūs man neļaujat to darīt.»

Tā dusmu uzplūdā lielais dzejnieks pārmeta savas partijas biedram, vienam no sociāldemokrātu līderiem Fēliksam Cielēnam, kad 1923.gadā jau otro reizi partija nebija piestrādājusi pie viņa nonākšanas kādā no valsts augstākajiem amatiem. Jau 1920.gadā viņš nekļuva par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, kas vienlaikus pildīja arī valsts galvas funkcijas, bet pēc divarpus gadiem partija viņu nevirzīja ne par prezidentu, ne Saeimas priekšsēdētāju, ne par ministru.

Citur izvirzās inteliģence

Kāpēc Rainis nekļuva par prezidentu? Vairākās Austrumeiropas valstīs demokrātijas pirmajos gados pēc Pirmā pasaules kara beigām slaveni, iecienīti garīgās dzīves pārstāvji ieņēma augstus amatus. Polijas premjerministrs un ārlietu ministrs 1919.gadā bija pasaulē slavenais pianists un komponists Ignacijs Paderevskis. Filozofs Tomašs Masariks palīdzēja dibināt Čehoslovākiju un kļuva par tās pirmo prezidentu. Arī pēc komunisma krišanas inteliģencei bija liela loma mūsu reģiona politikā: Čehijas prezidents bija dramaturgs Vāclavs Havels, Ungārijas – dramaturgs un tulkotājs Arpads Gencs. Pārejas laikos tautas, kurām politiskās tiesības bijušas ierobežotas, bieži vēršas pie kultūras darbiniekiem, kuri viņus pirms tam ir garīgi pārstāvējuši.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu