Sarkanie, baltie, sarkanbaltsarkanie • IR.lv

Sarkanie, baltie, sarkanbaltsarkanie

2
Dagnis Dedumietis.
Gunita Nagle

Simt gadu kopš strēlnieku vienību izveides vēsturnieks Dagnis Dedumietis atgādina – lai kādās armijās, latvieši pat pirms valsts dibināšanas cīnījās par savu zemi

Kad Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis skolēniem stāsta par cīņām Tīreļpurva apkaimē, bērni nereti viņu notur par strēlnieku un tā arī jautā: ko tu ēdi, vai ziemā nebija bail, kā jūs varējāt izlīst caur dzeloņstieplēm? Dagnis godīgi paskaidro, ka nav strēlnieks, taču tāds bijis viņa vectēvs. Vadot muzeju Mangaļi, kas atrodas 1917.gada ziemas kauju vietās Tīreļpurva apkaimē tagadējā Valgundes pagastā, viņam ir izdevies radīt reālistisku priekšstatu gan par cīņu vietām, gan par dzīves apstākļiem nocietinājumos. Te notiek Ziemassvētku kauju rekonstrukcijas, var apskatīt un paturēt rokās simtgadīgus ieročus. Daudzi no muzeja aizbrauc pārdomās par bildēs redzētajiem bezbēdīgajiem puišiem, kas ar puķi pogas caurumā pirms simt gadiem veidoja latviešu strēlnieku vienības. Kas viņus padarīja par drosmīgākajiem karavīriem impēriskās Krievijas armijā? Kā vārdā vēl tad, kad nebija izveidota Latvijas valsts, viņi pārvarēja bailes no nāves, lai cīnītos? Kāpēc daļa strēlnieku vēlāk Latvijā aizstāvēja jauno valsti gan no bermontiešiem, gan no sarkanās armijas, bet daļa cīnījās plecu pie pleca ar boļševikiem? Dagnis Dedumietis, cenšoties atbildēt uz jautājumiem, saglabā dzelžainu pārliecību – visus strēlniekus iedvesmoja doma, ka viņi cīnās par savu zemi.

Pirmais pasaules karš mainīja ģeopolitisko karti, izveidojās daudzas nacionālās valstis, arī Latvija. Kāda ir strēlnieku loma nacionālās pašapziņas nostiprināšanā un Latvijas valsts izveidē? 
Ja vienkāršoti spriež, strēlnieki Latvijas valsts izveidē nepiedalījās, daudzi 1918.gada rudenī bija ārpus Latvijas. Bet strēlnieku vienības radīja latviešu ticību sev, ka spējam izveidot militāras vienības un cīnīties par kaut ko svarīgu. Motivācija dienēt strēlniekos bija mazliet citāda, nekā Krievijas impērijas vadībai gribētos. Strēlnieki dienēja Krievijas impērijas armijā, un skeptiķi var teikt – latvieši iesaistījās svešu lielvaru karā. Bet laikā, kad veidoja strēlnieku bataljonus, latviešu jauniešus vienoja ideja aizstāvēt savu zemi. Viņiem bija nacionālā pašapziņa, viņi apzinājās kopābūšanas spēku. Latviešu strēlniekiem tā bija nevis cīņa par impērijas idejām, bet cīņa pret vāciešiem. Naids pret vāciešiem bija liels, jo 1905.gada revolūcijas apspiešanā vācieši bija represiju priekšgalā. Naids bija būtisks virzītājspēks arī tādēļ, ka laikā, kad tika dibinātas strēlnieku vienības, vācieši bija okupējuši pusi Latvijas – Kurzemi un Zemgali. Kad bija iespēja veidot nacionālu valsti un skeptiskas balsis īdēja, ka tas nav iespējams, bija pretarguments – mums ir strēlnieki, kas cīnījās par savu zemi! Zem svešiem karogiem, bet par savu ideju.

Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukumā brīvprātīgi pieteikties latviešu bataljonos bija aicinājums pulcēties zem latviešu karogiem. Kādi bija karogi 1915.gadā?  
Katrai strēlnieku vienībai bija paredzēts izveidot savu karogu. 1917.gadā parādījās arī sarkanbaltsarkanie karogi, tos izmantoja kā simbolu latviskai nācijai, tāpat kā sarkanos karogus uztvēra kā revolūcijas simbolu. Himnu Dievs, svētī Latviju! mūsu strēlnieki gan dziedāja jau kopš 1915.gada, kad tika izveidotas latviešu strēlnieku vienības. Krievijas armijas virspavēlniecība un civilā pārvalde mēģināja himnu aizliegt, bet tas neizdevās. Tāpat katrai strēlnieku vienībai bija sava devīze, kas bija redzama uz pulka karoga. Starp citu, devīzes tika cenzētas, lai nepieļautu nacionālas divdomības.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu