Pēc četriem gadiem Vjačeslavs Dombrovskis pamet politiku ar skaudru secinājumu: «bieži vien nav bezspēcīgākas būtnes kā ministrs»
Politika un desa – abu ķidāšanai tik piemēroto B bāru Doma laukumā pusdienošanai izvēlējies nupat Saeimu pametušais deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Vistālākajā stūrī, prom no garāmgājēju acīm, Vjačeslavs jūtas ērti. Politikā pavadījis četrus gadus – daļu Saeimā, iepriekšējā sasaukumā vadot Zatlera Reformu partijas frakciju un šajā darbojoties Vienotībā, daļu – izglītības un ekonomikas ministra amatā. Viņš ir mainījies. No jauna, daudzsološa politiķa ar ASV Klārka Universitātē iegūtu doktora grādu kabatā pārvērties par pelēku, dzīves nogurdinātu vīru, kas kaļ biznesa plānus ar vārdā nenosauktu uzņēmēju atbalstu un lepojas ar labajiem kontaktiem visās Saeimas frakcijās. «Mana nelaime ir tāda, ka es viņus visus saprotu. Es pa druskai esmu kā tas cilvēks, ziniet, ar to asinsgrupu, kas visiem der, bet man neviena neder,» saka Vjačeslavs.
Saeimu pamet, jo mainījušies uzskati, kas un kā notiek. «Ja īsi, varbūt tāpēc [aizeju], ka pirms kādiem četriem gadiem es uzskatīju, ka vara kā tāda ir Saeimā un valdībā, bet pa šiem četriem gadiem esmu pārliecinājies, ka ar tiem varas centriem viss nav tik vienkārši. Piemēram, bieži vien nav bezspēcīgākas būtnes kā ministrs.» Kam tad pieder vara? «Pirmšķietami – valdošajai koalīcijai,» saka Vjačeslavs. Ar piebildi – tikai tādā apmērā, cik pašām partijām ir skaidrs, ko darīt, taču 80% nosakot ārējie apstākļi. Ar tiem mums klājoties gluži kā mežoņiem džungļos. «Amazones džungļos atrasta cilts, kura nespēj saredzēt likumsakarību starp diviem notikumiem – dzimumaktu un bērna piedzimšanu. Šai ciltij bērna piedzimšana ir tāds ārējs apstāklis,» stāsta Vjačeslavs. «To, cik daudz mūsu valsts dzīvē ārēji apstākļi ir iepriekš pieņemto lēmumu sekas, diezgan bieži liela sabiedrības un politiķu daļa nemaz neapzinās.»
Lai arī Zatlera partija pirms četriem gadiem ienāca politikā ar drosmīgiem reformu plāniem virknē nozaru, pēc Vjačeslava domām, tādā veidā, kā bija pieteiktas, tās nevarēja īstenot. «Reformas ir vajadzīgas, bet ne tādas, kā uzskatīja Reformu partija,» saka Vjačeslavs. Taktiski viss bijis jādara citādi, «ar citiem sagatavošanas darbiem un daudz lielāku domāšanu par to ietekmi». «Nepietiek ar to, ka var pacelt un dabūt cauri ļoti lielas, varbūt ne īpaši labi sagatavotas reformas,» viņš saka par izglības sistēmu. «Pieteiktās reformas bija tāds hibrīds starp vienu papīru, ko es paņēmu no Austrālijas pieredzes [..], un augstākajai izglītībai – vienas augstskolas redzējums par to, kas jadara. Bet apkopojot – tā bija mūsu visu nepietiekama politiskā pieredze.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.