Skatiena attālumā • IR.lv

Skatiena attālumā

5
Vecāķu mājās. «Man liekas, ka esmu jūsu abu mikslis, gan izskatā, gan arī mākslā,» vecākiem Vijai un Kasparam Zariņiem saka meita Paula (no kreisās).
Ieva Puķe

Mākslinieku Zariņu ģimenes izstādes Marka Rotko centrā, ko pašlaik var redzēt Daugavpilī, ieguva pavisam citu raksturu, kad pusgadu pirms to atvēršanas negaidīti aizgāja vecākā meita Marta

Pirms gada 20.martā viņi sajūsmināti atgriezās no izpētes brauciena uz Marka Rotko centru Daugavpilī. Automašīnā bija piecatā – meitas Paula un Marta, vecāki Vija un Kaspars Zariņi, kā arī kuratore Inga Šteimane, ko mākslinieki bija pieaicinājuši savas kopizstādes veidošanai. Zariņi stingri uzsver – Rotko centrā vēl līdz 12.aprīlim apskatāmais notikums nav viena monolīta, bet četru atšķirīgu izstāžu apkopojums, kuras tā arī sauc – Četras izstādes. Katrai dots arī savs nosaukums. Vija ar Kasparu, reiz kursabiedri, tagad kolēģi Mākslas akadēmijā, profesors un asociētā profesore, precējušies jau 30 gadus, nav tik bieži izstādījušies līdzās. Vija iesaucas: «Mēs esam tik dažādi! Mākslinieki – savā starpā konkurenti, līdz ar to viens otru aplūkojam kā ceļabiedrus.» 

Trīsarpus stundas atceļā no Daugavpils diskutējuši par ideju, ko vēlāk konceptuāli noformēt palīdzējusi kuratore: turēties drošā attālumā no ģimenes sentimenta, pievēršoties tikai mākslai. Zariņi bija iedvesmoti. «Viss tik labi iegūla un sakrita!» Jaunākā meita Paula zināja, ka Rotko centra telpās liks lietā ideju par lielformāta eļļas gleznām, ko pati sauc par ainavu ilūzijām, bet izstādes nosaukumā – par Apziņām: «Ir tādi maģiski mirklīši, kad skaties un – vienalga, kur esi, mežā vai citur – viss šķiet skaidri saprotams. Ir klikšķis, tāda pilnmiesīgas laimes apjauta. Tad samirkšķini acis un viss pazūd.»

Vecākā meita, 27 gadus vecā Marta Zariņa-Ģelze, domas piefiksēja blociņā plānotājā, ko ģimene bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos. «Glezna, pie kuras raudāts. Asaras savāktas. Datums, laiks.» Ģimenei tobrīd nenāca prātā, cik liela loma vēlāk būs šīm piezīmēm. Marta, asredzīga un dziļi domājoša, spēlējās ar ideju par interaktīvu performanci, kurā izmantotu savas emocijas. «Viņai bija doma apbraukāt dažādus Rotko darbus, sakrāt asaras un pieraudātos lakatiņus, asaras satecināt mēģenēs, uztaisīt no tā instalāciju un video. Bija izdomāts, ka pēdējais piliens, kas paliek lakatiņā, ir tādā krāsā kā gleznas pamattonis,» stāsta Paula. Rotko savulaik teicis: «Fakts, ka daudzi cilvēki salūst un sāk raudāt, sastopoties ar manām gleznām, liecina par to, ka es varu komunicēt šo pamatemociju līmenī. Cilvēki, kas raud pie maniem darbiem, izjūt tādu pašu reliģisku pārdzīvojumu, kādu izjūtu es, kad tos gleznoju.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu