Minskas sirreālā realitāte

Minskas sarunām nevarēja būt sekmīgs iznākums. Ļoti iespējams, ka 15.februārī karojošās puses pārtrauks uguni, kā vienojušies četru valstu vadītāji pēc 17 stundas ilgušajām sarunām, taču karš turpināsies, bet tuvākajās dienās karadarbība droši vien vēl pastiprināsies.

Ja pēc tam izdotos to piebremzēt, būtu vismaz atlikta kara vēršanās plašumā un līdz ar to palēnināta bojā gājušo skaita statistikas papildināšana (jau vairāk nekā 5300 cilvēku). Krievijas prezidents Vladimirs Putins esot arī piekritis atbrīvot pērn jūnijā Austrumukrainā sagūstīto un uz Maskavu aizvesto Ukrainas kara lidotāju Nadiju Savčenko. Taču sarunu rezultātā ar tā dēvētās Normandijas grupas «partneriem» – Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Francijas prezidentu Fransuā Olandu un Ukrainas prezidentu Petro Porošenko – viņš nav ne mainījis, ne atcēlis Krievijas sāktās agresijas mērķus.

Būtībā arī šo sarunu mērķis – panākt vienošanos par to, ka Krievija sāks pildīt turpat Minskā 5.septembrī parakstītās vienošanās par pamieru Austrumukrainā, – bija diplomātijas neveiksmes apliecinājums. Kremlis ne tikai nebija pildījis šīs vienošanās, bet ir izmantojis tās, lai ievērojami pastiprinātu Krievijas armijas karavīru un tehnikas klātbūtni un karadarbību Austrumukrainā. Tāpēc var itin loģiski minēt, ka Putins līdzīgi mēģinās izmantot arī 12.februārī panākto vienošanos.

Smagākās diskusijas Minskā esot bijušas par līniju, no kuras pēc pamiera iestāšanās karojošajām pusēm būtu jāatvelk bruņutehnika – vai nu par šādu robežu uzskatīt sarunās septembrī novilkto, vai, kā uzskata Kremlis, «reālo» – to, līdz kurai teroristi pēc tam paplašinājuši kontrolēto teritoriju. Tātad tās faktiski bija diskusijas par Putina tiesībām nepildīt vienošanās. Ukrainas varasiestādes ceturtdien paziņoja, ka sarunu laikā valsts teritorijā iebraukuši vēl 50 Krievijas tanki.

Turklāt Putins aizlaikus dubulti nodrošinājies pret pienākumu pildīt arī jaunās vienošanās. Pirmkārt, arī sarunu laikā viņš turpināja uzstāt, ka Austrumukrainā neesot Krievijas armijas karavīru, un tagad var izlikties nesaprotam, ko nozīmē panāktā vienošanās izvest no turienes visus «ārvalstu» spēkus.

Tiesa, tad nav saprotams, kāpēc viņš sarunās vispār piedalījās un izvirzīja prasības Austrumukrainā karojošo bandītu vārdā, tomēr, otrkārt, tie būs šie «separātisti», kuriem pienāksies atbildība par atteikšanos pildīt vienošanos. (Uzreiz pēc sarunu beigām daži viņu runasvīri Doņeckas un Luhanskas apgabalos steidza paziņot, ka nekāda pamiera nebūšot.)

Bet Krievija savu daļu atbildības acīmredzot būtu gatava uzņemties vienīgi gadījumā, ja ievestu «demilitarizētajā» zonā Austrumukrainā savu armiju «miera uzturētāju» paskatā, proti, faktiski jau legāli to okupētu. Taču pagaidām vienošanās atļauj vietējiem teroristiem legalizēties kā «sabiedriskās kārtības uzturētājiem».

Minskas vienošanās rezultātu nav grūti prognozēt. Ukraina būs spiesta to pildīt, tikmēr Krievija izmantos militārās klātbūtnes nostiprināšanai pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas «tautas republikās».

Pragmatiskā filozofija

Prognozes pirms Normandijas grupas došanās uz Minsku bija dramatiskas, lai neteiktu, ka pat apokaliptiskas. Sarunas būšot «pēdējā iespēja» panākt mieru Ukrainā, teica Olands, to neizdošanās nozīmēšot «situācijas uzsprāgšanu» un kara pilnīgu iziešanu no kontroles, brīdināja Porošenko, Minskā izšķiršoties Eiropas liktenis, vēstīja ziņu virsraksti. Un, kā trešdien pateica Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, jau ceturtdien varam pamosties «citā realitātē».

Taču jau esam citā politiskā realitātē, ko radījusi Krievijas agresīvā politika. Un Minskā rietumvalstu politiķi neatrisināja pašlaik aktuālāko, fundamentālu politikas jautājumu – vai «labāk slikts miers nekā labs karš», kā teica senie ebreji, vai tomēr «slikts miers ir sliktāks nekā karš», kā uzskatīja senais romietis Tacits.

Kopš Otrā pasaules kara beigām 1945.gadā un kodolieroču parādīšanās «labāk slikts miers» bija bijis valdošais politikas princips. Neviena puslīdz saprātīga būtne nenoliegs, ka Aukstais karš bija labāks nekā cilvēces pašiznīcināšanās kodolkarā. Un arī Rietumu pasaules demokrātiskās tradīcijas pamatprincips ir diskusijās panākts kompromiss, kas pēc definīcijas nevar būt labākais visiem, tomēr vienmēr ir labāks nekā vienas pārliecības pārstāvju citiem uzspiests risinājums.

Taču šis princips nav ne pašsaprotami vienmēr labākais, ne universāls Rietumu politiķu rīcības modelis.

Uzskats, ka «labāk slikts miers», 1938.gadā vadīja arī Francijas un Lielbritānijas politiķus, kuri piekrita Ādolfam Hitleram, kurš jau bija «anšlusējis» Austriju, atdot arī Čehijas Sudetu apgabalu. Taču Lielbritānijas premjerministra Nevila Čemberlena 1938.gada septembrī pasludinātais Minhenes sarunu iznākums – «miers mūsu laikiem» – jau pēc gada izvērtās par Vācijas iebrukumu Polijā un drausmīgāko karu cilvēces vēsturē.

Tāpēc, piemēram, kad Irākas diktators Sadams Huseins 1990.gadā okupēja Kuveitu, bijušais ASV prezidents Ričards Niksons rakstīja: «Jāatceras – kad darīšana ar nepiesātināmu agresoru, slikts miers ir sliktāks nekā karš, jo tas neizbēgami novedīs pie lielāka kara.» Un ASV izvēlējās, iespējams, «sliktu» karu, jo «slikts miers» jeb Kuveitas okupācijas pieciešana, ļoti iespējams, būtu novedusi pie daudz plašāka kara.

Ar Krimas aneksiju un tikai bezkaunīgas propagandas un «noderīgu idiotu» lētticības aizplīvurotu militāru agresiju Ukrainas austrumos Putins ir pārkāpis visus galvenos pēckara Eiropas mierīgā izkārtojuma pamatprincipus un nolicis Rietumus šīs pašas dilemmas priekšā – vai nu «slikts miers», vai karš. Minskā norunātais ir par «sliktu mieru», kas šo karu neapturēs. Tāpēc Rietumiem agrāk vai vēlāk būs jālemj, kā atbildēt uz Krievijas politiku ar «labu karu» – tādu aizsardzības un ekonomisko pasākumu kopumu, kas padarītu Putinam jebkuru nākamo agresīvo soli nepanesami dārgu. Minskā tas diemžēl vēl nenotika.

Brīnumu nebūs

Pirms «izšķirīgajām» vai «pēdējās iespējas» sarunām ar Putinu rietumvalstu politiķiem būtu bijis jātiek skaidrībā, vai viņš ir nepiesātināms agresors, kuram nedrīkst piekāpties, jo tas tikai vairos viņa apetīti, vai cinisks oportūnists, kurš apmierināsies ar jau apēsto, ja cena par nākamo porciju šķitīs pārāk augsta.

Eiropas valstu vadītāju līdz šim runātais un darītais ļauj nojaust, ka viņi arvien vairāk sliecas par labu pirmajai Putina rīcības motīvu tulkošanai, tomēr vēl cer uz otro jeb, kā teic Rinkēvičs, «brīnuma» scenāriju – ka pēc konstruktīvām sarunām «Ukrainas austrumos ir klusums un ziņās mēs lasām tikai par to, kāUkrainai tiek sniegta palīdzība». Taču rīcības plāna gadījumam, ja brīnums nenotiks, viņiem acīmredzami nav. Kā trešdien teica Merkele – nebija «plāna B», ja sarunās nebūtu izdevies ne par ko vienoties.

Arī tāpēc «brīnums» ir vismazāk ticamais no četriem iespējamajiem scenārijiem pēc Minskas sarunām, kurus Rinkēvičs to sākšanas dienā iezīmēja lekcijā Latvijas Universitātē. Jebkurš no trim pārējiem šķiet reālāks – gan plašs militāras darbības uzliesmojums jeb, kā teica ministrs, «tas, ko 20.gadsimtā dēvētu par karu», gan vienošanos nepildīšana, kad iestātos kaut kas līdzīgs Aukstajam karam, gan Austrumukrainā «iesaldēts konflikts» kā Moldovas Piedņestrā un Gruzijas Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Nav iespējams konflikta risinājums sarunu ceļā, ja abu pušu mērķi viens otru izslēdz. Pat ja Putins nevēlas pievienot Krievijai jaunas teritorijas, kā trešdien uzstāja Krievijas vēstnieks Eiropas Savienībā Vladimirs Čižovs, paziņodams, ka Krievija esot par Ukrainas «teritoriālo vienotību», atskaitot Krimu (kas, starp citu, arī Minskā pieņemtajā dokumentā nav pieminēta), viņam vajag konflikta turpināšanos kā savas varas attaisnojumu.

Līdzšinējo sarunu pieredze, kā dažas dienas pirms Minskas izteicās Merkele, «nav bijusi laba». Pēc Minskas tā nekļūs labāka. Pat namatēvs Lukašenko atzina, ka «dokumentu vēsturē ir dzimis daudz, tagad galvenais ir realizēt šos dokumentus».

Tomēr vislabāk realitāti, kurā «pamodāmies» pēc sarunu noslēguma īsi pirms pusdienlaika, aprakstīja pats šo sarunu iegansts Putins: «Mēs vienojāmies ar Porošenko dot ekspertiem uzdevumu, lai noskaidro, kas tomēr notiek reālajā dzīvē.» Tātad gandrīz diennakti gandrīz bez pārtraukuma ilgušajās sarunās nav izdevies vienoties pat par to, kas ir realitāte.