Dirty Deal Teatro izrāde Zudusī Antarktīda ir kā vecmodīga grāmata, ko patīkami pārlasīt
Aktierim Tomam Liepājniekam bioloģijā esot bijis 3. Tā ir pirmā lieta, ko par dzīviem organismiem un to kopā būšanas likumsakarībām uzzinām jaunākajā Dirty Deal Teatro pirmizrādē. Dokumentālais piedzīvojumu stāsts, kā biologa Džeimsa Maklintoka grāmatas Zudusī Antarktīda dramatizējumu nosaukuši tā autori režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis, raksturojams kā lekcija par globālās sasilšanas izraisīto ietekmi uz planētas ekosistēmām. Taču dziļākajā būtībā – Antarktīda diez vai vēsta par Antarktīdu tiešā nozīmē.
Sīļa izrāde ir labs piemērs tam, kā ar nelieliem ieguldījumiem iespējams efektīvi iedarboties uz skatītājiem, defektus pārvēršot efektos. Scenogrāfe Ieva Kauliņa jau tā mazajā Dirty Deal Teatro telpā nodalījusi miniatūru spēles laukumu, izmantojot skatītāju krēslu rindas, kas iekļauj galdu un pie tā stāvošo aktieri Tomu Liepājnieku no trijām pusēm. Izrādei sākoties, Liepājnieks ienāk spēles laukumā enerģiskā solī un bez jebkāda ievada sāk stāstījumu. Viņš ir iemiesojies amerikāņu jūras biologā Džeimsā Maklintokā, kurš uzreiz atvainojas, ka diemžēl pats nav varējis ierasties, tāpēc viņu šovakar spēlēs bioloģijā knapi sekmīgais Liepājnieks. Aktieris un viņa varonis vienlaikus pasmaida (ķermenis, galu galā, viens un tas pats), ieslēdz uz galda statīvā ievietotu nelielu videokameru un atver bloknotu ar zīmējumiem. Kamera ir pieslēgta projektoram, tās filmēto materiālu skatītāji redz uz prezentācijām paredzēta standarta izmēra ekrāna telpas dibenplānā. Turpmākās pusotras stundas šķietami ir lekcija par Antarktīdas ekosistēmām (jo īpaši gliemenēm, kas dzīvo jūrās pie tās krastiem, arī pingvīniem, vaļiem, krabjiem, aļģēm…) un pārmaiņām, kas vidi piemeklējušas pēdējo 40 gadu laikā.
No satura viedokļa izrāde var šķist mulsinoša. Galvenais jautājums – kas ir Zudušās Antarktīdas mērķauditorija? Pieaugušajiem, kam izrāde šķiet paredzēta, diez vai te būs daudz jauna. Nav jau neinteresanti uzzināt, cik kāju kuram moluskam vai kā Antarktīdā urbj niršanas caurumus ūdenslīdējiem, bet par globālās sasilšanas efektiem jau tomēr ir dzirdējis katrs. Liekas, ka izrāde varētu būt piemērota skolu auditorijām, bet tad atkal – var gadīties, ka padsmitgadnieki ar svaigi iegūtu zināšanu izraisīto taisnīgo pārākuma sajūtu un jauniešiem raksturīgo neapvaldīto entuziasmu Sīļa izrādi salauztu gabaliņos, pierādot, ka tās veidotāji nezina to, to un vēl arī to… Un tikai pakāpeniski pārņem atklāsme, ka izrāde nemaz nav domāta cilvēkiem, kas interesējas par planētas bioloģisko likteni, bet drīzāk tiem, kam vienkārši patīk teātris.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.