Vīrs, kurš atrod pazudušos • IR.lv

Vīrs, kurš atrod pazudušos

6
«Vienai meitenei zvanīju 1.janvārī. Pavēstīju, ka Ukrainā esmu atradis viņas brāli. Nebija satikušies 20 vai pat vairāk gadu. No sākuma viņa ziņu uztvēra, kā man šķita, vēsi. Pēkšņi dzirdu klausulē elsas, šņukstus. Sieviete saka — esmu sagādājis viņai vislielāko dāvanu.»
Gunita Nagle

Kopš Mārtiņš Ziebergs palīdzēja sameklēt tuviniekus divām sievietēm, kuras Otrais pasaules karš bija izrāvis no ģimenēm, viņš daudziem devis cerības atrast pazudušos radiniekus

Mazliet skumji Mārtiņš Ziebergs rāda vēstuli ar lūgumu palīdzēt atrast pazudušo tuvinieku. Tādu viņam ir simtiem. «1943.gadā manu vecomāti un viņas meitiņu vācieši aizdzina no Baltkrievijas sādžas Gromovkas uz Latviju, Salaspils koncentrācijas nometni. Nometnē viņai atņēma meitiņu, kurai toreiz bija trīs gadi. Vecāmāte bija uzadījusi viņai sarkanu cepurīti. No nometnes meitenīti paņēmusi latviešu ģimene, kurai neesot bijis bērniņu. Pēc kara vecāmāte meklēja meitiņu, bet tā arī neatrada. Visu mūžu dzīvoja ar mērķi viņu atrast.»

Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Krievijas televīzijas raidījumā Gaidi mani izskanēja pārsteidzošs stāsts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu, kuras kā bērni bija nokļuvušas Salaspils koncentrācijas nometnē un tikai tagad ar Mārtiņa palīdzību satika savus radiniekus Baltkrievijā, viņš ir iedvesis cerību arī citiem. Pagājuši 70 gadu kopš kara beigām, bet ļaudis joprojām meklē nometnē ieslodzītos bērnus. «Kā jūs varat atrast cilvēku, ja vienīgais, kas zināms, – viņai bija sarkana cepurīte?» jautāju Mārtiņam, 65 gadus vecam jelgavniekam nopietnu seju un lielām plaukstām, kas līdz pat nesenai pagātnei bija radušas strādāt smagu darbu. «Nevaru,» izmisis iesaucas Mārtiņš. Tomēr viņš, tāpat kā pazudušo tuvinieki, neatlaižas. Spīta un neatlaidības dēļ trīsarpus gadu laikā, kopš Mārtiņš ir Gaidi mani brīvprātīgais detektīvs, viņš sameklējis ap 600 pazudušo radinieku. Savedis kopā brāļus un māsas, mātes un tēvus ar viņu bērniem, brālēnus un māsīcas. Zina tik daudz dramatisku stāstu, ka ar tiem pietiktu vairākiem romāniem, detektīvstāstiem un pilnīgi neticamām sāgām.

Pirmo reizi ieraudzīja māti

Kopš sešu gadu vecuma, kad Lidija Gūtmane nejauši atrada lapiņu, kurā izboksterēja, ka ir adoptēts bērns, viņa ilgojās satikt īstos vecākus. Audžuvecāki bija labi cilvēki, taču savā starpā nesatika, un attiecībās ar bērnu trūka mīļuma. Pēc daudziem gadu desmitiem tikai 2006.gadā ar kāda labestīga Liepājas bērnunama bijušā darbinieka palīdzību Lidija atrada savas izcelsmes liecības. Kopš vācu okupācijas laikiem saglabājušies skrupulozi aizpildīti dokumenti vēsta, ka viņa dzimusi 1942.gada 20.oktobrī Vitebskas apgabala Rosicas ciemā. Tēvs nav zināms, māte – 1908.gadā dzimusi Jefrosiņja Savrucka. Uz Liepājas bērnunamu atvesta no Salaspils koncentrācijas nometnes. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu