Diena: 11. februāris, 2015

Pēc jaunietes slepkavības Rēzeknē no amata atbrīvoti trīs policisti

Viens no atbrīvotajiem ir par slepkavību aizdomās turētā jaunieša tēvs

Saistībā ar nesen notikušo jaunietes slepkavību Rēzeknē dienesta pārbaudes rezultātā no amata Valsts policijā (VP) atbrīvoti trīs likumsargi, aģentūrai LETA pastāstīja VP priekšnieks Ints Ķuzis.

Viens no atbrīvotajiem ir par slepkavību aizdomās turētā jaunieša tēvs. Pārējie divi ir policisti, kas neveica savas funkcijas un bija apturējuši jaunietei atņemto automašīnu, pie kuras stūres sēdēja policista dēls. Iepriekš no amata pienākumu pildīšanas atstādinātā Rēzeknes iecirkņa Kārtības policijas priekšniece turpinās darbu VP, jo konstatēts, ka sava darba organizācijā viņa ieguldījusi lielas pūles un netika gūts apstiprinājums, ka viņa būtu saucama pie disciplināratbildības.

Ķuzis VP Latgales reģiona pārvaldes vadībai uzdevis stiprināt kontroles pasākumus pār darbiniekiem, lai līdzīgas situācijas nebūtu iespējamas.

Janvāra sākumā Rēzeknes policijas iecirknī tika saņemts iesniegums par kādas 1993.gadā dzimušas jaunietes pazušanu, kura iepriekšējā dienā Rēzeknē izbraukusi no savas darbavietas ar automašīnu “Audi”, bet mājās nav atgriezusies.

Pāris stundu laikā aizdomās par saistību ar meklējamās personas pazušanu kriminālpolicijas darbinieki aizturēja trīs jauniešus un ieguva informāciju, ka aizturētie iepriekš rūpīgi izplānojuši jaunās sievietes slepkavību. Izmeklētāji arī noskaidroja vietu, kur noslēptas mirstīgās atliekas.

Izmeklēšanas laikā kriminālpolicijas darbinieki atklāja, ka policistu un iespējamā slepkavas ceļi krustojušies jau nozieguma izdarīšanas naktī. Proti, policijas patruļa uz autoceļa apturēja upurim nolaupīto automašīnu “Audi”, taču, konstatējot, ka pie stūres sēž viņu kolēģa nepilngadīgais dēls, nenoformēja protokolu par braukšanu bez tiesībām un nepārbaudīja, kas ir automašīnas īpašnieks. Tā vietā policisti paši nogādājuši automašīnu jaunieša īrētajā dzīvesvietā, bet automašīnas atslēgas atdevuši savam kolēģim.

Par dienesta pienākumu nepildīšanu VP Iekšējās drošības birojā tika sākta izmeklēšana. Savukārt VP priekšnieks Ķuzis nākamajā dienā, iepazīstoties ar situāciju, no amata pienākumu pildīšanas atstādināja četrus cilvēkus – abus darbiniekus, kuri nepildīja savus pienākumus, kā arī viņu tiešo priekšnieku un aizdomās turētā jaunieša tēvu, kurš strādāja Rēzeknes iecirknī.

 

ASV Baltijas valstīm palīgā nosūta duci tanku iznīcinātāju

Lidmašīnas A-10 ir pirmās, kas operācijas ietvaros tiek nosūtītas uz Eiropu

Operācijas “Atlantic Resolve” ietvaros ASV Gaisa spēki nosūtījuši 12 lidmašīnas A-10 “Thunderbolt II” un aptuveni 300 karavīru, vēsta izdevums „Sargs.lv”. Amerikāņu iznīcinātāji atradīsies 52.iznīcinātāju eskadriļā Spangdālemas Gaisa spēku bāzē Vācijā.

Lidmašīnas A-10 ir pirmās, kas operācijas ietvaros tiek nosūtītas uz Eiropu. Tās ir paredzētas tanku iznīcināšanai. 

Rotācijas plānotas sešu mēnešu periodā, balstoties uz starptautiskās operācijas un ASV armijas Eiropā vajadzībām.

355.eskadriļas Deivisas – Montanas Gaisa spēku bāzes Arizonā lidmašīnas un karavīri savus dienesta pienākumus Eiropā pildīs līdz mēneša beigām.

Uzturoties Vācijā, vienība veiks treniņus kopā ar NATO sabiedrotajiem, lai stiprinātu savietojamību un stiprinātu reģionālo drošību. Kad tai noslēgsies rotācijas periods Vācijā, tā turpinās dienestu NATO dalībvalstīs pie Ziemeļatlantijas alianses austrumu robežām.

Līdzīgas operācijas kopš 2004.gada notiek Klusā okeāna reģionā.

 

PTAC briļļu reklāmā saskata nacisma un Hitlera slavinājumu

PTAC ierosinājis lietu par optikas salonu “Outlet Optika” reklāmas kampaņu

Pamatojoties uz privātpersonas sūdzību, patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) ir ierosinājis lietu par optikas salonu “Outlet Optika” reklāmas kampaņu, aģentūrai LETA apstiprina PTAC pārstāve Sanita Gertmane. Taču detalizētākus komentārus par šo lietu patlaban viņa nevar sniegt.

Tikmēr “Optika Outlet” komunikācijas daļas vadītājs Mārtiņš Kossovičs norāda, ka, pēc viņa domām, PTAC ir emocionāli reaģējis uz optikas salonu “Outlet Optika” jauno reklāmu.

PTAC otrdien lika dažu stundu laikā noņemt salonu jaunās reklāmas no visiem optikas salonu skatlogiem, jo saskata reklāmā klaju Ādolfa Hitlera un nacistiskā režīma slavināšanu.

“Vakar saņēmām trauksmainu zvanu no PTAC pārstāves Ināras Kaneles, kura norādīja, ka saskata mūsu reklāmā klaju nacisma ideoloģijas slavināšanu. PTAC darbiniece brīdināja, ja divu stundu laikā netiks izbeigta reklāmas akcija, tad mūsu uzņēmumam draudot sods līdz pat 14 000 eiro. Savukārt, ja rīkosimies operatīvi, tad par šo starpgadījumu tikšot aizmirsts, jo centra mērķis neesot mūs sodīt,” saka Kossovičs.

Sarunā ar PTAC uzņēmums lūdzis paskaidrot, kas liecina par to, ka šī reklāma slavina nacisma idejas, uz ko PTAC pārstāve atbildējusi, ka “Outlet Optika” kampaņā abus tēlus rotā tipiskās ūsas, kuras atpazīstot visa pasaule kā Hitlera simbolu. Rezultātā ūsu simbols ir tas, kas aizskar sabiedrības intereses, un tas neesot pieļaujami.

PTAC sarunas laikā piesaukuši šī brīža sociālpolitiskos un ģeopolitiskos notikumus un arī nesenos traģiskos Parīzes notikumus, kas šādu reklāmu padarot pilnīgi nepieņemamu, un, ja no uzņēmuma puses nesekos tūlītēja rīcība, tad tas savus argumentus varēšot izklāstīt tiesā.

PTAC pārstāve Gertmane atzīst, ka telefona saruna ar “Outlet Optika” pārstāvjiem ir bijusi, taču nevarēja apstiprināt Kaneles teikto.

Tikmēr Kossovičs skaidro, ka optikas salonos “Outlet Optika” visu februāri noris kampaņa “Adlijs Čaplers. Divi vienā”, kuras laikā pircējiem piedāvāta iespēja, pērkot vienas brilles, otru briļļu ietvaru izvēlēties bez maksas. “Reklāmu ilustrē divi zīmēti tēli, kuri ir identiski vienādi. Atšķirība redzama tikai vienā aksesuārā: ja uz viena kariķējuma ir uzlikta Čārlija Čaplina cepure, tad uz otra – nē.”

Kossovičs stāsta, ka kampaņas ideja esot bijusi parādīt, ka cilvēkam, nomainot tikai vienu aksesuāru, ir iespēja pilnībā mainīt ne tikai vizuālo izskatu, bet arī krasi izmainīt savu izpausmi kā spilgtai personībai, proti, kļūt no neieredzēta par visu apjūsmotu.

Ja pret “Outlet Optika” ierosinātā lieta nonāks tiesā, Kossovičs apgalvo, ka tādā gadījumā uzņēmums tiesā ir apņēmies pierādīt, ka vizuālā karikatūra, kas ir izmantota reklāmā, nav interpretējama kā nacisma ideoloģiju slavinoša. “Uzskatām, ka šis būs interesants precedents, lai novērtētu, vai valsts institūcijas drīkst tik radikāli interpretēt brīvas izpausmes, un kā šo stāstu novērtēs tiesu vara.”

“Outlet Optika” arī norāda, ka naidīgi vērtētās ūsas ir vairākkārt kariķētas visā pasaulē, un to ir darījusi gan kino industrija, gan plašsaziņas līdzekļi.

 

Atdzišana – cenas šogad, visdrīzāk, samazināsies

Par patēriņa cenu izmaiņām 2015.gada janvārī

Kopējā cenu līmeņa izmaiņas Latvijā šogad būs tuvu nullei, un neviens nevar pilnīgi droši pateikt, kurā nulles pusē. Šodien izziņotie patēriņa cenu dati liek domāt, ka gada vidējais rādītājs drīzāk būs ar mīnusa zīmi. Deflācijas atgriešanās Latvijā bija gaidāma, taču nebija pārliecības, ka tas notiks janvārī. Gada pirmajā mēnesī dzīves dārdzība saruka par 0,4% salīdzinājumā ar pērno janvāri.

Dažādās patēriņa groza daļās cenu temperatūra joprojām būs stipri atšķirīga. Enerģija un lielākā daļa importa preču, kā arī vietējā pārtika kļūs lētāka, bet pakalpojumi turpinās sadārdzināties, kaut ne tik strauji. Pakalpojumu cenu pieaugums pērn uzņēma apgriezienus, vairākos mēnešos pārsniedzot 3% gada griezumā, bet šogad tas bremzēsies, jau janvārī pakalpojumu inflācija samazinājās līdz 2,1%.

Pērn algas pieauga apmēram par 7%, kas nevarēja neradīt strauju pakalpojumu cenu kāpumu, jo algu izmaksas pakalpojumiem bieži ir galvenā vai pat faktiski vienīgā komponente. Šogad algu kāpums piebremzēsies.

Nevarētu teikt, ka ekonomika kopumā būtu smagi cietusi Krievijas embargo un rubļa vērtības krituma dēļ, taču atsevišķi uzņēmumi nonākuši lielās grūtībās un vieglas stresa pazīmes ir redzamas arī makro datos. Janvārī reģistrētais bezdarbs pret decembri pieauga par 0,5%. Šajā mēnesī bezdarba kāpums ir normāla parādība, arī iepriekšējos gados bezdarbs šajā mēnesī sezonālu faktoru dēļ pieauga par 0,2-0,4%. Šis janvāris tātad atšķiras, bet nedaudz.

Kā jau daudzkārt atzīmēts, pakalpojumu cenas vairāk liecina par situāciju Latvijas ekonomikā, preču cenas – par situāciju pasaules ekonomikā. Pakalpojumu cenas turpina pieaugt, tāpēc, ja patlaban mūsu tautsaimniecībā tiešām vērojama atdzišana, tā ir ļoti mērena. Vidējās preču cenas janvārī gada griezumā samazinājās par 1,3%.

Transporta degvielas tirgus naftas vērtības kritumu jau atspoguļo. Tā kā vidējais naftas cenu līmenis šogad visdrīzāk būs nedaudz augstāks nekā šobrīd, pārvietošanās ar auto atkal varētu kļūt drusku dārgāka. Taču apkures un siltā ūdens izmaksās notikumi pasaules enerģijas tirgos vēl tikai izpaudīsies un nav šaubu, ka apkure nākamajā sezonā būs ievērojami lētāka. Tam pateicoties, arī pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenas kopumā kļūs zemākas, kaut arī daļai Rīgas iedzīvotāju situācija var atšķirties atkarībā no viņu izvēlētā pārvietošanās veida un iespējas braukt ar subsidētu tarifu.

Kā jau bija sagaidāms, degvielas cenu kritumam uz kopējo cenu indeksu janvārī ir lielāka ietekme nekā elektrības cenu kāpumam, samazinās arī gāzes cenas, tātad kopumā enerģija kļūst lētāka. Par 2,6% gada laikā un 0,2% mēneša laikā palētinājusies pārtika.

Nevarētu teikt, ka ārējie apstākļi mūsu ekonomiku tagad lutinātu, bet varam priecāties vismaz par to, ka ārējās tirdzniecības nosacījumi jeb eksporta un importa cenu salīdzinošā dinamika šobrīd ir labvēlīga. Latvija decembrī bija vienīgā eirozonas dalībvalsts, kurā ražotāju cenas gada griezumā pieauga. To galvenokārt noteica regulēto cenu pieaugums, bet arī eksporta cenas attīstījās samērā veiksmīgi uz kopējā Eiropas fona, pieaugot par 0,1%. Tas varētu būt saistīts gan ar veiksmi – šim brīdim „izdevīgu” eksporta produktu portfeli, gan kvalitātes pieaugumu.

Nevar izslēgt to, ka eksporta cenas šogad samazināsies zemo koksnes produktu, pārtikas un metālu cenu dēļ, taču gandrīz droši var prognozēt, ka importa cenas kopumā kritīs vēl vairāk. Ražotāju cenas parāda, ka eirozonā strauji aug deflācijas vara, decembrī tās vidēji samazinājās par 2,7% gada griezumā. Galvenais faktors bija enerģija, bet arī izslēdzot to, indekss saruka par 0,4%.

Ir publicēti arī atjaunotie dati par mājsaimniecību patēriņa groza struktūru. Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu īpatsvars tajā sasniedzis zemāko līmeni neatkarības periodā: 23,7%. Tas noticis, par spīti diezgan straujam pārtikas pārdošanas kāpumam pērn, kas acīmredzot atspoguļo kvalitātes pieaugumu, jo iedzīvotāju skaits diemžēl nepalielinās. Deviņdesmito gadu vidū šo produktu īpatsvars bija ap 50%, kas bija „nopietnas”, gluži vai Āfrikas līmeņa nabadzības rādītājs, bet tagad tātad ir samazinājies vairāk nekā uz pusi.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis

 

Filmas “Dvēseļu putenis” pirmizrāde paredzēta 2018.gada 18.novembrī

Filmas kopējais budžets pašlaik plānots divi miljoni eiro 

Filmas “Dvēseļu putenis” pirmizrāde paredzēta 2018.gada 18.novembrī, trešdien preses pasākumā informēja filmas veidotāji.

Filmu uzņems režisors Dzintars Dreibergs. Viņš pastāstīja, ka savā darbībā vienmēr sekojis tam, kas Latvijā ir svarīgs, piemēram, uzņemot filmu par Dziesmu un deju svētkiem vai arī sekojot līdzi latviešu sportistu ģimenei. “Filmu veidošu ar visu atbildību un cik labi varēšu,” uzsvēra režisors.

“Dzīvē gadās dažādi, bet mūsu komandas mērķtiecība ir ļoti liela. Es neticu tam, ka filma varētu neizdoties,” norādīja Dreibergs komentējot to, vai izdosies filmai piesaistīt nepieciešamo papildu finansējumu. Tās kopējais budžets pašlaik plānots divi miljoni eiro, ziņo LETA.

Filmas veidotājiem vissvarīgākais ir no biezās Aleksandra Grīna grāmatas izveidot mūsdienīgu spēlfilmu. “Šīs grāmatas nozīme ir nenovērtējama. Skaudri un precīzi, bet arī poētiskā valodā Grīns ir stāstījis par Latvijas neatkarības izcīnīšanu,” stāstīja režisors.

Komandā esot cilvēki, kuriem “deg sirds” par spēcīgas filmas izveidošanu. Filmas scenāriju veidojusi Māra Svīre, kura piedalījusies arī filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Likteņa līdumnieki” veidošanā. Par filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu. “Dvēseļu puteņa” operators būs Valdis Celmiņš, kurš piedalās arī Dāvja Sīmaņa filmas “Pelnu sanatorija” uzņemšanā. Filmas izpilddirektore ir Undīne Buka. Viņa piedalījusies arī “Oskaram” virzītās Signes Baumanes animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās” latviešu versijā.

Komandas darbs balstoties sadarbībā ar Grīna autortiesību turētāju – rakstnieka mazmeitu Noru Romanu. Kā pastāstīja viņas pārstāve Liene Kalēja, neraugoties uz to, kā sākās “Dvēseļu puteņa” projekts, esot redzama darba virzība. “Mums nav šaubu par sadarbību ar jauno projekta komandu,” norādīja Kalēja. Viņa norādīja, ka Svīres piesaistīšana scenārija rakstīšanai nozīmē, ka tas tiks veidots pēc romāna motīviem, saglabājot Grīna darba vērtību.

Svīre atzina, ka scenārijs top nevis pēc darba motīviem, bet ļoti sekojot Grīna tekstam. “Teksts ir pietiekami augstvērtīgs, lai nebūtu jāmeklē klāt kādi motīvi. Protams, scenārijs nevar būt kā romāna fotogrāfija. Klāt nāks arī scenārija knifi. Es eju cauri katram teikuma un vārdam, skatoties, ko var un ko nevar parādīt,” pastāstīja scenāriste. Viņa savu darbu jau paveikusi. Tagad sāksies diskusijas ar režisoru, lai saskaņotu redzējumu. “Man svarīgas var šķist vienas ainas, bet režisoram – pilnīgi citas,” komentēja Svīre.

Viņa Grīna romānu raksturoja kā kaut ko līdzīgu teikai, kuru detaļās cilvēki neatceras, bet klātesoša ir sajūta par šo darbu. “Tas tiešām ir dvēseles darbs. Iesaku to izlasīt un pārlasīt,” teica Svīre. Viņa arī paskaidroja, ka filma būs par to laiku, kad Latvijas valsts tika nodibināta. Tajā nebūs klātesošs pats valsts dibināšanas akts. “Arī scenārijā tā nav, bet ir valsts ideja. Domāju, ka tas ir vēl labāk, nekā tikai ilustrēt dibināšanas brīdi,” skaidroja scenāriste.

“Dvēseļu puteņa” pārveidošanā kino valodā piedalīsies arī ārzemju latvieši – Rīgā dzimušais Ņujorkas Universitātes profesors Boriss Frumins, kā arī Krists Mathurs. Plānots uzrunāt arī ASV dzīvojošo komponisti, “Emmy” balvas ieguvēju Lolitu Ritmani.

Aktieriem iejusties karavīru ādā palīdzēs bijušais Nacionālo bruņoto spēku štāba virsseržants un Latvijas armijas misiju dalībnieks Ziedonis Ločmelis. 

Šogad plānoti filmas sagatavošanās priekšdarbi, sākot ar detalizētu scenārija izstrādi un aktieru atlasi, kurā tiks iesaistīta arī Jaunsardze, beidzot ar atbalstītāju un sponsoru uzrunāšanu. Kā teica viena no projekta idejas autorēm, “Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Libeka, pašlaik jau veidojas sadarbība ar Polijas vēstniecību Latvijā, runājot par to, ka filmai varētu piesaistīt poļu speciālistus. Šajā sadarbībā palīdzējusi kinozinātniece Valentīna Freimane. 

Filmēšanas un montāžas darbs plānots 2016.-2017.gadā.

Libeka pastāstīja, ka filmas veidošanai tika uzrunāti vairāki producenti. Dreibergs ticis izvēlēts, izvērtējot, lai filmas veidotāji nebūtu aizņemti citos projektos un varētu pievērsties “Dvēseļu putenim”. Kā norādīja Dreibergs, sadarbība ar “Studiju F.O.R.M.A”, kura bija pirmā projekta organizētāja, nav izslēgta. “Esmu runājis ar režisoru Armandu Zvirbuli par to, kā viņš strādājis pie projekta,” skaidroja Dreibergs, norādot, ka var mācīties no viņa veikuma. Arī Ločmelis sācis strādāt jau iepriekšējā projektā. Scenārijs gan top no jauna, jo Grīna mantiniece nav bijusi apmierināta, ka tas iepriekš nav bijis rakstīts pēc grāmatas motīviem. Līguma laušanu ar “Studiju F.O.R.M.A” noteicis arī iepriekšējās komandas lēnais darbs. Grīna tiesību turētāja bijusi nobažījusies, ka filmu neizdosies pabeigt laikā, tāpēc izbeigusi sadarbību ar studiju. Tas noticis jau pagājušā gada sākumā. Dreibergs darbu pie projekta sācis rudenī.

Dreibergs ir dokumentālo filmu režisors. Pagājušā gada augustā pirmizrādi piedzīvoja viņa filma “Nāc ar mani padejot!”, kura tapusi 10.Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā. Dreibergs ir arī filmas “Lones soms” režisors – tā tika izrādīta dokumentālo īsfilmu ciklā “Latvijas kods”. Pērn kopā ar režisoru Viesturu Meikšānu viņš veidojis kino projektu “Plūdi un saulgrieži Straumēnos”.

Dreibergs piedalījies arī producenta Andreja Ēķa jaunākās filmas “Kas te tik laikmetīgs?” veidošanā. Viņš veidojis arī īsfilmu par gudru pārvietošanos pilsētā “Misija – gudrais pilsētnieks” un piedalījies televīzijas raidījuma “Te!” veidošanā. 2010.gadā pirmizrādi piedzīvoja arī viņa dokumentālā filma par sportistu ģimeni “Padoties aizliegts”. Dreiberga filma “Dusechka” savulaik iekļuvusi festivāla “Lielais Kristaps” laureātu vidū kā labākā studentu filma.

Saeimas iepriekšējiem filmas veidotājiem – “Studijai F.O.R.M.A” – piešķirtie 35 000 eiro izlietoti bez rezultāta. Studija izstrādāja filmas projektu, bet tās ražošanu nesāka, jo tika lauzts līgums ar Grīna tiesību turētāju, kuru neapmierināja izstrādātais scenārijs.

Dreiberga studijai pašlaik piešķirti 200 000 eiro. Vēl tikpat lielu summu studijai paredzēts piešķirt gada beigās.

 

Anekdotes

 

Paradokss: daudziem skauž, ka citam gadījusies muļķa laime, taču neviens negrib, ja par viņu pašu teiktu «muļķis, kuram paveicās».

Divi matemātiķi lidmašīnā.
«Es pēdējā laikā ļoti baidos lidot, jo izskaitļoju: varbūtība, ka lainerī ir bumba, ir daudz lielāka nekā iespēja iet bojā aviokatastrofā.»
«Jā, es arī izskaitļoju tieši to pašu. Bet pie tā neapstājos un aprēķināju, ka pavisam niecīga ir varbūtība, ka lainerī varētu būt divas bumbas, tāpēc vienu vienmēr vadāju sev līdzi.»

«Nopirku flomāsterus ar dažādām smaržām. Sarkanais smaržo pēc zemenēm, dzeltenais – pēc citroniem. Tagad sēžu un prātoju, vai ir vērts ostīt brūno…»

Bērnībā, visticamāk, ikviens no mums vasarās brauca uz laukiem pie vecmāmiņas programmas work&travel ietvaros.

Kāda Krievijas nomales ciema iedzīvotājs, izgājis uz ielas, nejauši noskatījās Oskaram nominēto filmu Leviatāns.

Brigadieris strostē strādnieku: «Kāpēc trīs dienas nebiji darbā?»
«Biju medībās un nikna mežacūka mani uzdzina kokā. Bija jāsēž tur trīs dienas.»
«Un ko šajā laikā ēdi?»
«Sieva nesa pusdienas.»

«Es tiešām nesaprotu, kāpēc lielākā daļa noziegumu tiek pastrādāti naktīs, jo kādu nožņaugt taču visbiežāk gribas no rīta.»

«Pirms sāku mūsu paranoiķu klubiņa sanāksmi, gribu noskaidrot – vai, nākot uz šejieni, neviens nemanīja, ka kāds seko?»

Princis: «Lūk, te būs, kā solīju, pūķa galva!»
Karalis: «Lūk, te būs, kā es solīju, princeses roka!»

«Tav jau 20 gadu, bet ko tu esi sasniedzis?»
«Ne reizi neesmu uztaisījis selfiju!»

Kutera izbraucienā Lohnesa ezerā tūrists jautā gidam: «Kad šis briesmonis visbiežāk parādās virs ūdens?»
«Pēc piektās glāzītes, kungs.»

«Tu tiešām esi veģetāriete?»
«Jā, bet gaļu gan ēdu. Garda taču!»

Satiekas divi draugi.
«Kā klājas?»
«Novecoju.»
«Kāpēc tāds pesimisms?»
«No sieviešu jautājumiem.»
«Kādiem?»
«Agrāk man jautāja: kāpēc vēl neprecies?, bet tagad – kāpēc neesi apprecējies?»

Bērnudārza audzinātāja: «Bērni, vai jūs zināt, kāpēc mēs mazgājam rokas pirms pusdienām?»
Bērni: «Zinām, zinām! Lai nenosmērētu karotes!»

«Tēti, vai uzcept pankūkas ir grūti?»
«Nē. Paņem miltus, olas…»
«Uzcep, lūdzu, ja reiz nav grūti!»

«Dakter, es naktī redzu murgus, ka spēlēju futbolu ar āžiem!»
«Tā nav liela problēma. Tūlīt izrakstīšu zāles, un jau šonakt nekādi āži vairs nerādīsies!»
«Vai drīkstu sākt lietot no parītdienas? Man rīt finālspēle.»

«Hallo, dakter! Mans vīrs visu laiku mani ignorē, aizbildinoties ar darbu.»
«Atvaino, dārgā, man pašlaik pacients! Atā!»

10 fakti par rozēm

NULL

 


Par rožu dzimteni tiek uzskatīts Kaspijas jūras reģions, pie to audzēšanas pirmie ķērās cilvēki Irānas ziemeļos.

Selekcionēto rožu šķirņu skaits pasaulē pārsniedz vairāk nekā 25 tūkstošus. Visvairāk šķirņu – 8500 – vienkopus apskatāmas botāniskajā dārzā Kavriljā, kas atrodas aptuveni 30 km uz dienvidiem no Florences.

Pasaulē lielākā rožu eksportētājvalsts ir Nīderlande. Tur rožu audzēšanai atvēlēti 8000 ha zemes jeb nepilni 0,5% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Turpretī uzlēcošajā rožu eksportētājvalstī Zambijā šo ziedu plantācijas aizņem 80% no visas kultivētās zemes.

Pasaulē lielākais rožu ražotājs ir indiešu uzņēmums Karuturi Global, kuram pieder lielas ziedu plantācijas Etiopijā un Kenijā. Tajās izaudzē 650 miljonus ziedu gadā, tas ir, pie pircējiem (galvenokārt Eiropā) katru dienu aizceļo divi miljoni rožu.

7000 eiro par kilogramu – tāda bija vidējā rožu eļļas cena pērn, ko maksāja uzpircēji no parfimērijas kompānijām. Bulgārija gadā saražo aptuveni 1500 kilogramu, tās lielākie konkurenti ir Maroka un Turcija.

Kāpēc rozes ir populāras Valentīna dienā? Tāpēc ka tās, it īpaši sarkanās rozes, tiek uzskatītas par mīlestības un kaisles simbolu.

Senajā Ēģiptē rozes tika uzskatītas par svētiem ziediem, no kuriem tika veidoti vainagi kapeņu rotāšanai. Rozes bija arī auglības, ūdens un vēja dievietes Izīdas simbols.

Amerikāņu fotogrāfs Rass Maklinkofs, viesojoties Anglijā, pamanīja, ka daudzām rožu šķirnēm izvēlēti dīvaini un jokaini vārdi. Viņa fotosērijā iemūžināta, piemēram, ‘Dzeja kustībā’, ‘Ciema kalpone’ un ‘Pensionāru balss’.

Melnas rozes neeksistē – dažas šķirnes pirmajā acu uzmetienā liekas melnas, bet patiesībā tās ir tumši sarkanas.

Pirms likšanas vāzē nogrieziet rozes kātiņu par pāris centimetriem īsāku, noraujiet lapas, kas būs zemāk par ūdens līniju. Rozēm nepatīk saulainas palodzes, karsti radiatori un caurvējš.

Andris Mejers, Latgales speķa meistars

 

Lūdzu, latgaļu špekīts ar casnāgiem, pagaršojiet! Nu, Rīgā aug ķiploki, a mūsim Latgalē – casnāgi, Andris Mejers kārdina pircējus. Stāsta, esot ar speķi apceļojis pusi Eiropas. «Bijām gan Briselē, gan Vācijā, Magdeburgā; arī Baltkrievijā, Lietuvā. Tie rēzeknieši, kas no Anglijas un Īrijas atbrakuši uz Latviju ciemos, obligāti no manis paņem špekīti. Ved līdzi pa 10 kilogramiem. Saka: pa gabaliņiem ēdam kā delikatesi pusgadu.»

Iedzimtie briselieši gan speķi nav pazinuši, Mejera piedāvāto kvasu noturējuši par izlejamo kokakolu, bet tad saskrējuši latvieši: «Kad būs nākamā iespēja?» 

«Arī Igaunijā nepirka,» meistars atzīstas. «Uzliku plakātu: «Špeks.» Viens igaunis saka: «Aizlīmē ciet pirmo burtu, igauņu valodā tas ir «peks.»» Uzreiz sāka pirkt!»

Kas viņa speķī tik sevišķs? Recepti Mejers netur noslēpumā, tā esot vienkārša: gaļu ieberzē ar sāli, pipariem un pašu audzētajiem casnāgiem, nedēļu atstāj, lai garšas ievelkas. Vērēmu pagastā pie Adamovas ezera, kur pagājusi viņa bērnība, tādu speķi agrāk rudenī pēc cūku bērēm sarūpēja katrā mājā, visu ziemu glabāja koka mucās pagrabā. Dažam iznāca garšīgāks, dažam ne tik ļoti. Kāpēc? «Laikam katram sava mīlestība pie darba,» atbild mutīgais latgalietis, kas uz vizītkartes lepni uzrakstījis: «Špeka veirs.» Ģimenē ēdienu lietās galavārds tomēr esot sievai Zojai. «Zelta rokas,» Andris uzliela. «Mežinieka meita, viņi gan maizi paši cepa, gan špeki taisīja, veikala nebija blakus.» Šo prasmju dēļ arī radies delikatešu zīmols Latgolys galds, tirdzniecībā palīdz meita Daina un znots Raivis. «Agrāk biju vairāk saistīts ar poligrāfiju. Kad braucām darīšanās, ņēmām līdzi groziņus. Visi saka: «Andri, gribam tavu špeku! Aizgājām uz tirgu, nopirkām pašu labāko špeku, bet viņš nav tāds kā tavs.» Sākām taisīt vairāk,» atceras bijušais Galda spēļu darbnīcas īpašnieks. «Arī kūpinām pakša sieru melnā pirtī – sālīts siers, kaltēts pie pakša, ko ar cirvīti cērtam. Pastēti taisām, auksto gaļu studeņu. Bet strugačs ir sālīta liesā cūkas gaļa, ko ar cirvīti strugojam, kad mežā braucam strādāt.»

Lai arī Mejeri vairs nedzīvo lauku mājās, obligāts priekšnoteikums ir cūkgaļu nepirkt lielfermās, bet no pazīstamiem cilvēkiem, kas vienu cūciņu audzē sev, otru pārdošanai. Kad kāds piedāvā «nezināmu» gaļu, Andris nekautrējas to uzlikt uz pannas. «Ja nav smaržas, nav cūkgaļas garšas, saku «nē». Nav cūka barota tā, lai būtu garšīga gaļiņa. Protams, ja cūka barota ar ķīmisku kombikormu, ar antibiotikām, špeks ir kā ziepes! A ja cūciņa barota ar garšīgiem graudiem, tad gaļai ir jābūt garšīgai. No garšīgas gaļas var garšīgu speķi izgatavot.»

Auniņš ar kanēlī karamelizētām plūmēm

Šosvētdien ikviens var kļūt par restorāna saimnieku. Maija un Juness nolēmuši atvērt Marokas virtuvi. Pirms gada 40 viesus savā dzīvoklī uzņēma IT produktu dizainers Didzis Krūmiņš 

Nav jābūt pavāram, lai uz vienu dienu atvērtu restorānu. Vienkārši jāprot garšīgi taisīt ēst un uzņemt viesus. Un tad var piedalīties Restorānu dienā, kas notiek četrreiz gadā. Šogad pirmā reize ir 15.februārī. Ideja tāda – jāizdomā, ko pasniegt pusdienās, ēdienkarte jāpublisko Facebook.com/RestaurantDayRiga, un uz pāris stundām māja pārvērtīsies par restorānu.

Tradīcijas aizsākums meklējams Helsinkos, un līdz šim pasaulē atvērti 8500 restorānu. Rīgā – pirmoreiz pirms gada. Piemēram, dzīvoklī Āgenskalnā aptuveni 40 viesu uzņēma IT produktu dizainers Didzis Krūmiņš. «Gatavoju labi, un draugi bija teikuši, ka man jātaisa restorāns. Šī bija iespēja izmēģināt,» stāsta Didzis. Viesiem pasniedzis smalku boršču, maizi ar svaigu humusu un saldajā grauzdētu balto šokolādi. Ēdāji bijuši gan draugi, gan nepazīstami cilvēki. Visi apmierināti. Pat prom negribēja iet un pēc ēšanas sēdēja, malkoja vīnu. «Restorānu diena ir socializācija, jo ēst jau mēs visi varam dabūt. Taču te – neformāla vide, jaunas iepazīšanās. Man tika komentāri par ēdienu un prieks, ka garšoja.» Lai arī par ēšanu viesiem ir jāmaksā, Didzis atpelnīja tikai to, ko bija izdevis par produktiem. Piemēram, traukus viņš nomāja. «Taču mērķis jau nebija nopelnīt. Tāda nav Restorānu dienas ideja.»

Pasākuma pēcgarša bija tik laba, ka viņš nolēma piedalīties arī nākamajā Restorānu dienā. Vasarā, dārzā. «Tas bija par traku. Atnāca ap simt cilvēku.» Precīzu skaitu paredzēt nekad nevarot, jo tie, kas feisbukā pie pasākuma atzīmē, ka atnāks, varbūt arī nemaz neierodas un otrādi. Didzim nācās rauties, jo ēdienkarte bija plaša: burgeri, steiki, risoto ar sēnēm, biezpiena krēms ar čili un ingvera mērci. Pēc tam viņš sapratis, ka vajadzēja uzaicināt kādu palīgu, jo ar saviem spēkiem bijis par maz – pie trauku mazgāšanas pielicis bērnus. «Daudziem ir sapnis – būšu vecs, atvēršu restorānu. Arī man. Bet redzu, ka restorāns – tas nav vienkārši. Nedaudz zaudēju ilūzijas un interesi. Tas ir paskarbs bizness.» It īpaši, ja tas kļūst par ikdienas darbu, kad jādomā, kā turēties virs ūdens tad, kad nav sezona, kā segt zaudējumus, kur atrast darbiniekus.

Kulinārās prasmes Didzis apguvis pats. Kādu brīdi Francijā dzīvojis ģimenē, kur ēdiens bijis tik izcils, ka «gribējās saprast, kā veidojas garšas, paspēlēties ar tām». Grūdiens stāvēt pie plīts bija arī praktisks – Didzis tika pie labas virtuves.

Restorānu dienā nav obligāti jāsēžas pie galda. Piemēram, Sanita Kačanova, būdama pēdējā grūtniecības nedēļā, Daugavmalas zālienā tirgoja mazas kūciņas. Viena vēja kūka maksāja 70 centu. «Cepām līdz pusčetriem naktī. Uh, tā tik bija naksniņa,» atceras Sanita. Pircēji turpat uz segām zvilnēja, un kūkas – pa tīro. «Pusnaktī devāmies mājās, apreibuši no laimes un prieka, ko dāvāja šī lieliskā iespēja.»

Šogad pirmoreiz mājas restorānu atvērs Maija Kāle un viņas vīrs Juness. Viņi nolēma to darīt dienu agrāk, par godu Valentīndienai. Ēstgribētāju pieteicās tik daudz, ka vienā dienā uzņemt nebūtu iespējams, tāpēc mājas restorāns darbosies arī 15.februārī.

Maija ir pasākumu rīkotāja ar labu izglītību: Rīgas 1.ģimnāzija, Rīgas Ekonomikas augstskola un vēl studijas ārzemēs. Maijas vīrs Juness gatavojot lieliski. Draugi ik pa laikam mudinot viņu atvērt savu vietu. «Citādi Marokas virtuvi nobaudīt varot tikai mūsu meitu dzimšanas dienās, kas esot pārāk reti,» saka Maija un paskatās uz meitām Selmu un Munu. Kas no tēta gatavotā garšo vislabāk, abas reizē sauc: «Gaļāāā!»

Juness, kuru ģimenē iesaukuši par Jūniju, runā latviski un izstāsta, ka ēdienkartē noteikti būs auniņš – jēra gaļa ar kanēlī karamelizētām plūmēm un rozīnēm. Klāt nebūs jāēd kārtupeļi, bet gan Marokai raksturīgā maize. «Kā švammīte. Tajā labi sasūcas mērce,» saka Maija. Vēl ēdienkarti grezno šādi ieraksti: ar papriku un burkāniem dekorēta zivs, kas iepriekšējā vakarā iemarinēta 20 garšvielu marinādē; baklažānu lazanja – mierinošs, sildošs, veģetārs ēdiens. Salāti Slaidajiem un svaigajiem: bumbieris, rukola, burkāns, gurķis, kāds riekstiņš – viss tādā netverami gardā mērcītē.

Vienīgās bažas par restorāna atvēršanu – vai paspēs visus apkalpot. Varbūt būs vajadzīgi palīgi. Lai nesanāk kā Didzim, ka atnāk 100 cilvēku, Maija aicina iepriekš rezervēt galdiņus. Par ēdienu gan nav uztraukumu. Jūnijs māk gatavot un precīzi. «Marokā nav ledusskapju kultūras. Viņi taisa ēdienu no svaigiem produktiem un tik, cik apēdīs,» saka Maija. Marokā nemēdz ne žāvēt, ne kūpināt. Taču latviešu kūpinājumus Jūnijs novērtē. Arī siļķe kažokā viņam garšo.

Riktēšanās pirms Restorānu dienas ir pamatīga. Maija staigā pa māju un plāno, kur stāvēs galdi. Marokā ģimene ēd no kopīgiem lieliem traukiem, savukārt ciemiņi – no šķīvjiem. Un tā arī tiks servēts sestdien. Māja nav plaša, tāpēc viss jāapdomā. Akmeņu ielas koka nams ir kultūrvēsturisks piemineklis, celts 1874.gadā. Tieši tāpēc Maijas draudzene pieteicās pirms pusdienām vadīt viesiem ekskursiju, stāstot par rajonu.

Viss izklausās tik garšīgi un skaisti, ka neticas. Vai tiešām to nesabojās Valsts ieņēmumu dienests, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) un pašvaldības policija? Līdz šim nekas tāds nav noticis, pašorganizācija darbojusies labi, un arī ēdāji nenonāca slimnīcā. Izskatās, ka arī šoreiz viss būs uz pašu atbildību, jo PVD pārstāve Anna Joffe saka: «Tas nav restorāns, kas darbotos vairākas dienas vai ilgstoši. Tas ir vienas dienas pasakums, līdzīgi kā dzimšanas diena, kad aicina viesus un gatavo. Par pārtikas kvalitāti atbildīgs pasākuma veidotājs.»

Visās četrās Restorānu dienās Latvijā līdz šim tika atvērti ap 12 restorānu. Un tas nav tikai Rīgas pasākums. Pērn veģetāru maltīti baudīja Priekuļos Cēsu pusē, dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa radošajā dzīvesvietā. «Nav jau obligāti jāatver mājas restorāns, ko var apmeklēt svešie. Var uzaicināt vienkārši draugus un radus uz vakariņām. Šīs idejas formāts ir brīvs,» saka Didzis.

Vīrs, kurš atrod pazudušos

Kopš Mārtiņš Ziebergs palīdzēja sameklēt tuviniekus divām sievietēm, kuras Otrais pasaules karš bija izrāvis no ģimenēm, viņš daudziem devis cerības atrast pazudušos radiniekus

Mazliet skumji Mārtiņš Ziebergs rāda vēstuli ar lūgumu palīdzēt atrast pazudušo tuvinieku. Tādu viņam ir simtiem. «1943.gadā manu vecomāti un viņas meitiņu vācieši aizdzina no Baltkrievijas sādžas Gromovkas uz Latviju, Salaspils koncentrācijas nometni. Nometnē viņai atņēma meitiņu, kurai toreiz bija trīs gadi. Vecāmāte bija uzadījusi viņai sarkanu cepurīti. No nometnes meitenīti paņēmusi latviešu ģimene, kurai neesot bijis bērniņu. Pēc kara vecāmāte meklēja meitiņu, bet tā arī neatrada. Visu mūžu dzīvoja ar mērķi viņu atrast.»

Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Krievijas televīzijas raidījumā Gaidi mani izskanēja pārsteidzošs stāsts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu, kuras kā bērni bija nokļuvušas Salaspils koncentrācijas nometnē un tikai tagad ar Mārtiņa palīdzību satika savus radiniekus Baltkrievijā, viņš ir iedvesis cerību arī citiem. Pagājuši 70 gadu kopš kara beigām, bet ļaudis joprojām meklē nometnē ieslodzītos bērnus. «Kā jūs varat atrast cilvēku, ja vienīgais, kas zināms, – viņai bija sarkana cepurīte?» jautāju Mārtiņam, 65 gadus vecam jelgavniekam nopietnu seju un lielām plaukstām, kas līdz pat nesenai pagātnei bija radušas strādāt smagu darbu. «Nevaru,» izmisis iesaucas Mārtiņš. Tomēr viņš, tāpat kā pazudušo tuvinieki, neatlaižas. Spīta un neatlaidības dēļ trīsarpus gadu laikā, kopš Mārtiņš ir Gaidi mani brīvprātīgais detektīvs, viņš sameklējis ap 600 pazudušo radinieku. Savedis kopā brāļus un māsas, mātes un tēvus ar viņu bērniem, brālēnus un māsīcas. Zina tik daudz dramatisku stāstu, ka ar tiem pietiktu vairākiem romāniem, detektīvstāstiem un pilnīgi neticamām sāgām.

Pirmo reizi ieraudzīja māti

Kopš sešu gadu vecuma, kad Lidija Gūtmane nejauši atrada lapiņu, kurā izboksterēja, ka ir adoptēts bērns, viņa ilgojās satikt īstos vecākus. Audžuvecāki bija labi cilvēki, taču savā starpā nesatika, un attiecībās ar bērnu trūka mīļuma. Pēc daudziem gadu desmitiem tikai 2006.gadā ar kāda labestīga Liepājas bērnunama bijušā darbinieka palīdzību Lidija atrada savas izcelsmes liecības. Kopš vācu okupācijas laikiem saglabājušies skrupulozi aizpildīti dokumenti vēsta, ka viņa dzimusi 1942.gada 20.oktobrī Vitebskas apgabala Rosicas ciemā. Tēvs nav zināms, māte – 1908.gadā dzimusi Jefrosiņja Savrucka. Uz Liepājas bērnunamu atvesta no Salaspils koncentrācijas nometnes. 

Tikai pēc tam Lidija uzzināja par 1943.gada pavasarī nacistu īstenoto partizānu iznīcināšanas operāciju Ziemas burvība, kuras laikā Baltkrievijā dedzināja sādžas, apšāva cilvēkus, bet izdzīvojušos, arī mātes ar maziem bērniem, nosūtīja uz Salaspili. Lidija bija viena no 2802 bērniem šajā nometnē. Kad bērnu barakas likvidēja, daļa nonāca bērnunamos, citi audžuģimenēs. Lidija no Liepājas bērnunama 1947.gadā tika adoptēta un līdz pat šai dienai dzīvo Liepājā.

«Lai gan biju uzzinājusi, ka esmu no Baltkrievijas un kā sauc manu māti, man tik un tā nebija miera. Gribēju uzzināt vairāk,» stāsta Lidija. Abas Lidijas meitas tincinājušas māti par dzimtas koku. Viņu un trīs mazbērnu dēļ Lidija nolēma sameklēt baltkrievu radiniekus.

Pirms diviem gadiem viņa pastāstījusi par sevi baltkrievu kultūras biedrībā, un tautieši iedevuši jelgavnieka Mārtiņa Zieberga tālruņa numuru. Vispirms Mārtiņš sameklēja Lidijas draudzenes Mirdzas Juknas radiniekus, kura arī zīdaiņa vecumā atvesta no Baltkrievijas uz Salaspils nometni, vēlāk adoptēta. Pēcāk arī Lidija ar Mārtiņa atbalstu uzgāja brālēnus un māsīcas, kas joprojām dzīvo netālu no Rosicas ciema. Pērn augustā Lidiju viņas brālēns Pēteris aizveda uz ciemu, kur liels, balts krusts atgādina par 1943.gadā nogalinātajiem cilvēkiem. «17.augustā es pirmo reizi ieraudzīju savu mammīti. Brālēns atrada viņas jaunības dienu fotogrāfiju,» saka Lidija, un viņas balss aizsmok. «Es viņu uzreiz pazinu. Mēs esam tik līdzīgas!»

Dzimumzīmīte uz lūpas!

Tomēr kara izraisītās sāpes un šķiršanās ir tikai maza daļa no Mārtiņa ikdienas darba. Latvijā savus tuviniekus meklē vairāk nekā trīsarpus tūkstoši cilvēku. No tiem aptuveni 200 ir Otrā pasaules kara laikā pazudušo karavīru tuvinieki. Vēl daži ir Salaspils nometnē ieslodzīto bērnu radinieki, kas Mārtiņam atrakstīja pēc tam, kad uzzināja Mirdzas un Lidijas stāstu. Pārējie ir pēdējos gadu desmitos šķirtu ģimeņu atvases, kas nav satikušas mātes vai tēvus, brāļus un māsas, adoptēti bērni, kas meklē bioloģiskos vecākus, un tie, kuri meklē jaunības dienu mīlestību.

«Strīdi un nesaprašanās,» saka Mārtiņš, jautāts, kādēļ tuvinieki pazaudē cits citu. Kad pirms četriem gadiem veselības dēļ viņš aizgāja no darba kokapstrādes uzņēmumā, par mīļāko laika kavēkli kļuva sociālais projekts un televīzijas raidījums Gaidi mani. Viņu līdz asarām aizkustināja tuvinieku satikšanās brīži. Projekts aicināja brīvprātīgos, kas palīdzētu meklēt pazudušos, un Mārtiņš nolēma pieteikties. «Ko darīt pilsētas dzīvoklī?» negaidot atbildi, pajautā. Viņa un sievas Zinaīdas mājīgais vienistabas dzīvoklis atrodas Jelgavā daudzstāvu māju rajonā, aiz loga var redzēt citus namus un pagalmus. Vienmuļa aina. Iespēja savest kopā radiniekus, tuviniekus un arī mīlniekus devusi Mārtiņa dzīvei jaunu jēgu un dzīves sparu. Pat ģimenes ārste tagad nejautā par kaitēm, bet iztaujā, cik un kādus cilvēkus atradis, un mudina tik strādāt. Šis darbs licis pieklust kādai Mārtiņa slimībai, par ko viņš neko vairāk nestāsta. Tikai atklāj, ka, kopš darbojas kā Gaidi mani brīvprātīgais, par savām likstām nav laika domāt.

«Kas tik nenotiek cilvēku dzīvē!» sarosījies sāk stāstīt. «Piemēram, kāds puisis padomju gados dienēja Liepājā. Zvanīja vecākiem Krievijā, lai pastāstītu, ka iepazinies ar meiteni, kuru grib precēt. Vecāki kategoriski iebilda pret laulībām, aizliedza precēt latviešu meiteni. Toreiz arī pieauguši bērni klausīja vecākus. Viņš pameta meiteni un abu meitiņu, aizbrauca prom. Tagad vīrieša bērni raksta – lai gan viņš izveidoja Krievijā ģimeni, laulība nebija laimīga, un viņš ilgojas redzēt jaunības dienu mīlestību. Viņi zina tikai sievietes un meitas vārdu, neko vairāk. Tas ir viss. Tādu cilvēku, kuri Latvijā meklē pusbrāļus un pusmāsas, ir daudz.»

Uz Mārtiņa rakstāmgalda līdzās datoram stāv plastmasas dokumentu plaukti, kuros rindojas simtiem pieteikumu. Mārtiņš paņem vienu un lasa: «Palīdzi man atrast meiteni! Iepazināmies kultūras namā Jūrmalā. Zinu, ka viņas vārds ir Vika, jelgavniece, apmēram 20 gadus veca. Vika, ja tu šo lasi, zini, ka Tevi mīlu un gaidu!» Cits vīrietis meklē Svetu, dzimušu 1974.gadā: «Atceros visu: kā staigājām, dejojām, skūpstījāmies. Atceros tavu dzimumzīmīti uz lūpas.» Viss! Vairāk nekādu ziņu par Viku vai Svetu Mārtiņam nav. Lai gan šķiet bezcerīgi, viņš neatsakās no meklējumiem. Jo viņam ir izdevies atrast cilvēkus, kuriem zināms tikai vārds. Tā viņš atrada sievieti Ruslanu, kuru meklēja viņas pusmāsa, kas dzīvo Krievijā. Vispirms apzināja visas Latvijas, tad Zemgales Ruslanas, līdz meklējumus sašaurināja līdz Jelgavai. 

Detektīva darbā Mārtiņš neizmanto ne Šerloka Holmsa dedukcijas metodi, ne risina sarežģītus cilvēku attiecību rēbusus, kā to darīja Agatas Kristi privātdetektīvs Erkils Puaro. Mārtiņa trumpis ir neatlaidība, sērfošana sociālajos tīklos un veca, pārvākota telefona numuru grāmata. Ja cilvēka nav ne Draugiem.lv, ne Facebook.com, ne Odnoklassniki.ru, visticamāk, viņš neizmanto mūsdienu tehnoloģijas un viņa mājās ir parastais telefons. Tātad var sazvanīt pa to pašu tālruņa numuru, pa kādu varēja sazvanīt pirms 20 un vairāk gadiem.

Mārtiņš parasti tuvinieku meklētājus iztincina par pēdējo zināmo dzīvesvietu. Bieži vien meklētais neatbild uz vēstulēm tikai tāpēc, ka radinieki uz aploksnes raksta vecu pasta indeksu. Vairākas reizes Mārtiņš nosūtījis vēstuli, norādot pareizo pasta indeksu, un – bingo! Pazudušais nebūt nav pazudis, tikai nav saņēmis vēstules! Citkārt pietiek painteresēties pašvaldībā, lai uzzinātu, kur meklētais dzīvo sveiks un vesels. Mārtiņa meklējumiem nav ģeogrāfisku robežu – tie ir ne tikai postpadomju telpā, bet aizved arī uz Vāciju, Franciju, Somiju, Īriju, Lielbritāniju, Franciju. It visur Mārtiņam esot paziņas, kuri labprāt palīdz.

Vislielākā dāvana

Mazliet sagurušā balsī Mārtiņš stāsta, ka ļoti bieži tiek meklēti pazudušie tēvi. Ne vienmēr viņi ir vainīgi pie tā, ka gadiem nav tikušies ar bērniem. Daudzkārt šķirtenes to liedz – lai sāpinātu, atriebtos par pāridarījumiem, arī noniecinot vīrieša spējas uzņemties atbildību. Taču parasti tēti alkst redzēties ar bērniem. Mārtiņš zina tikai divus gadījumus, kad tēvs nav gribējis redzēt bērnu. Par to, cik ļoti Mārtiņš jutis līdzi atraidītajiem, liecina viena saglabātā vēstule, rakstīta uz mazas lapiņas sliktā rokrakstā. «Tā ir pagātne, viņa man ir sveša, vairs neesmu tāds, kādu viņa mani atceras. Lai viņa dzīvo laimīgi!» turot papīru mazliet drebošā rokā, lasa Mārtiņš.

Lai gan Mārtiņš formāli ir viens no raidījuma brīvprātīgajiem darbiniekiem, viņš ierakstā Maskavā piedalījies tikai reizi. To pašu, kurā stāstīts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu. Citus cilvēkus, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, viņš vērojis televizora ekrānā, kur vienreiz nedēļā rāda Gaidi mani. Vienīgais materiālais atalgojums Mārtiņam ir bijusi producentu atsūtītā grāmata par raidījumu. Tomēr viņš uzskata, ka šī nodarbošanās dzīves otrajā pusē ir daudzkārt vērtīgāka par smago darbu kokapstrādes un galdniecības uzņēmumos spēka gados. «Šogad, 2015.gadā, esmu atradis 10 cilvēkus,» saka Mārtiņš. «Vienai meitenei zvanīju 1.janvārī. Pavēstīju, ka Ukrainā esmu atradis viņas brāli. Nebija satikušies 20 vai pat vairāk gadu. No sākuma viņa ziņu uztvēra, kā man šķita, vēsi. Pēkšņi dzirdu klausulē elsas, šņukstus. Sieviete saka – esmu sagādājis viņai vislielāko dāvanu. Tā es varētu par katru gadījumu stāstīt.»

Citiem varu palīdzēt, sev – ne

Par sevi Mārtiņš stāsta negribīgi. Novērš acis, iespiež plaukstas starp ceļiem, kad atklāj – iespējams, ir personīgi iemesli, kāpēc viņš savulaik tik ļoti kāroja redzēt radinieku satikšanos televizora ekrānā, kāpēc tik nesavtīgi palīdz tiem, kas pazaudējuši viens otru. Mārtiņš ir audzis bērnunamā. Kad viņam bija 10 gadu, mamma nomira, atstājot bez apgādnieka piecus bērnus. «Negribas to atcerēties,» nokar galvu. «Tās ir sāpīgas atmiņas. Audzinātāji bija labi, daudz man iemācīja. Taču pēc tam bija smaga dzīve.» 

Kad Mārtiņš sasniedza pusaudža vecumu, pats sameklēja tēvu. «Taču viņš diez ko negribēja ar mani runāt. Tāds vēss bija,» Mārtiņš īsi atstāsta tikšanos. Lai gan bieži satikās ar brāļiem un māsām, viņam pietrūka tās drošības, mīļuma un aizmugures sajūtas, ko dod stipra, saliedēta ģimene. Varbūt tādēļ arī pirmā laulība nebija tik skaista, lai par to gribētos stāstīt. Toties piedzima dēls un meita, kuri nu jau ir pieauguši.

Dzīves skaistāko laiku Mārtiņš piedzīvoja mūža otrajā pusē. Viņam jau bija 50 gadu, kad iepazinās ar tagadējo sievu Zinaīdu. «Viņa virtuvē gatavo mums saldēdienu,» smaidot saka Mārtiņš. Kad no virtuves iznāk Zinaīda, abu acīs ir gan mīļums, gan uzticība un paļaušanās vienam uz otru. «Daudziem varu palīdzēt, sev nevaru. Sievai arī līdz pat šai dienai neesmu varējis Baltkrievijā sameklēt tēvu vai viņa radus. Diemžēl mamma Zinaīdai neko nestāstīja par tēvu,» Mārtiņš atkal kļūst runīgs.

Viņš turpina meklējumus. Ja ir izdevies atrast radiniekus cilvēkiem, kuri kara nežēlībā zaudējuši vecākus pirms vairāk nekā 70 gadiem, ir cerības atrast arī Zinaīdas tēti vai vismaz kādu, kurš viņu pazina. Mūsu sarunu pārtrauc telefona zvans. «Jā… jā… Labi. Mēģināsim sameklēt jūsu tēvu,» Mārtiņš saka kārtējam cilvēkam, kurš cer uz viņa spēju sasiet reiz pārrautas ģimenes saites.