Valmieras Drāmas teātra izrāde Apjukums ir kā laikmetīgas dzīves momentuzņēmums
Režisora Viestura Meikšāna iestudētā mūsdienu dramaturga Mariusa fon Maienburga luga Apjukums Valmieras Drāmas teātrī sākas, aktieriem Imantam Stradam, Elīnai Vānei, Mārtiņam Meieram un Mārai Mennikai iepazīstinot skatītājus ar spēles noteikumiem. Viņi izmantos savus, nevis tēlu vārdus. Strads pirmo reizi uz skatuves dejos (tiek lūgts zāles atbalsts). Izrādē nebūs monologu. Tad sākas, kā sola lugas autors, kaprīza komēdija par realitāti, identitāti un teātri.
Ar Apjukumu režisors Meikšāns sāk Maienburga ciklu savā daiļradē – šis ir pirmais no trim iecerētiem vācu dramaturga lugu iestudējumiem. Kā rakstīts programmiņā, režisoru interesē autors, kas nesaudzīgi skatās uz Rietumu sabiedrības («un ar to es ar pārliecību domāju arī Latviju») tabu tēmām, neprovocējot un neaizskarot. Par nesaudzību jāpiekrīt – Apjukums ir svaiga gaisa malks Latvijas teātri ietinušā politkorektuma miglā. Tālāk gan manas domas atšķiras.
Eiropas teātrī izplatījies pieņēmums, ka Maienburgs, salīdzinot ar saviem tautiešiem, ir tradicionālists: nav politiski angažēts, savos darbos interesējas par tādiem anahronismiem (ironizēju, protams) kā sižets, tēlu attiecības utt. Meikšāna iestudējums rāda, ka šī «vienkāršība» ir šķietama. Un ne tikai tāpēc, ka lugā jūtama absurda ietekme. Apjukums sākas, Mārai un Imantam pieskatot draugu dzīvokli. Saimnieki atgriežas, četrotne tērzē, tad pieskatītāji sāk apgalvot, ka Elīna un Mārtiņš ir aizsēdējušies viesi. «Īstie» saimnieki spiesti aiziet, bet atgriežas kā mazs zēns un viņa auklīte. Māra un Imants vēl brīdi darbojas pēc iepriekšējā skeča loģikas, atsakoties pieņemt lomu maiņu, bet tad pārtop par vecākiem. Līdz brīdim, kad kāds no tēliem atkal iegūst citu identitāti… Neparastā lugas struktūra ļauj aktieriem izspēlēties pēc sirds patikas. Skatītājiem tas nozīmē baudījumu, vērojot Mennikas un Vānes mini raksturlomu sērijas, Strada darbu ar sociālu tipu maskām – līdz detaļai precīzi tvertiem, shematizētiem, savu piederību grupai, ne individua-litāti iemiesojošiem varoņiem. Ansamblī brīžam disonē Meijers, kura groteskā jūtams nianšu trūkums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.