Es sapņos sevi redzēju veselu un turējos pie tā, saka Mārtiņš Plāsis, kurš Maxima drupās pavadīja deviņas stundas. Gada laikā kopš traģēdijas bijušais lielveikala kasieris ticis pie slavas, ko nekāroja, taču arī piedzīvojis brīnumu
Mārtiņš brauc ar velosipēdu! Slokas daudzstāvu mājas pagalmā mūs sagaida elpu aizraujošs skats.
Par vienu no Maxima traģēdijas cietušajiem, kurš izrādījās pēdējais drupās izdzīvojušais, žurnālistu interese bijusi liela, taču viņa ģimene nav meklējusi publicitāti. Mārtiņa Plāša dzīvībai vairs nedraud briesmas, baumas par amputāciju ir bijušas melīgas. Viņš staigā. Labā roka sākusi kustēties – lakoniskās ziņas, kas gada sākumā parādījās publiskajā telpā, jaunajam vīrietim nozīmēja ko vairāk par medicīnas vēsturi. Tas ir jauns dzīves sākums. «25 gados atkal bija jāmācās rāpot, staigāt, ar rokām darboties,» viņš stāsta. Kalsnais, zēniskais ķermenis ir rētām klāts, tomēr tajā slēpjas dzelžains spēks. Internetā no Kanādas neilgi pirms nelaimes pasūtīto kalnu velosipēdu, ar ko Mārtiņš grasījās trenēties, viņš izmēģinājis pavisam nesen, tiklīdz varēja noturēt stūri. Mamma nebūtu ļāvusi, pirmais brauciens bija dēla un tēva sazvērestība.
Tēvs Imants pēc Mārtiņa lūguma nonesa masīvo braucamrīku no ceturtā stāva dzīvokļa. Katra mazākā kustība, uzkāpjot uz velosipēda, prasīja piepūli, Mārtiņa muguru klāja sviedri. Taču viņš atkal bija zirgā! «Es sapņos sevi redzēju veselu, un turējos pie tā. Ar riteni braucu un ar motociklu, ar draugiem un draudzenēm satikos,» Mārtiņš smaida.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.