Latvijas jauniešu psihiskā veselība

Foto: Jānis Trekteris, F64
Inese Lapsiņa
Print Friendly, PDF & Email

Kā vislabāk skolas ikdienā palīdzēt iekļauties jaunietim, kurš cieš no psihiskas saslimšanas?

Nereti bērni mājās vecākiem stāsta par kāda klasesbiedra uzvedību, kas pārējiem liekas nesaprotama vai nepieņemama. Vecāku reakcija uz bērna teikto visbiežāk ir šī bērna nosodīšana un ieteikums turēties no viņa pa gabalu. Taču iespējams, ka vecāki mēģinās savam bērnam izskaidrot, ka klasesbiedra uzvedība, iespējams, saistīta ar kādām veselības problēmām, kā arī – cik svarīgi ir no šī bērna nenovērsties, bet mēģināt viņu izprast.

Lasītāju komentāri portālā E-klase.lv ievietotajiem rakstiem par bērnu un pusaudžu depresiju un garīgās veselības traucējumiem liecina, ka jautājums, vai veicināt ar dažādiem attīstības un veselības traucējumiem sirgstošu bērnu iekļaušanu parastajā skolā vai izolēt, piedāvājot iegūt izglītību specializētās skolās, sabiedrībā ir aktuāls.

Iekļaujoša izglītība ir mūsdienīgs skatījums un labā prakse, kā palīdzēt bērniem ar fiziskām un psihiskām saslimšanām iekļauties sabiedrībā, justies saprastiem un neatstumtiem. Pašreiz šai problēmai ir pievērsies arī Slimību profilakses un kontroles centrs, kā arī Veselības ministrija, kas kopā sākuši kampaņu „Nenovērsies!”, kuras galvenais mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par to, cik nozīmīga ir līdzcilvēku pieņemšana un emocionāls atbalsts bērniem un pieaugušajiem ar psihiskām saslimšanām, lai viņi justos iederīgi un vērtīgi.

Kas ir psihiskā saslimšana?

Psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumi skar apmēram 10-20% pirmsskolas un skolas vecuma bērnus un jauniešus. Pirmkārt, nav noteikta vecuma, kurā būtu novērojama biežāka saslimšana. Otrkārt, katram vecumposmam ir raksturīgākas psihiskās saslimšanas formas. Treškārt, psihisko traucējumu pazīmes mainās līdz ar vecumu un traucējumu veidu.

Biežāk novērotās pazīmes, ka bērnam vai jaunietim varētu būt kāda no psihiskām saslimšanām, ir pēkšņa mācību sasniegumu, sekmju pasliktināšanās, neraugoties uz regulāru mācīšanos; salīdzinājumā ar vienaudžiem attīstība ir aizkavēta; ierobežotas spējas tikt galā ar ikdienas aktivitātēm; bērns bieži sūdzas par fiziskām veselības problēmām (sāp galva, vēders vai ir citas sāpes, kurām nav pamatota iemesla); izmainās ēšanas paradumi (bērns ēd daudz mazāk vai vairāk); bērnam ir traucēts miegs (grūtības iemigt, pamošanās naktī, nogurums, pamostoties no rīta); bieži tiek pārkāpti noteikumi (klaiņošana, skolas neapmeklēšana, bēgšana no mājām); pašdestruktīva uzvedība (sevis savainošana, apreibinošu vielu lietošana – alkohols, smēķēšana, narkotikas); agresīva uzvedība un dusmu uzplūdi; pastāvīgi nomākts garastāvoklis, depresīvas domas, domas par pašnāvību.

Plašāk iepazīties ar psihiskajām saslimšanām un to pazīmēm var mājas lapā www.nenoversies.lv – tajā ikvienam ir iespēja aizpildīt testus par depresiju un trauksmi, lai konceptuāli noskaidrotu, vai būtu vēlama speciālista konsultācija.

Kā atpazīt un reaģēt uz dažādām psihiskām saslimšanām?

Pirmsskolas un sākumskolas vecumā biežāk sastopams uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (tam raksturīga impulsīva uzvedība, pārlieku liela aktivitāte un grūtības noturēt uzmanību, koncentrēties). Tie ir ļoti kustīgi un darbīgi bērni, kuri nespēj ilgstoši darboties ar vienu lietu. Apkārtējās pasaules stimulus viņi uztver ļoti jūtīgi, reizēm pat saasināti, tādēļ uzmanība viegli novēršas no veicamā mācību uzdevuma.

Klasesbiedri un pedagogi viņus bieži uztver kā traucēkli, neērtību, taču tikai viņi spēj palīdzēt šim bērnam justies labāk. Pedagogiem ieteicams apsēdināt bērnu tā, lai ar viņu varētu izveidot acu kontaktu. Uzdevumus un norādes jāsniedz īsas, konkrētas, uzrunājot bērnu vārdā. Nodarbības sākumā vēlams sniegt īsu stundas plānu, kas palīdzētu bērnam sekot līdzi stundas gaitai un organizēt sevi darbam.

Bērnam var piedāvāt vairākus nelielus uzdevumus vai apjomīgu darbu sadalīt loģiskos soļos. Labāk būtu, ja šis ļoti aktīvais bērns mācītos klasē ar nelielu bērnu skaitu, jo tas samazinātu apkārtējo stimulu apjomu un bērnam būtu vieglāk koncentrēties uz mācību darbu. Liela vērība jāpiešķir pozitīvajam pastiprinājumam (uzslava par darbību, par procesu, par bērna ieguldījumu), jo tas attīstīs bērna pašapziņu, liks noticēt, ka arī viņš spēj visu paveikt tikpat labi kā pārējie, ka arī viņš ir labs.

Pieredze rāda, ka apkārtējo nosodījums un kritika bērnam liek justies nevērtīgam un nemīlamam.

Bērnam ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti būtu ieteicams papildus apmeklēt individuālas vai nelielas apakšgrupas nodarbības pie speciālā pedagoga, lai nostiprinātu klasē mācīto un attīstītu prasmes mācīties. Savukārt pie skolas psihologa bērns varētu vingrināties saskarsmes veidošanā ar vienaudžiem (piemēram, mācīties pagaidīt savu kārtu), apgūt problēmu risināšanas prasmes.

Skolas vecumā klasesbiedri pamana un diezgan negatīvi reaģē, ja kādam klasesbiedram ir „aizkavēta attīstība”, kas būtiski ietekmē mācību sniegumu klasē un mācību sasniegumus kopumā. Ja bērnam ir „mācīšanās traucējumi” un klasesbiedru, skolotāju nostāja pret viņu ir noraidoša un negatīva, tad agri vai vēlu bērns izjūt trauksmi par to, „kā man šodien ies”, „vai es šodien spēšu kaut ko paveikt”, „vai citi mani neizsmies, jo es nesaprotu”. Līdz ar trauksmi var parādīties depresijas simptomi (vēlme izvairīties, negatīvs noskaņojums, zema pašefektivitātes izjūta, starppersonu attiecību problēmas).

Skolotāja un vecāku nozīmīgākais ieguldījums būtu palīdzēt skolēniem izprast, ka katrā cilvēkā ir kādi viņa īpašie talanti, spējas, kas ne vienmēr ir saistītas ar akadēmisko sniegumu.

Piemēram, bērns ir draudzīgs, prot īpašus skrituļslidošanas trikus vai labi dejo. Skolotājs var organizēt audzināšanas stundu, kurā skolnieki varētu novērtēt savus un citu klasesbiedru talantus, spējas. Ikdienas stundās skolotājam būtu ieteicams vairāk paslavēt, mutiski apbalvot skolēnus, kuriem ir mācīšanās traucējumi, par viņa paša sasniegumu (piemēram, pabeigts viens uzdevums). Nozīmīgs ir speciālā pedagoga atbalsts mācīšanās procesā. Tāpat skolas personālam kopā ar vecākiem būtu ieteicams izvērtēt asistenta nepieciešamību šim bērnam, lai viņš aktīvi līdzdarbotos mācību stundā.

Retāk sastopami klasēs ir bērni ar autiska spektra traucējumiem (AST), kas sevī ietver gan saskarsmes grūtības, gan emocionālus traucējumus (ierobežotas spējas uztvert, saprast un paust emocijas), gan valodas un komunikācijas grūtības. Iekļaujot šādus bērnus klasē, skolotājam būtu jābūt zināšanām un prasmēm strādāt ar šādu bērnu, lai varētu pielāgot atbilstošus uzdevumus, norādes, kā arī prastu veidot sarunu ar šo bērnu. Bērniem ar AST būtu nepieciešams uzskatāms dienas plāns, kas palīdzētu viņam justies drošāk un iekļauties dienas ritmā. Tomēr svarīgi kopā ar speciālistu izvērtēt, cik labi bērns ar AST spēs integrēties klases vidē – varbūt pastāv iespēja apmeklēt skolā atsevišķas stundas un pārējo mācību vielu apgūt mājās.

Te tika pieminētas dažas no bērnu un pusaudžu psihiskajām saslimšanām, kas ir biežāk sastopamas ikdienā. Bet kā rīkoties citiem klasesbiedriem un viņu vecākiem? Mācīšanās izprast, pieņemt un sadarboties ar vienaudzi vai pieaugušo, kuram ir psihiska saslimšana, ir nozīmīgs socializācijas process, kurš uzlabo saskarsmi klasē un palīdz justies labāk abām pusēm. Citiem klasesbiedriem būtu ieteicams iesaistīt šo vienaudzi kādās aktivitātēs, piemēram, grupas darbā vai kāda projekta izstrādē. Ja ir iespējams, tad palīdzēt kāda uzdevuma izpildē. Paskaidrot klasesbiedram, kas notiek klases kolektīva attiecībās konkrētā brīdī – es sabēdājos, tu esi dusmīgs, jo…

Svarīgi ir nebaidīties runāt. Citu klasesbiedru vecākiem būtu vairāk jāizrunājas ar savu bērnu, paskaidrojot, ka cilvēki var būt atšķirīgi savā uzvedībā, mācību spējās. Taču klasesbiedri var viens otram palīdzēt iepazīt un apgūt klases kārtību un noteikumus. Klasesbiedri var uzjautāt un piedāvāt palīdzību, ja tā ir nepieciešama.

Autore ir klīniskais psihologs

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu