Pie Merķeļa • IR.lv

Pie Merķeļa

6
Inta Brikše.
Anda Burve-Rozīte

Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Inta Brikše no Aleju terases Annās redz pastkartes cienīgus skatus

Bruģētais Aleju pagalms, iegriežot tajā auto, it kā atgādina – šeit mīt rīdziniece! Inta Brikše māj sveicienus, stāvēdama pie sarkano ķieģeļu savrupmājas, virs viņas galvas liegā vējā šūpojas baltu ziedu čemurs – skaistumam to iekārusi virs nama ieejas. Alejās viņa kopā ar abiem dēliem, toreiz trīspadsmit un divdesmit vienu gadu veciem, nokļuva 2002.gada vasarā. Meklēja jauku namiņu laukos ar skaistiem skatiem, kur pavadīt vasaras. Annu ciems piesaistīja ne vien ar ezeru, apaļu kā ola, un meža tuvumu, bet arī ar īpatno ģeogrāfiju – patālu no citām apdzīvotām vietām, vienos zaļos pakalnos! Alejas atrodas nogāzē, zemesceļa malā. Simtgadīgi koki stiepjas gar malām, bet otrpus ceļam – Annas muižas pārvaldnieka mājas drupas, kur savus Latviešus pirms vairāk nekā divsimt gadiem, apgaismības laikā, rakstījis Garlībs Merķelis. Vakaros drupas ir izgaismotas, nav grūti iztēloties teiksmaino atmosfēru, kādā var nonākt pastaigājoties. Profesore Brikše gan pastaigas var arī neveikt: brīnumskaisti skati paveras pa viņas mājas logiem vien – pa virtuves lodziņu redzams ceļš un «Merķeļa drupas», bet mājas pretējā pusē, no verandas, lejup pār nogāzi un pašu izveidotajiem dīķīšiem var vērot Annu ezeru un apkārtnes mežus.

Kā tas bija – aizņemtai rīdziniecei nokļūt laukos, tiekot pie sava īpašuma? Vai tas atnesa vairāk prieka vai izaicinājumu? Atspiedusi muguru pītajā verandas krēslā ar ērtiem spilveniem, Brikše smejas – to jau neviens sākumā nedomā, cik darba un ieguldījumu māja prasa!

Kā Līgas Purmales gleznā

Cilvēkam, kurš pieradis vasaras pavadīt lauku idillē, šķiet neiespējami palikt «uz pilsētas akmeņiem», kad saulīte pa zemes virsu staigā. Tā bija arī Intas Brikšes ģimenē: kamēr dēli auga, visas vasaras Inta ar viņiem kopā ciemojās laukos pie draudzenes Valdemārpilī. Apstākļi ap 2000.gadu mainījās, draudzenei lauku mājas vairs nebija, un «mēs palikām bez laukiem», stāsta profesore. Katru vasaru ir jābrauc prom no Rīgas – par to visiem trijiem nebija nekādu šaubu. Tā nu sāka steidzīgi meklēt māju, taujāja radiem un draugiem. Gribējās Vidzemē, jo Līgatnē dzīvojis Intas Brikšes tēvs un vispār šī puse šķita gleznaini skaista. «Man vienmēr gribējies kādu Līgas Purmales gleznu, bet tam nekad nav bijis pietiekami daudz naudas,» profesore stāsta. «Šeit tu brauc ar riteni pa ceļu, paņem līdzi gleznas rāmi, un jebkurā vietā – ir!» viņa joko. «Pelēkas, zaļas ainavas mazā migliņā. Skaisti!» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu