Rakstniece Inga Ābele uzdzied latgaliski, bet runāt nerunā, jo «priekš latgaļu valodas esmu par daudz kantaina». Tomēr Latgali jaunajā romānā Klūgu mūks viņa ir uztaustījusi dzīvi un dziļi, un visai droši var prognozēt – tā būs Latvijas literatūras klasika
Mūsu tikšanās iemesls ir Klūgu mūks – pamatīgs, kultūrvēsturisks darbs, kurš Ingai Ābelei šopavasar atnesis Dzintara Soduma balvu literatūrā. «Pirmoreiz Latgale ar visu savu vienreizību ieraudzīta un atklāta no «Baltijas latviešu» puses, ieraudzīta ar mīlestības, intereses un ziņkārības pilnām acīm. (..) Grāmata ir ne vien gada notikums, bet kļuvusi par Latgales un Latvijas vēstures un kultūras daļu kopš parādīšanās brīža,» balvu pamato žūrija.
Man Klūgu mūks burtiski atvēra acis uz Latgales vēsturi, kaut esmu tur dzimusi un augusi. Sausos, skopos vēstures faktus piepildīja ar dzīvu saturu, kas Latgali no pašsaprotamas Latvijas daļas, kurā nez kāpēc runā savdabīgā dialektā, pārvērta par gadsimtiem nošķirtībā dzīvojošu latviešu telpu, kas daudz izskaidro par šodienu. Francis Trasuns, kura prototips ir romāna centrālais tēls Sebalds, no svarīga un garlaicīga Latgales sabiedriskā darbinieka kļuva par spilgtu cilvēku ar miesu, asinīm un gaišu prātu, kas patiešām, Jāņa Čakstes vārdiem runājot, «ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali». Klūgu mūkā turklāt ir īsts latgaļu gars – tāds, kuru vēl nesa manu vecvecāku paaudze un kas lasot liek iesaukties: «Jā, jā, tie ir viņi!» Kur nu vēl spraigais sižets un dziļie pārdzīvojumi, kas romānu padara par aizraujošu un gudru lasāmvielu.
Inga Ābele sagaida skaistās, ar pietāti pret seno veidotās lauku mājās netālu no Siguldas, kur viņa dzīvo kopā ar dzīvesbiedru Gunāru Dukšti. Sētā cēli plīvo Latvijas valsts karoga vimpelis, turpat ozoli kā no ideālu latviešu lauku māju aprakstiem. Inga ir ieplānojusi intervijai mazās meitiņas diendusas laiku. Kamēr Līna Aleksandrija atpūšas, mēs staigājam pa netālajiem Kaļķugravas avotiem un runājam par Klūgu mūku, Latgali un dzīvi. Vēlāk Inga sūta piezīmes par pārrunāto – krāšņas, vērīgas rakstnieces piezīmes. «Mums te tumši zilas debesis piekārtas virs kuplas, zaļas zāles, ābeles kaisa ziedus, un kūko dzeguze. Tāda baigi dziļa, satraucoša izjūta… Ravēju šorīt vecā suņa kapiņu zem bērza (smuki zili saziedējušas mirtes), kliedza lietusputns, un bija kapu-svētku izjūta kā Dekšņu kapiņos.» Citu dienu viņa raksta: «Jā, šis ir ļoti skaists maijs. Man liekas – skaistākais dzīvē. Vai varbūt to beidzot ieraugu?»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.