Putins izmanto homofobiju savu impērisko tieksmju apmierināšanai
Kad 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs meln-ādainais ASV vieglatlēts Džesijs Ovenss uzvarēja 100 metru skrējienā, āriešu rases pārākuma sludinātājs Hitlers dusmās pameta savu ložu stadionā.
Līdzīga niknuma lēkme krata Kremļa eliti pēc sestdien notikušā Eirovīzijas fināla. Krievija taču uz šīm sacensībām sūtīja dvīnes Tolmačovas, kuras 2007.gadā 9.maija parādes laikā Sarkanajā laukumā ar platiem smaidiem mazās, bērnišķīgās sarkanarmiešu uniformās spriņģoja un dziedāja Katjušu, bet Kopenhāgenā uzstājās ar dziesmu, kuras vārdi Ukrainas krīzes kontekstā skan visai draudīgi: «Dzīvoju uz robežas, tuvāk pie nozieguma, šķērsoju līniju soli pa solim, varbūt būs vieta, varbūt būs laiks, varbūt būs diena, kad tu piederēsi man.»
Taču sacensību skatītāji skaļi izsvilpa sārtvaidzes putinistes, savukārt visa plašā Eiropa uzvaras laurus sniedza Austrijas pārstāvei Končitai Vurstai (īstajā vārdā Tomass Noivirts) – transvestītam ar sirdi plosošu balsi un labi koptu bārdu. Tautas balsojumā Končita teju visur bija top piecniekā, un pat Krievijā ieguva trešo vietu. (Katras valsts gala rezultātu ietekmēja arī žūrija.)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.