Bez Ulmaņa • IR.lv

Bez Ulmaņa

4
Nellija Ločmele

 

Latvijas vēsturē nav daudz datumu, kas raisa tik pretrunīgus vērtējumus kā 15.maijs. Diena, kad valdības vadītājs Kārlis Ulmanis 1934.gadā likvidēja demokrātiju Latvijā un iedibināja vadoņa kultu, kas pēc vēlāk pārdzīvotajām kara un okupāciju šausmām ieguva mītisko «zelta laiku» oreolu. Kā atcerēties šo dienu – tas nav jautājums tikai par pagātni.

Kā intervijā mums uzsver vēsturnieks Aivars Stranga, 1934.gadā Latvijai «nebija apdraudējumu, kurus varētu novērst, likvidējot demokrātiju». Ar varu pārņemts līderis, sabiedrības apātija un satraucošs starptautiskais fons – šī bīstamā apstākļu sakritība, kas darīja iespējamu Ulmaņa apvērsumu, nav nekas unikāls un var atkal atkārtoties. To redzam arī sev kaimiņos. Tāpēc svarīgi šo autoritārisma pieredzi arī Latvijā novērtēt faktu, nevis mītu līmenī.

Stranga, kurš īpaši pētījis Ulmaņa režīma saimniecisko politiku, atzīst – viņu pat šokējis, cik dramatisku trūcīguma ainu atklāj tālaika politpārvaldes ziņojumi un cik paralizējoša ir režīma nespēja veikt reformas, jo «autoritāra valdība ir savu pseidopanākumu gūstā».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu