Trīs iedvesmojoši stāsti, kā drūmu un Dieva aizmirstu zemes pleķi pārvērst skaistā vietā, kur bērni var rotaļāties un kaimiņi – sadraudzēties
Arvien vairāk Rīgā ir sakopto daudzdzīvokļu namu pagalmu, to nevar nepamanīt. Čiekurkalnā pie Hruščova laika mājām zied tulpes un narcises, bet zem ābelēm nolikti dārza krēsli. Grīziņkalnā līdzās kādreizējā strādnieku nama pelēkajam mūrim kāds ieracis pāri zaļojošu krūmu. Imantā zem pirmā stāva balkona cīņā ar kaķiem par savu vietu zem saules iesaistījušies jauni puķu dēsti. Tā radies priekšstats, ka pagalmi zeļ un zied gluži kā lauku dārzi. Apkopojot trīs dažādas pagalmu atjaunošanas pieredzes, Ir Nams pārliecinājās, ka neatkarīgi no tā, vai pagalma labiekārtošanai vajadzīga tikai ziedu dobe vai pamatīgi labiekārtošanas darbi, vienmēr ir vismaz viens uzņēmīgs cilvēks, kas gatavs tam ziedot savu laiku un arī naudu. Taču, kad darbs ir pabeigts, tas iedvesmo daudzus citus rūpēties, lai mēs dzīvotu skaistā un sakoptā vidē.
No piegružotas sētas līdz rotaļu laukumam
Deviņstāvu namu ieskautais pagalms ir kā skaista oāze citādi padomju standartiem atbilstošajā vidē – bērni rotaļājas baltās smilšu kastes smiltīs, skan sajūsmas pilni spiedzieni no šūpolēm, daži ar asfalta krītiņiem zīmē mazus cilvēciņus uz lielas tāfeles, bet trīs zēni mētā bumbu pie basketbola groza. Dace Strupčenko jau 14 gadus dzīvo Sergeja Eizenšteina ielā 63, bet tikai pēdējos divos gados izbauda tos brīžus, ko pavada ar grāmatu rokā mājas pagalmā, kamēr viņas dēls pa to braukā ar velosipēdu vai spēlē basketbolu ar draugiem. Lai būtu šāda iespēja, viņa savulaik pieteica sētu vienam no Rīga 2014 notikumiem – Lielās talkas pagalmu labiekārtošanas projektu konkursam. Kad tas tika izraudzīts, studenti izstrādāja rotaļu laukuma atjaunošanas projektu, un tā īstenošanai tika atvēlēti 2000 latu (2846 eiro).
«Gadiem ilgi man bija vienalga, kas notiek pagalmā. Taču, kad pirms septiņiem gadiem man piedzima bērns un viņu aptuveni gada vecumā sāka interesēt apkārtējā vide, beidzot arī es ievēroju mūsu sētu,» stāsta Dace. Slidkalniņš bija tā sabojāts, ka bija kļuvis bērniem bīstams. Soli, šūpoles un karuselis – salauzti. Vienīgā vieta, kur izmest gružus, bija pie sola kājas piesiets metāla spainis, ko bērni bieži nejauši apgāza. «Vecā smilšu kaste kaut cik pieņemamā stāvoklī bija saglabājusies, bērni rakās pa piegružotajām smiltīm, un mēs, māmiņas, iepazināmies un sākām spriest, ka būtu jauki labiekārtot pagalmu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.