«Eksperti» zina labāk?

Teātra direktors aicina neaizvērt robežas

Pirms vai pēc Bīhnera Voiceka izrādes 3.aprīļa vakarā es kopā ar kolēģiem, Nacionālā teātra aktieriem, iznākšu Maskavas Gogoļa centra skatītāju priekšā. Iespējams, man rokās būs miera zīme – balts karogs, bet varbūt ap piedurkni balta lente, jo, izrādās, 2014.gads mūs pa vēsturiskās dialektiskās attīstības spirāli būs aizvedis turpat, kur atradās mūsu senči pirms 100 gadiem. Neesmu vēl sacerējis savu tāvakara uzrunu, bet domāju, ka pieminēšu tos krievu ģēnijus, kas cietuši «zem poncija pilāta» – un tas nav tikai Solžeņicins, Mandelštams vai Gumiļovs, tie ir arī Majakovskis, Gorkijs, Bulgakovs un arī Harmss, kura Veceni mēs arī Maskavā spēlēsim. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, ierakstot arī Jūliju Pētersonu, Aleksandru Pelēci, Jāni Medeni, Melāniju Vanagu u.c. 

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Solžeņicina vēstuli IV Rakstnieku kongresam 1967.gadā, kurā viens no galvenajiem punktiem bija aicinājums atcelt cenzūru jaunradei, rakstīja un pārrakstīja ne tikai Latvijā, bet arī citās tālaika socrepublikās un valstīs, kur nu vēl brīvajā pasaulē. Savukārt Melānija Vanaga Veļupes krastā piemin visus krievu, vācu un ebreju cilvēkus, kas nāves priekškambarī – Staļina nometnēs – nezaudēja cilvēcību. 

Kultūrai un mākslai ir nacionālā identitāte, bet tai nav nacionālā pieraksta politiķu, žurnālistu vai viedokļu ekspertu izgudrotā «pasē». Viens no populārākajiem pēdējo gadu saukļiem Eiropas un pasaules mēroga pasākumos ir Culture Crossing Borders un dažādas tā variācijas. Māksla, kultūra un sports šķērso robežas. Arī nedraudzīgas un naidīgas robežas. Mākslai, kultūrai un sportam ir jāvieno, nevis jāšķeļ. Par spīti politiķu, žurnālistu un viedokļu ekspertu konfliktu stratēģijai, kas baro ne tikai dažādu sabiedrības slāņu savstarpējo rīvēšanos, bet pašu naudas makus – nebūsim taču naivi.