Mazliet jāiespringst

Komponistu Jēkabu Nīmani (33) pirms trīspadsmit gadiem Jaunā Rīgas teātra garderobē pamanīja Alvis Hermanis. Kopš tā laika Jēkabs raksta mūziku dažādiem mākslas projektiem, nu radījis kameroperu Līsistrate

Es atceros, ar kādu labpatiku, teātra zālei slīgstot tumsā, dziesmas ritmā viegli šūpojās Rīgas Laika žurnālista Ulda Tīrona galva. 2006.gada 15.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī sāka izrādīt Alvja Hermaņa izrādi Latviešu mīlestība. Dziesmu Guna uz skatuves izpildīja Jēkabs Nīmanis (ar ģitāru) un Andris Keišs (ar elektrisko ģitāru). Vārdi – Vilis Daudziņš, mūzika – Jēkabs Nīmanis. «Tavi gaišie mati tek pāri pleciem. Tavas gaišās acis raugās man pretī. Guna… Āā, tu esi mana Guna.» Izrāde – dzīvē noskatīti stāsti par attiecībām, ko izspēlē aktieri – kļuva ļoti populāra. Vēlāk trupa šo izrādi parādīja arī citur pasaulē. Mājās to spēlē aizvien un katrā izrādē Nīmanis ar Keišu dzied Gunu, saņemot skaļas ovācijas. 

Plašāk Jēkabu sāka pazīt tieši pēc Latviešu mīlestības, lai gan Jaunajā Rīgas teātrī viņš jau 2002.gadā veidoja muzikālo noformējumu izrādei Stāsts par Kasparu Hauzeru, kurā nu jau aizsaulē aizgājušais aktieris Māris Liniņš nospēlēja savu mūža lomu. Jauko teātra garderobistu sarkanā vestē, kurš studēja Mūzikas akadēmijā un darbinieku pasākumos vienmēr uzdziedāja, ievēroja Alvis Hermanis. «Viņš pienāca klāt uz teica, man Stāstam par Kasparu Hauzeru vajag variācijas par Debisī piecām klavierēm. Man nevajag Sofiju Gubaiduļinu, man vajag no savas vides. Tu akadēmijā mācies, te strādā – uztaisi!»

Trauslais gaišmatis ar sapņainām acīm studēja klarnetes spēli un darbojās savā underground pankroka grupā Pest of a Child. Viņam tolaik bija 20 gadu. Rokas notrīcēja, saņemot piedāvājumu no Hermaņa. «Taču, ja man piedāvā darbu, ko nekad neesmu darījis, momentā piekrītu. Ambīcijas ir augstas, kaut gan baiļu faktors arī,» atzīstas Nīmanis.