Kāpēc mājsaimniecību izvēles iespējas elektrības tirgū būs ierobežotas?

Valdības pieņemtie mājsaimniecību tirgus noteikumi ir pretēji atvērtā tirgus būtībai

Brīdī, kad mājsaimniecību tirgus atvēršana ir rezultējusies tikai divu tirgotāju piedāvājumos, ir loģiski, ka sabiedrība uzdod jautājumus par pamatojumu piedāvātajām cenām un to vai notiekošais nav vienkārša ilūzija par atvērto tirgu.

Lielākajam sabiedrības ieguvumam no tirgus atvēršanas jābūt tam, ka pārrunas par elektrības cenu vairs vienpersoniski neveic Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), bet katrs pats var izvēlēties sev piemērotāko piedāvājumu. Tāpēc spēcīga konkurence, kuras ietvaros daudzi tirgotāji cīnās par patērētāju izvēli ar plašu piedāvājumu klāstu, ir būtisks priekšnosacījums tirgus atvēršanai. Tikmēr Latvijā mājsaimniecību tirgus darbību regulējošā likumdošana nosaka barjeras jaunu tirgotāju ienākšanai, rada tirgus vidi, kura liedz iespēju veidoties objektīvai elektrības cenai.

Valdības pieņemtie mājsaimniecību tirgus noteikumi ir pretēji atvērtā tirgus būtībai, jo paredz tirgotājiem uzspiest konkrētu klientu apkalpošanas modeli un funkcijas. Diktējot nesamērīgus darbības nosacījumus, valsts panāk to, ka tirgotāji zaudē interesi par darbību šajā tirgū, jo tas prasa nelietderīgas investīcijas. Lai Latvijā mājsaimniecības varētu ilgtermiņā sagaidīt aktīvu tirgotāju konkurenci, ir trīs būtiskas likumdošanā iestrādātas prasības, kuras ir jāpārskata.

Apvienots rēķins no tirgotāja, par visām elektrības gala cenu veidojošajām sastāvdaļām

Šī prasība faktiski liek tirgotājam nodarboties ar īstermiņa kreditēšanas biznesu – pieprasot no patērētājiem samaksu ne tikai par elektroenerģiju, bet arī par „Sadales tīkla” pakalpojumiem. Turklāt tirgotājam jānorēķinās ar „Sadales tīklu” par saviem līdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai klients ir apmaksājis rēķinu.

Šī prasība būtiski dažādo risku apmēru, kas jāuzņemas „Latvenergo” grupai („Sadales tīkls” un „Latvenergo”) un pārējiem tirgotājiem. Ja klients nemaksā par elektrību, apvienotais rēķins nekādi neietekmē „Latvenergo” grupas kopējo finanšu stāvokli. Savukārt neatkarīgam tirgotājam tas rada divarpus reizes lielākus zaudējumus, jo viņš ir spiests patērētāja vietā segt „Sadales tīkla” rēķinu.

Universālais pakalpojums – fiksēta elektrības cena vienam gadam, bez līguma laušanas maksas

Fiksētas cenas līgums nosaka, ka tirgotājam ir uzreiz jāiepērk klientam nepieciešamā elektroenerģija gadu uz priekšu, savukārt klientam šajā gadījumā nekādu saistību nebūtu. Tādējādi tā ir prasība visiem tirgotājiem uzņemties nevajadzīgu risku un iecenot to savos piedāvājumos.

Likumdošana arī nosaka, ka patērētāji, kuri, neizvēlas savu elektroenerģijas tirgotāju, automātiski kļūst par sava līdzšinējā tirgotāja Universālā pakalpojuma lietotājiem. Tas ir ērti patērētājam, bet tikai tirgus atvēršanas sākumposmā, jo ilgtermiņā tas rada pasīvu patērētāju kultūru, kas mazina jaunu tirgotāju interesi par ienākšanu tirgū.

Tirgotājs kļūst par galveno kontaktu klientam – arī par Sadales tīkla pakalpojumiem

Kā vienīgajam kontaktu punktam visos elektrības iegādes un piegādes jautājumos, tirgotājam būs jāsniedz atbildes ne tikai par savu tirgoto produktu, bet arī par „Sadales tīkla” pakalpojumu līgumiem un ar tīkla infrastruktūru saistītiem jautājumiem. No kopējām sabiedrības interesēm šis noteikti nav labākais risinājums. Investīcijas, kas būs jāiegulda sava zvanu un, iespējams, klientu apkalpošanas centra uzturēšanā, katrs tirgotājs centīsies atpelnīt, ietverot tās elektroenerģijas cenā.

Daudz efektīvāka būtu centralizēta „Sadales tīkla” klientu apkalpošanas centra uzturēšana. Galu galā lielākā daļa jautājumu, par kuriem patērētāji interesējas, ir „Sadales tīkla” pārziņā – jaunu pieslēgumu izveide, elektrības zudumi u.tml.

Nevar noliegt, ka minētās prasības sniedz ērtības patērētājam, bet tās nebūtu jānosaka kā obligātas visiem tirgotājiem. Tā vietā jāparedz iespēja katram tirgotājam izlemt vai viņš konkurēs ar cenu, produktu klāstu vai apkalpošanas līmeni. Tirgotājs ir ieinteresēts piesaistīt pēc iespējas lielāku klientu skaitu un veidot patērētājiem pievilcīgus piedāvājumus. Piemēram, ja tirgotājs var nodrošināt zemāko cenu tirgū, apkalpojot klientus tikai interneta platformā, tad likumam nevajadzētu aizliegt šādu biznesa modeli. Iespējams, ka tas būtu aktuāls piedāvājums tiem patērētājiem, kuri nevēlas bieži kontaktēties ar savu tirgotāju.

Tirgus ar daudziem spēlētājiem, kas aktīvi cīnās par klientu piesaisti, ir galvenais priekšnosacījums, lai patērētāji saņemtu objektīvu tirgus cenu. Ikvienam ir jāsaprot, ka, atverot tirgu, vairs nevar runāt par labu vai sliktu tarifu, ko kāds nosaka. Tā tas bija līdz šim, kad elektrības cenu visiem Latvijas iedzīvotājiem apstiprināja SPRK, kura izvērtēja piedāvātos tarifus.

Līdz ar tirgus atvēršanu tarifi vairs neeksistēs – būs tikai cena, ko piedāvās katrs tirgotājs, balstoties uz izvēlētā biznesa modeļa. Tirgū, kurā ir konkurence un jaunu tirgotāju ienākšanai nav augstas barjeras, patērētājs ir tas, kurš nosaka, vai cena ir laba vai slikta – izvēloties vai neizvēloties kāda tirgotāja piedāvājumu.

2013.gada janvārī īstenotā Igaunijas tirgus atvēršana, kur tirgus veidotāju galvenais uzstādījums bija augsts konkurences līmenis pēc tirgus atvēršanas, parāda, ka konkurence ir iespējama. Igaunijā mājsaimniecība var saņemt 10 tirgotāju piedāvājumus un to skaitā ir arī nelieli privātie uzņēmumi, kas konkurē ar Baltijas energomilžiem. Nelielie tirgotāji veiksmīgi piesaista klientus un veido aktīvi konkurējošu tirgus vidi, pateicoties savām interneta platformām, pievilcīgam produktu piedāvājumam un zemām cenām, ko nosaka nelielie administratīvie izdevumi.

Ja ne tagad, tad kādā brīdī Latvijas mājsaimniecības vēlēsies aktīvu konkurenci un tad būs laiks pārskatīt likumdošanas prasības darbībai šajā tirgū. Uzskatu, ka labāk to darīt agrāk nekā vēlāk. Aicinu padomāt, ja reiz tiek apgalvots, ka Latvijā ir izvēlēts labākais tirgus modelis, tad kāpēc šeit nav Igaunijas tirgū pieredzi guvušie tirgotāji, vai jauni vietējie uzņēmumi, kas konkurētu par mājsaimniecību sirdīm?

Autors ir SIA Enefit valdes priekšsēdētājs