«Te nu mēs esam» • IR.lv

«Te nu mēs esam»

3
Dace Dzenovska

Barikāžu laiku atceramies ar nostalģiju, jo šodien pietrūkst sajūtas, ka cilvēks nav viens publiskajā telpā

Šodien, kad politiķi un juristi kanonizē tautu kā laikam pāri stāvošu abstraktu vienību, ir vērts atcerēties, ka tauta ir vēsturiska, sociāla un visnotaļ ķermeniska. Piemēram, uz 1991.gada barikādēm neieradās jau noformēta tauta, bet gan cilvēki – no malu malām un dažādiem dzīves gājumiem, kuri kļuva par tautu uz barikādēm. Šī tauta nebija vienveidīga, taču tā vienojās pārliecībā, ka mēs – tie, kas esam šeit un tagad – vēlamies veidot kopēju nākotni. 

Šī sajūta vairojās, kamēr cilvēki vēla baļķus, nomainīja cits citu sargposteņos, lēja tēju un dalīja pīrādziņus, kūra ugunskurus un apsprieda politiku. Bija arī bailes, vēsturiskas plaisas, spriedze, neuzticība un ideoloģija, taču, galu galā, cilvēkiem rūpēja, lai otram nav auksti. Šī taustāmā publiskā socialitāte kļuva par vienu no tautas stūrakmeņiem.

Barikāžu laiku ļaudis mēdz atcerēties ar nostalģisku pieskaņu, jo šodien pietrūkst sajūtas, ka tu, cilvēks, neesi viens publiskajā telpā. Ka tie, kas tev iet blakus vai nāk pretī, nav konkurenti, apspiedēji vai piektā kolonna, bet līdzcilvēki. Un te nav runa par draugiem vai ģimenes locekļiem, bet par nepazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem kopā jūties līdzatbildīgs par šodienu un rītdienu. Tu viņus ne mīli, ne nīsti. Tu pat nezini, kā viņus sauc. Bet – te nu mēs esam, kā teica Gints Knoks tviterdiskusijā par Satversmes preambulas alternatīvajiem variantiem. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu