Bruņoto spēku Cēsu Instruktoru skolas seržants Aigars Kalējs pērn 1.janvārī noskrēja maratonu (42,195 kilometri). Laikam jau teiciens – kā gadu sāksi, tā pavadīsi – nav gluži no gaisa grābts, jo decembra nogalē viņš savā skrējēja dienasgrāmatā ierakstīja iespaidīgu skaitli: gadā noskrietas 42 maratona distances!
«Gribu piedalīties Monblāna kalnu ultramaratonā, kur garākā distance ir 170 kilometru. Lai to veiktu, bija jāpalielina treniņu intensitāte. Portālā Noskrien.lv izlasīju, ka 2012.gadā viens puisis 30 reizes noskrēja 30 kilometru distanci, un sākotnējais mērķis bija pārspēt šo rezultātu.» To, ka gada laikā var pieveikt 42 maratonus, Aigars apjauta, kad bija noskrējis pusi no maratonu seriāla. Taču, tā jau grūto uzdevumu sarežģīja trauma. Vasarā trenējoties kalnu riteņbraukšanas maratonam, viņš krita un lauza mugurkaula skriemeli. Divus mēnešus par skriešanu bija jāaizmirst… Taču rudenī Aigars skriešanu atsāka ar jaunu sparu. Valmieras maratonā bija tempa turētājs (3 h 45 min.), Itālijā startēja 109 kilometrus garā kalnu maratonā, oktobrī 54 km Siguldas kalnu maratonā, bet decembrī noskrēja pat septiņus maratonus.
«Es vienmēr saku: nemēģiniet to atkārtot! Skriet 42 maratonus gadā nav labākais vai pareizākais veids, kā sagatavoties sacensībām. Mans mērķis bija paplašināt savu iespēju robežas, pierādīt pirmām kārtām sev, ka to varu. Distancē pēc 30 noskrietiem kilometriem, kad kļūst grūti un šķiet – viss, ir jāstājas nost, bieži aprunājos ar «gudru cilvēku». Teicu: es varu tagad mest mieru, taču pēc brīža, kad būšu atpūties, nožēlošu, ka nepiespiedu sevi pārvarēt nespēka brīdi. Tā drusciņ ir sevis spīdzināšana, bet, ja kaut ko dari, tad par visiem 100%, lai pēc tam nebūtu pašpārmetumu. Un tas attiecas ne tikai uz skriešanu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.