Starp naktspodu un lidmašīnu • IR.lv

Starp naktspodu un lidmašīnu

3
Zigfrīda Annas Meierovica lomā Gundars Grasbergs, viņa mīļotās un otrās sievas lomā — Aija Vītoliņa.

Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna jaunais mūzikls Meierovics – pārdot var jebko, ja vien skandē Latvijas vārdu

Valsts dzimšanas dienā, 18.novembrī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Ars Nova producēts jauns Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna darbs – mūzikls Meierovics par neikdienišķas personības, slavena, šodien paradoksālā kārtā maz zināma Latvijas pirmās brīvvalsts valstsvīra Zigfrīda Annas Meierovica publisko un privāto dzīvi. Jāpiekrīt dramaturģes teiktajam, ka vēsturi zināt ir būtiski. Tikai… Uzvedums vairāk pasaka par šodienu un pirmām kārtām neglaimojošo – pārdot var jebko, ja vien skandējat Latvijas vārdu.

Meierovica dzīvē faktu pietiktu trim mūzikliem – par apdāvinātu, traģiska dzīves iesākuma (māte mirst no dzemdību komplikācijām, tēvs sajūk prātā) formētu censoni, kaislīgu vīrieti starp divām atšķirīgām sievietēm, par jaunas valsts veidošanos starptautiskās politiskās aizkulisēs. Tāpēc īpaši pārsteidz, ka Zālītei libretā nav izdevies atrast pat ne vienu caurviju līniju, uz kuras uzpotēt galvenā varoņa iekšējo attīstību. Mūzikls, protams, ir dramaturģiski «atvieglota» forma, tomēr žanram ir savas likumsakarības. Zālītes un Lūsēna tandēms šoreiz nav ticis pat līdz ābecei: mērķtiecīgam varoņa attīstības ceļam un materiāla ritmam. Varoņiem neiespējami sekot līdzi, jo viņi nešaubās, nemeklē, negrib, nekļūdās, necīnās, neuzvar. Tikai iestājas statiskās pozās un izdzied tekstus, kuros nav ne emociju, ne ideju, tikai juceklīgs faktu atstāsts. Ja par Meierovicu neko nezinājāt, visticamāk, notiekošo nesapratīsit, par spīti tam, ka teksti pārpildīti ar tādām sadzīves reālisma pērlēm kā, piemēram, Ingus Pētersona dziedātā Meierovica tēva prāta mirklīga apskaidrošanās, lai psihiatriskajā slimnīcā nolasītu dēlam lekciju, ka nedrīkst laulāties ar asinsradiniekiem. Uzmanību trīs stundu garā iestudējuma tekstos piesaista divarpus tautasdziesmu stilizācijas, kas šķiet paveram vispārinājuma iespēju. Lūsēna mūzikā ir par dažām interesantām intonācijām vairāk, lai gan skaņa kopumā rada vienveidīgu iespaidu. Iespējams, vaina ir arī apskaņošanā, jo tehniskas problēmas bija vērojamas pat solistu mikrofoniem.

Tā kā mūziklā dramatiskas loģikas trūcis, iestudējuma režisors Gatis Šmits to meklējis pats. Izrādē Meierovicu plosa (hipertrofējot Gundara Grasberga spēlē vāji nojaušamo emociju) nespēja organiski apvienot ilgas pēc naktspoda un lidmašīnām – klišejiskām mietpilsoniskās ikdienības un pārlaicīgu ilgu zīmēm. Abi priekšmeti reāli atrodas uz scenogrāfa Rudolfa Bekiča iekārtotās skatuves (dēļu siena ar trim durvīm un lampu virteni virs tām liek šaubīties, vai scenogrāfijā ieguldīts laika un izdomas pārmērs). Pārtulkojot libretu vizuālos tēlos, režisors piešķīris pa izteiksmīgam rekvizītam Gundara Grasberga iemiesotā titulvaroņa sievietēm – mātei/sievai Annai Meie-rovicai Kristīnes Zadovskas atveidojumā un Aijas Vītoliņas Kristīnei Bakmanei, mīļākajai, gara radiniecei, otrajai sievai. Viena staigā baltā seģenē ar emaljētu podu rokā, otra – sarkanā zīdā izliecas pret kuģa margām, iemiesojot laikam taču ilgas pēc garīgā (jo tiklajā sižetā miesiskuma, protams, nav).

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu