Kad novilkšu formu, pateikšu visu 12

Raimonds Graube. Foto: Emīls Desjatņikovs, F64
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Intervija ar Nacionālo Bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi

NATO mācībām „Steadfast Jazz 2013″ būs aizsardzības raksturs, uzsver NBS komandieris Raimonds Graube. Toties būtu vērts papētīt, kāpēc Krievija it kā pretterorisma operācijās gatavojas izmantot stratēģiskos bumbvedējus, viņš saka intervijā, kura notika NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmes laikā Briselē 22.oktobrī.

Mācību komandcentrs Ādažos jau uzcelts. Vai var teikt, ka Latvijā mācībām viss sagatavots?

Darbs notiek pilnā sparā. Apmeklēju tos karavīrus, kuri būvēja, viņi bija lepni – pēc normatīva šā telšu kompleksa būvniecībai paredzēta nedēļa, bet mūsējie to izdarīja četrās dienās.

Cik cilvēku no Latvijas piedalās šajās mācībās?

Nodrošinājumam Latvijā tie ir ap 300 cilvēku, ieskaitot militāro policiju, bet mācību lauku daļā Polijā ap 180, to skaitā ap 40 izlūkvienības karavīru.

Mācības sastāv no divām daļām. Lauku mācību daļā, kas notiek Polijā, kopā būs 3000 karavīru. Vēl tikpat piedalās štāba mācībās. NATO godīgi šajos 3000 ieskaita ne tikai tos, kuri būs Ādažos, bet arī tos, kuri štābos, kā, piemēram, Brunsumā – visus, kas piedalās. Līdz ar to skaitlis ir tāds. Izklausās daudz, bet NATO nemēģina slēpt un skaitīt tikai tiešos dalībniekus, nevis arī tos, kuri iesaistīt augstākstāvošos štābos.

“Steadfast Jazz” ir NATO ātrās reaģēšanas spēku – NATO “Response force” – mācības. Tiek pārbaudītas konkrētas vienības, kas no 1.janvāra būs kaujas dežūrā. Tās ir gala mācības, kurām ir vairāki mērķi, tiek pārbaudīta konkrēta daļa no šīs konkrētās vienības. Un tiek pārbaudīta arī NATO komandķēde, sākot no augstākajiem štābiem un beidzot ar šo mobilo, kāds ir izvērsts Ādažos. Šīs ir kombinētās, apvienotās mācības, kurās sarežģītā multinacionālā, multikulturālā vidē tiek pārbaudītas nacionālo valstu spēju savietojamība.

Polija sniegs vislielāko ieguldījumu – 1500 karavīru. Toties amerikāņu būs tikai ap 200, vāciešu – nieka 75, bet, piemēram, Spānija vispār nepiedalās, Turcija faktiski arī ne. Kāpēc lielās NATO valstis tik atturīgas?

Jāskatās konkrēti šis NRF salikums, tur nav visas valstis pārstāvētas, to komplektācija ir brīvprātīgs pasākums. Līdz ar to kādām valstīm šajā konkrētajā vienībā var arī nebūt dežūra un vienības, ko trenēt. Mēs jau arī savējās nesūtām katru gadu. Piemēram, mums militārā policijas ir bijusi, šobrīd mēs plānojam piedalīties ar Baltijas bataljonu līdzīgā dežūrā 2016.gadā, līdz ar to piedalīsimies arī līdzīgās mācībās. Ja mēs tur nebūtu, tad arī nepiedalītos.

Trim Baltijas valstīm kopā tikai bataljons, ko sūtīt, bet amerikāņiem Eiropā kādi 100 tūkstoši karavīru. Kāpēc atsūtīja uz mācībām tikai divus simtus?

Lai šīs valstis atbild uz šo jautājumu, es tikai varu komentēt, ka Afganistāna paņem daudz enerģijas un resursu. Tāpēc daudzas valstis tagad runā par šo CFI (Connected Forces Initiative) – savienoto spēku iniciatīvu -, kuras mērķis ir – kad izbrīvēsies karavīri un resursi no operācijas Afganistānā, lai nezaudētu sadarbību un iemaņas, mācību aktivitātei jāpieaug. Tāpēc nākotnē tiek plānotas skaitliski daudz lielākas un jaudīgākas NRF mācības, nākamgad tās norisināsies, visdrīzāk, Eiropas dienvidos un dienvidrietumos.

Spānijā, Portugālē un Itālijā?

Jā, kaut gan galīgie lēmumi vēl nav pieņemti, tos fiksēs droši vien samitā nākamgad.

Aliansei pašlaik svarīgākais jautājums ir par prioritātēm pēc Afganistānas. Vai jaunā savienoto spēku iniciatīva kompensēs iespēju uzturēt un pārbaudīt NATO spēku kaujas spējas?

Tas ir tāds nedaudz filozofisks jautājums. Es kā militārpersona nekad neteikšu, un nedrīkst tādā veidā domāt, ka labākais ir piedalīties kaujas uzdevumos, lai trenētos. Jā, protams, šī unikālā iespēja ir, un mēs to arī izmantojam. Mūsu valsts pašaizsardzība noteikti kļuvusi stiprāka tāpēc, ka mūsu karavīri ir šādā reālā vidē. Ne obligāti kaujā ar ieročiem, tā ir galējā forma, un tādās kaujas situācijās esam nonākuši salīdzinoši maz. Bet arī pārējais – kā funkcionē sistēma, procedūras, valoda – ir liels ieguvums. Arī karavīru draudzība, izpratne par citu valstu kultūru. Bet nekādā gadījumā Afganistānas operācija neturpināsies tādēļ, lai šādas spējas uzturētu. Tāpēc jau ir šī CFI iniciatīva, dežūras, mācības, lai nepazaudējam iemaņas un iestrādes. Multinacionālā vide ir ļoti sarežģīta. Pat Latvijā, ja sasēdinātu kopā cilvēkus no dažādiem reģioniem, nebūtu viegli. Bet te ir 28 ļoti atšķirīgas valstis, no ziemeļnieciskās atturības līdz dienvidnieku impulsīviem, kā mums šķiet, raksturiem.

Dalība ISAF misijā Afganistānā bija mūsu apdrošināšanas polise. Kā tālāk apliecināsim uzticamu sabiedroto statusu, ja valdība plāno samazināt aizsardzības budžetu?

Tas man mazliet atgādina situāciju, kad paziņas Latvijā saka – kad pienāks tāds brīdis, es iešu aizstāvēt Latviju. Cilvēki tiešām tam tic un, nav šaubu, tiešām to darīs, kā to pierādīja barikādes. Man parasti šādiem cilvēkiem ir ieteikums – labāk uzreiz stājieties zemessardzē. Jo, pirmajā dienā, saņēmis ieroci, diezin vai tu būsi spējīgs aizstāvēt šo valsti. Gribas varbūt ir atliku likām, bet iemaņu trūkst, un spēju nebūs.

Var vilkt paralēles ar mūsu apņemšanos un pienākumu būt kopā ar alianses partneriem un palīdzēt jebkuram, kuram tas būtu vajadzīgs – mēs iesim palīgā, par to nav šaubu. Jautājums man kā komandierim – vai spēsim materializēt šo mūsu lielo vēlmi un attaisnot lielo atbildību, kas nāk ar to kopā?

Un tad sākas jautājuma zīmes. Kaut kādā apjomā – protams, spēsim. Paturēsim prātā, ka, runājot par Afganistānu, runājam par ļoti augsti profesionālu karavīru, tomēr ļoti ierobežotu skaitu. Mūsu karavīri ir apliecinājuši, ka ir starp labākajiem Afganistānā. Es nepārspīlēju. Mēs tiešām esam ļoti, ļoti labi karavīri. Visos līmeņos – gan karavīri, gan instruktori, gan virsnieki – ir sevi pierādījuši. Ar mums strādā un grib strādāt. Esam kaujās piedalījušies, arī kaujas apbalvojumi ir doti mūsu cilvēkiem, tai skaitā amerikāņu apbalvojumi. Esam glābuši amerikāņus, vilkuši ārā no apšaudes līnijām. Tā ir realitāte. Ar to mēs varam lepoties. Bet jāpatur prātā, ka mēs runājam maksimāli par kādiem 250 karavīriem vienā rotācijā, vienā laika nogrieznī. Bet, ja vajadzētu lielākus spēkus dot, būtu grūti, jo resursi ir ierobežoti. Tur jau tā problēma, ka vēlēšanās ir, bet, ja nebūs līdzekļu, nespēsim materializēt mūsu apņemšanos un pienākumus pret aliansi.

Ciktāl ir plāni par kājnieku vienību motorizēšanu?

Runa ir par bataljonu. Piešķirto līdzekļu ietvaros nevarēsim nopirkt jaunu tehniku, tāpēc uzrunājām vairākas valstis, esam saņēmuši piedāvājumus un esam finiša taisnē, lai pieņemtu militāri politisku lēmumu, kādu tehniku izvēlēsimies. Tas ir tuvāko nedēļu jautājums. Bet uzsveru – tā būs lietota tehnika. Piešķirto līdzekļu ietvaros jaunu nespējam nopirkt tādos apjomos, kādus mums vajag. Tā ir daļa no mūsu attīstības plāniem, kuros runāts par sauszemes brigādes mehanizāciju.

Kāda ir jūsu nostāja diskusijā par teritoriālo aizsardzību – vai ir jāspēj savas valsts teritoriju pašiem aizstāvēt, vai tikai stratēģiskos objektus līdz sabiedroto spēku atnākšanai?

Ļoti sarežģīts, taču reizē arī viegls jautājums. Sarežģīts tāpēc, ka skar valsts aizsardzības plānu, kas ir slepens. Bet viegli atbildēt tāpēc, ka tas ir saistīts ar mūsu resursiem un aizsardzības spējām. Atkarībā no tā, kādas ir mūsu aizsardzības spējas, tālāk jau kara mākslā ir ļoti daudz matemātikas. Ja zinām, pieņemam vai domājam, kāda veida varētu būt pretinieka spējas, liekam pretī aizsardzības spējas, un sākas matemātiski aprēķini – pieliekot šo spēju klāt, mēs pagarinām valsts aizsardzību par x laiku, un tā tālāk. Tas, ko nevaru atbildēt ir – par kādiem laikiem un uzdevumiem runājam.

Cilvēki bieži vien iedomājas – „NATO mūs apsargās”. Bet nav tādu NATO spēku. Ir gan dežūras spēki, taču NATO – tās ir 28 valstis. Cik tu pats ieliec tajos NATO spēkos, tādi tie spēki ir. Ja neko, tad nekā arī nav.

Otrs punkts – pašaizsardzība visām NATO valstīm ir primāra. No katras spējām, kuras primāri veidotas pašaizsardzībai, tiek izdalītas spējas kopējiem ātrās reaģēšanas spēkiem. Bet te nav pretrunas ar to, vai NATO nāks palīgā. NATO nāks palīgā. Bet tas nozīmē – NATO valstis ar savai aizsardzībai paredzētajām spējām nāks palīgā.

Tā matemātika ir mazliet savādāka, ja kāds skeptiķis saka – nu, ko tad Latvija tur var ar saviem trim veciem tankiem vai kas nu tur ir. Es skolā mācījos matemātiku un saprotu to mazliet citādi – Latvijas „trīs tankiem” jāpieskaita klāt visi NATO tanki. Tāda ir Latvijas pašreizējā aizsardzības jauda. Ja mums ir tik daudz prettanku vai pretgaisa aizsardzības ieroču, tad pieplusojam tiem klāt NATO. Tādā veidā ir jādomā. Taču no šīs matemātikas viedokļa nedrīkst būt situācija, kad mums pašiem ir nulle, bet sakām, visiem stāstam – nē, nē, mums ir, teiksim, kaut kādi 3000. Tā drīkstam teikt tikai tad, kad tie 3000 ir kopā ar to, kas mums ir – mūsu spējas plus mūsu partneru spējas.

Drošības eksperts Kārlis Neretnieks nesen intervijā mūsu žurnālam teica, ka no NATO aizsardzības plānos 2010.gadā paredzētajām deviņām divīzijām, kuras nāktu mums palīgā, dažas vairs neeksistē, un viņš varot tikai cerēt, ka tie plāni tagad ir modificēti. Vai var cerēt?

Nespekulēšu par iespējamajām divīzijām. Varu pateikt tikai to, ka NATO ir nenoliedzami tehnoloģiski visattīstītākie bruņotie spēki pasaulē. Atcerēsimies, cik efektīvi Afganistānā tika sakauti talibu regulārie spēki, par kuriem esam jau aizmirsuši. Tā cīņa tur ilga pāris dienu. Atcerēsimies Līča karu. Nevarētu teikt, ka Irākai bija paši modernākie Krievijā ražotie ieroči, bet nebija arī piecdesmito gadu. Tačuamerikāņu tehnoloģijas bija tik nospiedoši pārākas, ka tur neviens pat īsti nepaspēja saskatīt pretinieku un izšaut pretī. NATO spējas ir pietiekamas, mērīt tās divīzijās vai kā es nevēlos.

Krievijas un Baltkrievijas mācībās “Zapad 2013” septembra beigās piedalījušos skaits oficiāli esot bijis ap 20 tūkstošiem. Vai tie bija tikai tieši iesaistītie karavīri, ja atbilst patiesībai Rietumu ekspertu aprēķini, ka pavisam mācībās piedalījušies vismaz 70 tūkstoši?

Jāsaka tā – mums joprojām nav pārliecības, ka uzrādītais skaits atbilst patiesajam, pareizāk, mums ir pārliecība, ka neatbilst. Labprāt dzirdētu no mūsu partneriem Krievijā, kas tur tika un netika ierēķināts. Bet ir diezgan skaidrs, ka tie skaitļi neatbilst uzrādītājiem, patiesie skaitļi ir lielāki. Bet mēs nezinām, kura daļa ir un kura nav pieskaitīta.

Vai NATO iekšienē nav veikti aprēķini?

Protams, gan mēs, gan NATO kopumā ļoti uzmanīgi sekoja šīm mācībām, un mums ir savi pieņēmumi un aprēķini. Bet tā ir vēl nedaudz klasificēta daļa. Ne tikai klasificēta, bet ir daļa, kurā ir daudz pieņēmumu, kurus teikt varbūt nebūtu vērts, jo nebūtu precīzi.

Zviedrijā eksperti aplēsuši, ka mācībās piedalījušies vismaz 70 tūkstoši. Vai tas ir vai nav tālu no NATO aplēsēm?

Teikšu tā – zviedri neatrodas tālu no mācību rajoniem. Jāvaicā gan – kas veica tos aprēķinus, bet, nu, zviedru speciālisti droši vien zina, ko saka.

Vai sarunās ar Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu šeit Briselē šo mācību jautājums tika skarts?

Par to labāk ministram jautāt, šīs ir ministru tikšanās.

Pirms NATO un Krievijas padomes kuluāros tika minēts, vai Krievijas aizsardzības ministrs ieradīsies civilā uzvalkā vai militārā formā. Viņš bija civilā. Bet kāda būtu atšķirība, ja būtu mundierī?

Atšķirība ir milzīga. Krievija pretendē būt demokrātiska valsts. Sen esam aizgājuši prom no tā, ka militārpersona nosaka valsts aizsardzības politiku. Militārpersonas šo politiku īsteno politiskās varas doto uzdevumu ietvaros. Latvijā pat iedomāties nevar, ka kāds ministrs būtu formastērpā.

Šeit neoficiāli dzird, ka “Zapad” mācības esot daudzus darījušas uzmanīgus. Cik nopietns ir risks, ka piecu desmit gadu laikā var mainīties situācija, ka Krievija vienkārši neuzdrošinātos kaut ko militāri uzsākt?

Negribu spekulēt. Domāju, ka šobrīd nav nopietnu pazīmju, kas liktu šādā virzienā spekulēt. Alianse ir stipra. Protams, ir amerikāņu fiziskās klātbūtnes samazinājums, taču tehnoloģijas attīstās, un nav nepieciešams vienmēr uzturēt karavīru skaitu. Zvaigžņu karus nezīmēšu, bet, ja prognozētu 10 -15 gadus uz priekšu – karavīrs vadīs tehniku un tehnoloģijas, bet karavīru kontakta būs arvien mazāk. Jau tagad ir bezpilota lidaparāti, noteikti varēsim runāt par bezpilota sauszemes kaujas tehniku. Arī stratēģiskā aviācija savus uzdevumus Afganistānā – pirms tam Irākā un Kosovas konflikta laikā – veic, paceļoties no Amerikas lidlaukiem. Tā ka arī lidlaukam nav jāatrodas blakus. Es teiktu – ja ir politiskā griba, fiziska klātbūtne ne vienmēr ir nepieciešama. Jūs varat analizēt politisko gribu nākotnē, es kā militārpersona to nedarīšu. Lidlaukam nav obligāti jāatrodas kaut kur blakus. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj realizēt militāros uzdevumus, neatrodoties fiziski šajās teritorijās. Par militāro klātbūtni man kā militārpersonai bažu nav. Pārējo – politisko gribu un alianses stiprību hipotētiskos nākotnes scenārijos – atstāšu analītiķu ziņā. Kad es novilkšu formu, pateikšu visu. To, ko drīkstēšu teikt, protams.

Nupat tāds Aleksandrs Gapoņenko uzrakstīja, ka “Zapad” mācības bijušas tik veiksmīgas, bet Latvijā tāds saspīlējums, ka Pleskavas divīzijai vajadzētu okupēt Latgali un Rīgu. Pirms tam bija Žirinovska un Aleksandrova izteikumi, ka Krievija varētu nedēļas laikā ieņemt Latviju. Ko jūs par to teiktu?

Neko. Neuzskatu par vajadzīgu komentēt murgainus apgalvojumus. Esmu militārpersona, daru savu darbu. Mēs, protams, analizējam to pašu “Zapad”, izdarām savus secinājumus, mums joprojām ir jautājumi, analīze nav pabeigta. Tādās kategorijās esmu ar mieru strādāt, bet ne jūsu pieminētajās.

Jautājums kā militārpersonai – vai “Zapad” tiešām bija pretterorisma, vai tomēr uzbrukuma operācijas simulācija?

Nebūšu oriģināls. Es arī pārzinu dažādas doktrīnas un taktikas, esmu šīs lietas studējis un rakstījis par tām darbus. Varbūt es nezinu un nesaprotu Krievijas pretterora cīņas doktrīnu, labprāt pastudētu, kāpēc stratēģiskie bumbvedēji, tuvās un vidējās darbības raķetes jāizmanto pret teroristiem. Varbūt ir notikušas kaut kādas izmaiņas, bet man nav informācijas par to.

Vai “Steadfast Jazz” mācības ir atbilde uz “Zapad”? Un kas tajās būtu hipotētiskais ienaidnieks?

Mācības ir normāla militāra rutīna starptautiskā vidē. Runa ir par to, cik atklāti runājam un ko rādām – vai nesamazinām skaitļus, vai neslēpjam scenārijus. Tas var satraukt, nevis mācību fakts kā tāds. Arī šāda veida NRF mācības notiek jau septiņpadsmito reizi un būs regulāras arī turpmāk.

Tomēr Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Anatolijs Antonovs vēl vasarā paziņoja, ka šīm mācībām piemītot „aukstā kara gars”…

Vienu gan varu pilnīgi atklāti teikt – ne mācību scenārijos, ne uzdevumos nekad tāda Krievija kā valsts netiek izskatīta. Un praktiskās darbības notiek tikai NATO teritorijā. Vienīgi gribu uzsvērt – šīm mācībām ir aizsardzības raksturs gan pēc scenārija, gan pēc jēgas un būtības.

Un kurš tad mums uzbruktu?

Varbūt ne vienmēr mācībām vajag ienaidnieku, lai tās notiktu. Mācību mērķis ir veicināt sadarbību, iemaņas var izmantot arī kaut kur ārpus NATO – varbūt ar ANO rezolūciju kaut kad būsim kaut kur citur. Iemaņas jau nepazūd. Nav tā, ka attīstām konkrētu spēju pret konkrētu valsti ar konkrētu uzdevumu. Procedūras vienmēr ir standarta.

Bet vai tā ir 5.panta situācijas mācības – ka ir noticis uzbrukums alianses dalībvalstij?

Nav tādā izpratnē, ka tiek veikti 5.panta uzdevumi. NRF ir plašs uzdevumu spektrs. Iepriekšējās, pēc jaudas lielākas mācības Kapeverdē 2006.gadā trenējām spējas pārsviest spēkus lielos attālumos un izvērst tukšā vietā – uz akmeņainas salas pie Āfrikas krastiem. Nav runa par ienaidniekiem, vienkārši par NATO spēju kā tādu. Ir vai nav 5. paragrāfs – kāda situācija būs, tādai šīs spējas varēs pielietot. Arī NATO partnervalstu Zviedrijas, Somijas un Ukrainas klātbūtne mācībās parāda, ka tās nav tikai par 5.paragrāfu, kas attiecas tikai uz NATO valstīm.

Pēc Afganistānas misijas beigām kļūs aktuālāks jautājums, vai bija pareizi pāriet uz pilnīgi profesionālas armijas modeli, vai tomēr vajadzēja paturēt obligāto iesaukumu, kā to darīja igauņi, vai kādu jaukto modeli, kāds ir norvēģiem. Kāda ir jūsu nostāja?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es vadīju darba grupu, kad tika uzdots izvērtēt pāreju uz profesionālo armiju. Biju atstājis komandiera amatu un uzņēmies to vadīt. Biju salīdzinoši līdzīga izmēra valstīs – Portugālē, Čehijā, Slovēnijā, Holandē. Pētīju šo valstu pieredzi un ļoti iedziļinājos mūsu valsts situācijā.

Sāksim ar to, ka obligātais dienests ir ļoti dārgs. Un ir efektīvs tikai tad, kad tiek iesaukti ap 60 -70% no visiem jauniesaucamo vecuma grupas jauniešiem. Latvijā, kur obligātais dienests sākās 92.gadā, nekad nav bijis vairāk par 20 -25 procentiem. Tas rada sociālo nevienlīdzību. Pēc pārpalikuma principa – ka tiek iesaukti tie sliktākie, kuri nespēj sarunāt, studēt, nav no labām ģimenēm. Šveice ir labs piemērs, kur visiem jādien. Somija dara tāpat, Zviedrija darīja, Igaunija mēģina. Mans secinājums – ja mēs obligāto dienestu atjaunotu, tad nekādā gadījumā nedrīkst tādu kā Padomju Savienībā, kas, kā atceramies, visiem asociējās ar dzīves apstākļiem, kazarmām, higiēnas situāciju, sliktu apmācību kvalitāti. Bet tad ir jāiegulda milzīgi līdzekļi.

Man nav jaunāko skaitļu, taču tolaik iesaucamo vecumā bija apmēram 14 tūkstoši jauniešu gadā. Atrēķinot tos, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja dienēt, palika apmēram 10 tūkstoši. Uz katriem 100 jauniesaucamajiem – apmēram rotu – ir jābūt četriem leitnantiem, kvalitatīviem vadu komandieriem. Katrā vadā jābūt trim, četriem pieredzējušiem instruktoriem, kas ir dienējuši un spēj nodrošināt mācības. Un tagad sarēķiniet – tie būtu simti leitnantu. Varam par to debatēt, taču to uzsākt būtu ļoti, ļoti dārgi.

Kā igauņi to var atļauties?

Viņi vienkārši nepārtrauca. Ja mums būtu saglabājies obligātais dienests, pielikt klāt būtu nedaudz vieglāk, nekā sākt no jauna. Bet arī tad nebūtu vienkārši. Mēs no lielas daļas infrastruktūras esam atteikušies, pārējo pielāgojām citiem uzdevumiem.

Otrs – militārā nepieciešamība. Ja mēs būtu vieni un varētu paļauties tikai uz sevi, tad – jā, varētu runāt par to, ka, jo vairāk apmācītu pilsoņu, jo labāk. Tas arī ir obligātā dienesta virsuzdevums – sagatavot pēc iespējas vairāk rezervistu. Vai mums vajag? Nu, negribu spekulēt par hipotētisku nākotni, bet šobrīd esam aliansē, tāpēc nevajag.

Bet, kam es piekrītu un kas mums Latvijā pietrūkst – tas ir ļoti labs instruments nacionālās atbildības, pašapziņas, cieņas, pilsoniskas valsts veidošanā. Bet tad tie pirmītējie punkti ir svarīgi – lai viņš jūt, ka par viņu rūpējas, apmācības ir kvalitatīvas un interesantas, viņam ir iespējas sevi apliecināt. Šīs it kā mazās lietiņas astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus vecam jauneklim var būt ļoti svarīgas. Mēs varētu arī par mūsu valsts vēsturi stāstīt un tā veidot izpratni par valsti. Negribu teikt, ka ar to kompensētu skolā neiedoto, bet to papildinātu. Šādā ziņā, manuprāt, tas ir viens no labākajiem modeļiem, kā veidot pilsoņu atbildību pret valsti. Bet tikai ar noteikumu, ka tas tiek darīts kvalitatīvi. Ja ne, ja tas būs tikai ķeksīša dēļ, efekts būs pilnīgi pretējs. Ja ir karavīrs, tad ir karavīrs. Ja saka „a”, tad ir jāskaita viss alfabēts līdz galam. 

Es varētu teikt tā – pie obligātā dienesta varētu atgriezties no nacionālās pašapziņas, pilsoniskās atbildības veidošanas, mazāk no militārās nepieciešamības viedokļa. Igauņiem ir izdevies saglabāt obligāto dienestu, un dienējušajiem obligātajā dienestā pēc tam arī ir attiecīga izpratne, kad viņi aiziet biznesā, politikā, valsts pārvaldē, pašvaldībās, piedalās valsts lēmumu pieņemšanas procesos. Viņiem šī militārā pieredze noteikti palīdz labāk saprast valsts drošības politiku kopumā.

Vai tas nozīmē, ka jūsu nostāja ir – ja mums būtu nauda, tad būtu labi to atjaunot?

Es kā militārpersona teiktu – ja man tādu naudu iedotu, es arī profesionālo spēku spējas varētu attīstīt tādā veidā, lai risinātu valsts militāros uzdevumus. Bet es par to otro daļu runāju vairāk kā mūsu valsts pilsonis, kurš redz un vēro procesus un uzskata, ka pilsoniskā atbildība netiek pietiekami novērtēta. Es uzskatu, ka zemessardzei var būt liela loma pilsoniskās atbildības veidošanā.

Bet šo diskusiju par obligāto dienestu pabeigt, man šķiet, nebūs iespējams, viedokļi vienmēr būs atšķirīgi. Tomēr nosummēšu, lai skaidra mana pozīcija: militāri obligātais dienests mums pašlaik nav nepieciešams. Bet tā būtu viena iespēja pilsoņiem vairāk domāt par atbildību pret savu valsti. Taču tam obligātais dienests nav vienīgais modelis. Ir arī citi līdzekļi – zemessardze, jaunsardze, varbūt kāda valsts mācība skolās, ne obligāti militāra.

Igauņu presē pagājušovasar parādījās viedoklis, ka Latvija esot „nulle” aizsardzības spēju ziņā. Kāpēc tāds vērtējums?

Nu, te ir runa par diviem procentiem aizsardzībai. Protams, ka viņiem iespējas lielākas. Man tagad precīzi skaitļi nav atmiņā, bet, manuprāt, skaidrās naudas starpība ir 170 miljoni eiro, kas viņiem armijai ir vairāk nekā Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Viss Latvijas aizsardzības budžets šogad ir apmēram 150 miljoni latu…

Jā, viņiem gandrīz divreiz vairāk. Viņu attīstības spējas ir stipri lielākas, tas ir viss, ko varu pateikt. Ja mums iedotu 170 miljonus eiro klāt, mēs izdarītu ļoti, ļoti nopietnas lietas valsts aizsardzībai, tai skaitā infrastruktūrai.

Vēl, par aizsardzību runājot, – man ir statistika, no kurienes visvairāk piesakās brīvprātīgie – no ekonomiski depresīvajiem rajoniem. Mēs, manuprāt, esam vienīgie darba devēji, kuri patiesībā neprasa nekādus priekšnoteikumus, atskaitot elementāru fizisku gatavību un veselību. Citur prasa kaut kādas iemaņas. Mēs neprasām, mēs iemācām. Esmu pārliecināts, ka ļoti liela daļa no viņiem būtu aizbraukuši strādāt ārpus valsts, ja nebūtu dienesta bruņotajos spēkos. Tāpēc, uzskatu, veicam daļēji arī sociālu funkciju. Deviņpadsmitgadīgs jauneklis, kuram nav nekādu iemaņu, ja neskaita, ka varbūt tēvam palīdzējis lauku darbos, pēc pirmā līguma jau pavisam citādi skatās uz dzīvi un arī lēmumus pieņem citādi. Esmu gandarīts, ka arī šādu – sociālu – funkciju veicam.

Neretnieks uzskata, ka Zviedrija izdarīja kļūdu, atteikdamās no obligātā dienesta, un ka labākais modelis Zviedrijai būtu jauktā sistēma kā Norvēģijā, kur iesauc apmēram 25 – 30 procentus jauniešu. Vai Latvijā būtu jādomā par līdzīgu?

Ja mēs nebūtu NATO, ja būtu neitrāla valsts kā Zviedrija, tad mani priekšlikumi politiķiem noteikti būtu pilnīgi citi. Šobrīd esam NATO, un tie aprēķini ir citi. To arī mūsu aizsardzības koncepcija nosaka. Mūsu plānošana veidojas no trim pīlāriem. Pirmkārt, valsts pašaizsardzība. Otrkārt, pienesums ne tikai NATO, bet arī Eiropas Savienības kopējai drošības politikai, un neaizmirsīsim, ka mēs varam sūtīt cilvēkus arī ANO operācijās. Treškārt, miera laika uzdevumi. Ir uzdevumi, kas ir mums vienīgajiem valstī – glābšana, meklēšana uz jūras, nesprāgušas munīcijas iznīcināšana. Tā ir mūsu atbildība, neviens cits jaut to nedara. Tas prasa līdzekļus, cilvēku treniņu. Nesprāgušajai munīcijai pastāvīgi dežūrā ir trīs grupas – Saldū, Ogrē un Rēzeknē. Un izsaukumu skaits vasarā ir pieci, septiņi dienā.

Bet varētu arī papildus līdzekļus koncentrēt zemessardzei, tiem pilsoņiem, kuri vēlas aizstāvēt valsti. Tas ir nopietns, motivēts spēks, un zemessardzē pašlaik ir apmēram 10 tūkstoši. Vēl uzlabotos apmācību kvalitāte, būtu papildus sociālās garantijas, saregulētas attiecības ar darba devējiem, kā tas ir daudzās valstīs, un tad, esmu drošs, zemessardzes skaits palielinātos.

Ja mēs būtu pilnīgi vieni, nebūtu aliansē, tad tie rēķini būtu citi. Tad man būtu jāuzdod štābam veikt ļoti precīzus aprēķinus, ar kādiem spēkiem mēs varētu vieni paši sevi aizsargāt. Kā jau teicu, militāristiem ir salīdzinoši viegli – vērtējot scenārijus, ir ļoti daudz matemātikas, rēķinot vienu spēju pret otru spēju. Bet šodien nav tādas nepieciešamības, rēķinām citādās kategorijās. Matemātika ir – mūsu spējas plus 27 valstu spējas.

 

Komentāri (12)

rafaelss 04.11.2013. 08.59

Sabiedrības stulbums ir acīm redzams… Latvijā 18 gadu vecumu jeb vecumu, kad būtu jādodas obligātajā dienestā, sasniedz 12 – 15 tūkstošu jauniešu. Protams, daļa no tiem neatbilst ne dienestam armija, ne dienestam ugunsdzēsējos, policistos, robežsargos, muitā utt., kur arī vajag “patriotiskus un veselus” cilvēkus, daļa no tiem ir jau darba meklējumos ārzemes… Nu kādi 8 tūkstoši jauniešu sanāk, kurus varētu arī iesaukt, bet… Mūsu armija ir tikai nepilni 5 tūkstoši, kurus valsts nespēj uzturēt – algas nogrieztas par 20%, attīstība – par 45%. Ar kādām naudiņām mēs uzturēsim vēl 8 tūkstošus? Griezīsim nost skolām, slimnīcām, pensijām?!
Varbūt pirms muldam par obligāto dieenstu, izdarīsim brīvprātīgo darbu – stāsiemies Zemessardzē, bet savus bērnus sūtīsim Jaunsardzē, ikdienas armijas lietas atstājot kārtot tiem nepilniem 5 tūkstošiem profesionāļu, kurus būs jāuztur vienalga – obligātais ārvalstu operācijās, NATO/ES spēkos piedalīties vienalga nevar. Vai mēs sūtīsim obligāto katru dienu atmīnēt, glābt jūrā nelaimē nonākušos? Nē! TAd kāda jēga ieguldīt naudu tur, kur nav nekādas jēgas? Atvainojiet, bet patriotismu var ieaudzināt arī ģimenē, skolā, un tam nav vajadzīgs seržants, kurš dzenā 18gadīgos par ierindas placi. Neredzu tur neko patriotisku!

+3
-2
Atbildēt

2

    elinaliepina > rafaelss 04.11.2013. 10.32

    Piekrītu, patreizējā situācija ir tieši kā jūsu komentā. Tomēr uzmanības vērta ir situācija, ka Eiropā ir valstis, kurās obligātā karaklausība ir galvenais priekšnoteikums veiksmīgai karjerai vēlāk, un uz politiķiem tas attiecināms bez izņēmumiem.

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    Inga > rafaelss 01.03.2014. 23.20

    Tavam viedoklim piekrītu.esmu opis PSRS iekšlietu karaspēka pieredzi,zemessardzē no pirmās dienas.Mans uzskats par zemessardzi pašreiz-bērnudārzs.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Inga 01.03.2014. 23.05

wddu zaudējis ticību šai valstij.Biju uz barikādēm,pirmais iestājos zeme

0
0
Atbildēt

0

Lalalaima 04.11.2013. 18.57

Nezinu kāda ir mūsu militārā doktrīna. Jāatzīst, ka daudz kas ir mainījies kopš I un II Pasaules kariem. Tomēr, tomēr, ne tikai tehnika ir galvenais. Galvenais ir stāja, patriotisms un dzimtenes mīlestība. Tā ir īstā motivācija.
Nauda un pūles ir jāgulda tur. Vai tas jau notiek?

0
0
Atbildēt

1

    kristrun > Lalalaima 04.11.2013. 19.14

    Graužot popkornu “Dvēseļu puteņa” seansā, lielgabalu notēmēt neiemācīsies.

    0
    -3
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu