Katoļu priesteris Andrejs Mediņš (44) putekļaino ceļu uz Aglonu mēro, lai attīrītos no liekā un atjaunotu sāta sajūtu, kuras ikdienā pietrūkst daudzkur – arī baznīcā
Sīkas akmens šķembas un putekļu kārta uzlec gaisā un lēnām nosēžas uz saules nokaitētā asfalta pēc katras automašīnas, kas straujāk pabrauc garām svētceļniekiem. Daļa autovadītāju signalizē, citi kautrīgi māj ar roku, vēl daļa cietām sejām aizbrāžas garām svētceļnieku tērcītei, kas izstiepusies teju kilometra garumā. Priekšgalā jaunieši ar augstu paceltu krustu no svaigi mizotām maikstēm, rindas galos «gandarītāji» – jaunieši, kam visa šī diena ceļā jāpavada vienatnē, lūdzoties un klusējot. Aptuveni 50 cilvēku grupā visdažādāko vecumu un profesiju pārstāvji – kāda teātra aktrise, jauns mūziķis, lauku vīri ar kafijas brūnām sejām, vīrs ratiņkrēslā, daudz jauniešu, vairāki bērni. Bruknas svētceļnieku grupai šī ir sestā, vissmagākā diena plānotajā ceļā uz Dievmātes godināšanas svētkiem Aglonā. Jānoiet 37 kilometri no Daugavas krasta pie Staburaga līdz Jēkabpilij.
Baltā, biezā priestera tērpa kapuce nespēj pasargāt mācītāju Andreju Mediņu no svelmes. Esmu pievienojusies šai svētceļnieku grupai, lai runātu ar Mediņu, jo viņš pašlaik piedalās jau devītā dievnama būvēšanā savā mūžā – Bruknā top jauna vieta sarunai ar Dievu.
Mīļā, tev jādzīvo!
Sviedri līst, ik pēc pārsimt metriem mācītājs Mediņš piestāj, atspiežoties pret brūni lakotu koka spieķi, izkrata akmentiņus no Crocs gumijas čībām. Svētceļojumā uz Aglonu viņš ejot katru gadu, ik pa laikam arī cenšoties izrauties tālāk – noiet Santjago de Kompostelas ceļu Spānijā, pabūt kādu brīdi palīdzības organizācijā Āfrikā vai Indijā pie Tērēzes māsām. «Tas atved mani atpakaļ uz manām īstajām sliedēm. Citādi, ikdienā aizrāvies ar dzīves dzīvošanu un pasaules lāpīšanu, es bieži pats noraujos no šā ceļa,» saka Mediņš. «Ir vajadzīga garīgā vingrināšanās, atjaunotne, uzpildīšanās, jo mēs jau esam kā tādi akumulatori – nevaram visu laiku pārdabiski dot, mums kādā brīdī viss ir jāuzņem no jauna.» Mediņš dodas svētceļojumā, jo ceļš atbrīvo, «pilnībā atkailina, uzrāda visas tās lietas, kam esi pieķēries, pašam nemanot.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.