Kājāmgājēja piezīmes

Braucot auto, nesajutīsit asnus dzenošas zemes vai ziedošu Latvijas pļavu smaržu

Vasara ir laiks, kad ikviens daudzdzīvokļu namā mītošs pilsētnieks kaut uz brīdi vēlas izrauties no ikdienišķās vides un pilnu krūti ieelpot svaigu gaisu. Vairākums šādu pārmaiņas alkstošu cilvēku dodas ārpus pilsētas  savās vai draugu automašīnās, kas paātrina nospraustā ceļamērķa sasniegšanu. Esmu cilvēks, kurš labprātāk ceļo kājām. Parasti dodu priekšroku vienas dienas pārgājienam, lai nebūtu jānes līdzi telts un guļammaiss, kas mēdz padarīt iešanu smagāku un neļauj tik brīvi izbaudīt kustību. Tomēr mugursomā jābūt kādam maizes riecienam un ūdens pudelei, kā arī citiem ceļā nepieciešamiem piederumiem.

Protams, no Rīgas vai citas lielākas pilsētas kāds gabals ir jāpabrauc ar sabiedrisko transportu. Taču no jebkuras šosejas atzarojas mazāki, bieži vien grantēti ceļi, kādu Latvijā vēl ir ļoti daudz. Optimālais gājiena maršruts tad arī pamatā ved pa šādiem lauku ceļiem ar iespēju nogriezties pa mazāku taciņu līdz kādam interesantākam dabas objektam. Ja pa ceļam neapmaldīsities (viedtālrunis ar GPS navigāciju to neļaus tik viegli izdarīt), pa līdzīgu ceļu vai tā atzaru nonāksit atkal citā vietā ar autobusa pieturu vai dzelzceļa stacijā.

Ikvienam ceļotājam ir sava pieeja dabas baudīšanai, taču man kā cilvēkam ar ļoti nelielu redzes atlikumu svarīgāka ir skaņu un smaržu pasaule. Lai gan pavasarī putnu dziesmas var dzirdēt arī pagalmos un parkos, dzeguzes vai griezes balss dzirdama, vienīgi sākot no pilsētas robežām. Starp citu, grieze, kas manā bērnībā intensīvās kolhozu lauksaimniecības dēļ skaitījās rets putns, tagad griež katrā nenopļautā ceļmalā – daudzi autobraucēji to droši vien nebūs pamanījuši. Vēl grūtāk no braucoša transportlīdzekļa ir sajust asnus dzenošas zemes vai ziedošu pļavu smaržu, ko pārpārēm var izbaudīt nesteidzīgs kājāmgājējs.