Galvenie riski ir saistīti ar politisko līderu nespēju veikt nepieciešamās reformas
Pēdējā informācija liecina, ka pasaules ekonomikas pieauguma temps, lai arī lēnāk nekā tika sagaidīts gada sākumā, pamazām pieņemas spēkā. Tomēr aktivitāte dažādos reģionos joprojām ir atšķirīga un pat anēmiska.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 34 valstu iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad pieaugs par 1,3% un 2,3% nākamgad. Joprojām aktuāli ir faktori, kas vājina spiedienu uz cenām. Inflācija ir spējusi sniegt negatīvus pārsteigumus zemu resursu izlietošanas, lejupvērsta spiediena uz algām un krītošu izejvielu cenu veidā. Tikmēr turpinās fiskālās taupības politikas un centrālo banku mērķu, īstenoto pasākumu un neatkarības pārvērtēšana. Kaut oficiālā ekonomikas politika bauda tirgu uzticību, kas atspoguļojas zemajā obligāciju ienesīgumā un augošajos akciju tirgos, izmaiņas fiskālās un monetārās politikas jomā uztur nenoteiktību.
Patlaban globālās izaugsmes pusē ir cikliskie spēki un monetārās politikas faktori. Tikmēr investīciju un krājumu līmenis ir zemā līmenī.
Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kas veicina pasaules ekonomikas atveseļošanos, mājsaimniecību patēriņu ir iekustinājis mājokļu un akciju cenu kāpums, kā arī noslēguma fāzē esošais parādsaistību samazināšanās process. Strauji augošo valstu izaugsme paātrinās piesardzīgi, kaut arī vairākas no šīm valstīm uzrāda pretējas tendences. Centrālo banku politika turpina nodrošināt zemas procentu likmes un neierobežotu likviditāti, kamēr fiskālās taupības politika kļuvusi vaļīgāka.
Negatīvo procesu pusē joprojām atrodas eirozona, kura, neskatoties uz tās panākumiem nelīdzsvarotības mazināšanā, arvien cīnās ar bīstamu vājas izaugsmes, nepietiekami kapitalizētas banku sistēmas un kredīta piedāvājuma, lielu valsts parādu un politiskas nestabilitātes kombināciju. Tikmēr Centrālās bankas turpina atlikt īstenotās politikas pārtraukšanu. To pieļauj zemas inflācijas un vājās izaugsmes apstākļi, kā arī alternatīvu makrouzraudzības instrumentu attīstība.
Galvenie riski, kas saistīti ar netradicionālo monetāro politiku, ir saistīti ar politisko līderu nespēju veikt nepieciešamās reformas un finanšu tirgu spēju īstenot adekvātu cenu noteikšanu.
Šogad ASV Federālo rezervju sistēma (FRS) turpinās ikmēneša vērtspapīru iepirkšanu, lai nākamā gada sākumā to sašaurinātu. Pašreizējās FRS un Eiropas Centrālā bankas (ECB) bāzes likmes būs spēkā līdz 2014.gada beigām. Visticamāk, ECB atturēsies ieviest negatīvas procentu likmes, jo pastāv risks par nevēlamu ietekmi uz starpbanku tirgus darbību un sistēmiski tehniskām problēmām.
Ja fiskālās taupības atvieglošana netiks papildināta ar pārstrukturēšanas pasākumiem un ilgtermiņa plāniem, lai samazinātu valsts parādu, kamēr monetārā politika arvien vairāk tiek pakļauta politiskai ietekmei, pastāv lieli riski inflācijas gaidu un procentu likmju kāpumam.
Eirozonas IKP šogad saruks par 0,7%, bet pozitīvāks vērtējums ir par 2014.gadu, kad bloka IKP augs par 0,7%. Vācijas ekonomika izjūt eirozonas recesijas ietekmi, kā dēļ 2013.gadā IKP pieaugums gaidāms vien 0,3% apmērā, paātrinoties līdz 1,3% 2014.gadā. Kanclere Merkele atturēsies īstenot ekspansīvu fiskālo politiku neskatoties uz drīzajām vēlēšanām šā gada septembrī un starptautiskiem aicinājumiem uz aktīvākiem budžeta tēriņiem. Francijas veikums pasliktināsies, kas palielinās spiedienu uz prezidentu Olandu apturēt nelabvēlīgās tendences.
Tikmēr ECB monetārā politika un Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) fonds ir krasi samazinājis likviditātes risku eirozonas valdībām un bankām. Konkurētspējas uzlabošanās un jostas savilkšanas politika samazina tekošā konta un budžeta deficītu krīzes skartajās eirozonā valstīs. Taupības pasākumu atvieglošana valstīm dos vairāk laika, lai sasniegtu fiskālos mērķus un stabilizētu savu politisko un ekonomisko situāciju.
Tomēr saglabājas fundamentālas problēmas. Kredīta piedāvājums, jo īpaši Dienvideiropā ir nepietiekams vājo banku dēļ. Mājsaimniecību un uzņēmumu parāda līmenis saglabājas augstā līmenī, bet mājokļu cenas rūk. Tekošā konta uzlabojumi lielā mērā ir saistīti ar vājo iekšzemes ekonomiku. Bezdarba līmenis turpinās kāpt, 2014.gadā sasniedzot rekordaugstu līmeni – 12,4 procenti. Centieni izveidot politisku savienību, kas ir svarīgs stabilizējošs faktors, uz priekšu rit ļoti lēni. Eiro vērtību ietekmē tendences bloka ekonomikā.
Fakts, ka taupības politika tiek pārskatīta, raisa neskaidrību par starptautisko finansiālo palīdzības programmu ilgtspēju.
Pēc īslaicīgas palēnināšanās tuvāko ceturkšņu laikā, ASV ekonomika turpinās atgūties. 2013.gadā IKP pieaugs par 2% un par 3,2% 2014.gadā, bez pieaugoša inflācijas spiediena pazīmēm. Darba tirgus uzlabosies lēnām, galvenokārt tādēļ, ka apstāsies kritums līdzdalībai darba tirgū. Rezultātā bezdarba līmenis nesaruks līdz 6,5 procentiem – līmenim, pie kāda FRS varētu pārskatīt esošās procentu likmes. Budžets joprojām būs politiskās nestabilitātes avots, lai arī federālā budžeta deficīts sarūk straujāk, nekā gaidīts. Tikmēr mājokļu tirgus turpinās atveseļoties.
Runājot par globālās ekonomikas un finanšu politiku, uzmanības centrā ir Japāna. Starptautiskā un Japānas sabiedrība ir devusi zaļo gaismu “Abenomikas” kursam, kas nosaukts par godu premjerministram Šinzo Abem. Tuvāko divu gadu periodā Japānas ekspansīvā fiskālā un radikālā monetārā politika dos pozitīvu grūdienu pasaules ekonomikai straujākas izaugsmes un lejupvērsta spiediena uz globālajām procentu likmēm veidā. Ilgākā laika posmā Japāna drīzāk ir riska faktors. Ja Abenomika nepanāks algu pieaugumu un nepalielinās līdzdalību darba tirgū, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, Japāna kļūs par destabilizējošu faktoru pasaules ekonomikā.
Pēdējo mēnešu Ķīnas ekonomikas palēnināšanās neatceļ vērtējumu par šā gada IKP pieaugumu 7,9% apmērā, un 7,7% 2014.gadā. Tas ir krietni virs Ķīnas kritiskās izaugsmes līmeņa – 6%. Vadības maiņa ir oficiāli noslēgusies, bet ir pārāk agri spriest par jaunās administrācijas apņēmību īstenot reformas. Inflācijas spiediens ir zems, pamatinflācija ir zem 2% un ražotāju cenas joprojām gada laikā uzrāda kritumu. Mājokļu cenu kāpums ir paātrinājies, kas palielina spiedienu veikt pasākumus, lai ierobežotu kredītu ekspansiju.
No Ziemeļvalstu perspektīvas, līdzīgi kā globālajā līmenī, ekonomiskā situācija arvien vairāk uzrāda atšķirīgas tendences. Zviedrijā atveseļošanās turpinās, bet ļoti lēni. Eirozonas problēmas ietekmē eksportu un investīciju pieaugumu, kamēr mājsaimniecības turpina tērēties par spīti pieaugošajam bezdarbam. Tas šogad pieaugs līdz 8,2%, kam sekos piesardzīga samazināšanās. 2013.gadā IKP pieaugs par 1,3% un 2,5% 2014.gadā.
Dānijas un Somijas ekonomikas cīnās ar stagnāciju. Abu valstu eksports buksē, bet iekšzemes pieprasījums ir vājš. Dānijas IKP šogad pieaugs par 0,2% un 1,6% 2014.gadā, Somijas attiecīgi – 0,2% (kritums) un 1,6%. Pašlaik nekas neliecina, ka abu valstu valdības ir gatavas īstenot aktīvāku fiskālo politiku, lai stimulētu izaugsmi. Norvēģijas ekonomika ir daudz labākā stāvoklī. Norvēģijas IKP pieaugums šogad būs 1,7%, bet 2014.gadā 2,4.
Baltijas valstis ir bijušas visstraujāk augošās ekonomikas Eiropas Savienībā un savas pozīcijas varētu saglabāt arī turpmāk.
Izaugsme Latvijā un Lietuvā šogad palēnināsies. Savukārt Igaunijas izaugsme salīdzinājumā ar 2012.gadu būs nemainīga, attiecīgi 3,3%, nākamgad aktivitāte pieaugs līdz 3,7%. Latvijā izaugsme ārējo faktoru ietekmē šogad palēnināsies līdz 3,5%. Tā paātrināsies līdz 4,8% 2014.gadā. Lietuvā attiecīgi 3,2% un 3,5 procenti.
Aktivitāti galvenokārt nosaka privātais patēriņš, lai arī eksports, pateicoties konkurētspējai, uzrāda pieklājīgu rezultātu. Igaunijā parādās izmaksu spiediens, ko veido straujš darba samaksas kāpums. Ja Latvija jau drīzumā saņems zaļo gaismu eiro ieviešanai 2014.gadā, tad pastāv tikai 50 procentu iespēja, ka Lietuva kvalificēsies eiro ieviešanai 2015.gadā. Lietuvai būs liels izaicinājums samazināt inflāciju atbilstoši Māstrihtas noteiktajam kritērijam.
Autors ir SEB bankas ekonomists
Komentāri (24)