Nav ilgi jāskaitļo, lai saprastu, kuri cilvēki veidos lācenes Mades izbāzeni. Dabas muzejā strādā divi taksidermisti. Viens no viņiem – Voldemārs Rēders. Viņš piekrīt sarunai, ja nebūs jāizsakās par Madi, jo kopš Līgatnes dabas taku lācenes nošaušanas uz Dabas muzeju veļoties negatīvu komentāru gūzma. Muzejnieki esot tie sliktie, jo lāceni izbāzīšot.
«Sivēns – veiksmīgs. Briedis – jāpārtaisa. Tāds kokains. Tīģerim zobi sasprēgājuši,» eksponātus komentē Voldemārs. Viņš te strādā 30 gadu, un par katru dzīvnieku ir stāstāmais. Piemēram, par leopardu – ap 1960.gadu izmucis no zooloģiskā dārza Polijā un gadu klaiņojis, līdz atrasts Limbažos. Plosījis suņus. «Mednieki domāja, ka tas ir lūsis, bet aste bija tā kā par garu.» Savukārt pie tīģera izbāzeņa muzejs tika, kad Rīgas cirkā kāds tehniskais darbinieks nolēma zvēru padresēt. Nācās nošaut, jo tīģeris uzbruka. Eksponāti lielākoties top no cirkā vai zooloģiskajā dārzā dzīvi nodzīvojušiem zvēriem. Uz jautājumu, vai ir arī kāds cits miršanas veids, Voldemārs atjoko: «Jā, no svina.» Ar to domāts – no lodes. Vislabāk gan taksidermistam esot strādāt, ja zvēram nav brūces vietas, kas jāšuj ciet.
Kad Voldemārs uz bildēšanos atnes zaķa izbāzeni, bērni metas glāstīt. Ieraudzījuši aiz stikla lāci, sauc: «Lācītis!» Visvairāk patīk vismazākais. Tas ir viens no Līgatnes dabas taku lācenes bērniem, ko viņa nepieņēma. Bērnu interesi Voldemārs komentē tā: «Daba ir jāpazīst. Kāpēc retu dzīvnieku aprakt, ja daudziem tā ir vienīgā iespēja redzēt dabas daudzveidību? Un taksidermistiem – saglabāt to.» Vecākais eksponāts muzejā esot no 1850.gada – pīle.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.