Pašvaldību pārvaldības reformas nedrīkst vilcināt 21

Foto: Tomas Urbelionis, F64
Lolita Čigāne
Print Friendly, PDF & Email

Pārmaiņas atbalsta vairākums novada domju vadītāju

Pašvaldību pārvaldības reformas ir kā sen nobriedis, nogatavojies ābols, kas, laikus no koka nenovākts, maitājas un pūst, puvi izplatot sev apkārt. Reformām ir jānotiek trīs virzienos – ierobežojumi deputātiem ieņemt amatus izpildvarā, deputātu skaita samazināšana, pašvaldības deputātu darba profesionalizācija.

Protestētāji mazākumā, bet skaļāki
Pašvaldību pārvaldības reformas, ko rosina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ministrs Edmunds Sprūdžs un kas vairākas reizes apspriestas Saeimā, nav ne nelaikā pieteiktas, ne kāda no reģioniem tālu stāvoša rīdzinieka galvā izauklētas. Tās ir veidotas kā konkrēta atbilde reformu pieprasījumam no pašām pašvaldībām. Pret šīm reformām izskan asi protesti, bet, pēdējā pusgadā tās apspriežot, esmu sapratusi, ka protestētāji ir skaitliskā mazākumā, tomēr to balsis ir skaļākas.

Šī gada maija sākumā veicu novada domju priekšsēdētāju aptauju, no rezultātiem bija skaidrs – lai gan neliels, tomēr vairākums pašvaldību vadītāju atbalsta pieteiktās reformas. Angliski ir tāds teiciens “where you stand depends on where you sit” jeb “tavs viedoklis atkarīgs no krēsla, kurā sēdi”. Šajā gadījumā ir nepieciešams piecelties kājās un apskatīt, kā izskatās telpa vai pat māja, kurā atrodas konkrētais krēsls.

Uz vairākiem krēsliem
Pašvaldībām ir jābūt vietām, kur aug un veidojas mūsu politiķi – valstiski un plaši redzoši Latvijas Republikas valstsvīri un valstssievas, kas ar laiku varētu ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē nacionālā līmenī. Diemžēl realitātē bieži pašvaldībās uz vairākiem krēsliem sēž vieni un tie paši cilvēki, kas kopj konkrēto pašvaldību kā savu piemājas saimniecību. Pašvaldības deputāti pieņem lēmumus, kurus izpilda izpildvara, kuras darbs deputātam jāuzrauga. Atļaujot deputātiem strādāt pašvaldības izpildvarā, kā tas ir pašlaik, veidojas “paši pūta, paši dega” situācija. Deputāts Bērziņš pieņem lēmumu, ko nodaļas vadītājs Bērziņš izpilda, un lēmuma izpildi uzrauga deputāts/darbinieks Bērziņš.
Salīdzinot ar valsts pārvaldi, tas būtu tāpat kā tad, ja ministrijas valsts sekretārs būtu Saeimas deputāts. Ministrs atnāktu prasīt darba rezultātu, bet valsts sekretārs atbildētu – es Saeimā balsoju par tavu apstiprināšanu amatā, tāpēc nenāc un nekādus jautājums man neuzdod!

Eiropas praksei neatbilst
Pašvaldības deputāti apstiprina darbā pašvaldības izpilddirektoru, izpildvaras darbības nodrošinātāju. Ja izpilddirektors, kas nedrīkst būt deputāts, mēģina prasīt darba rezultātu izpildvarā strādājošam deputātam, deputāts to pasūta “trīs mājas tālāk”, piedraudot, ka nākamajā domes sēdē rosinās uzmācīgā izpilddirektora atcelšanu no amata.
Lielbritānijā pašvaldības deputātam nav atļauts strādāt domes izpildvarā pat mazkvalificētu daļējas slodzes darbu, izņemot skolotājus un skolu direktorus. Zviedrijā domes struktūrvienību vadītāji nedrīkst būt deputāti, un iestāžu vadītāji nedrīkst strādāt attiecīgās jomas komitejās. Somijā pašvaldības deputāti nedrīkst vadīt domes struktūrvienības, kapitālsabiedrības un nodibinājumus. Igaunijā pašvaldības deputāti nedrīkst strādāt domes administrācijā.
Arguments, ka visur citur ir labāk, bet mēs esam mazi nabadzīgi nabadziņi un tāpēc neko nevaram mainīt, nedarbojas. Latvijas kopējā turība kopš 2000. gada dubultojusies, tiesa, tas nelaimīgā kārtā nav noticis līdzvērtīgi visā valstī. Tomēr mums ir jārūpējas par to, lai pašvaldības deputāti būtu pašvaldības attīstības atslēgu turētāji, aktīvi piesaistot investīcijas, veicinot uzņēmējdarbību, uzmundrinot un rosinot veiksmīgos un arī neveiksmīgos novada iedzīvotājus.

Pieprasa amatus radiem
Izpildvarā strādājošie pēc definīcijas ir vairāk naudas tērēšanas kategorijās domājoši, tāpēc vismaz daļai deputātu ir jāzina, kā pašvaldībai gudri naudu nopelnīt, piesaistot uzņēmējdarbību un nodrošinot darba vietas. Pašreizējā situācija dažos novados, kur domes sēdes norisinās vienprātīgā klusumā, jo izpildvarā strādājošie deputāti nevēlas iebilst domes priekšsēdētājam, lai nezaudētu darbu izpildvarā, nav pieļaujama.
Otrkārt, pēc administratīvi teritoriālās reformas tika pieņemts lēmums palielināt pašvaldību deputātu skaitu, uzsverot, ka jaunizveidotajos novados ir nepieciešama plaša pagastu pārstāvniecība.

/upload/simple_file/2012_07/547/tabula_pasvaldibas.jpg

Diemžēl realitātē lielais deputātu skaits noved pie – kā to raksturoja kādas pašvaldības pārstāvis – “plaša mēroga tirgus”. Latvijā ir 37 pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000, bet ievēlamo deputātu skaits – 13. Kādas novada domes priekšsēdētājs, kura novadā ir mazāk par 2000 iedzīvotājiem, man stāstīja, ka pēc vēlēšanām domes vadītāja amata kandidātam uz galda tiek noliktas vismaz septiņu deputātu prasības sagādāt darbu izpildvarā gan pašiem, gan radiniekiem, ja grib iegūt vairākuma ievēlēšanai.
Izpildot šīs prasības, darbu zaudē kompetenti un zinoši pašvaldības izpildvaras darbinieki. Lai noturētu līdzsvaru, domes priekšsēdētājam šāds “tirgus” jāturpina visus četrus pašvaldības darbības gadus, jo domes priekšsēdētāju var atcelt ar to pašu balsu vairākumu.
Pārstāvniecības nepieciešamības arguments neiztur kritiku, jo pašreizējā situācijā, piemēram, Sējas novadā viens deputāts pārstāv 186 iedzīvotājus, Skrundā – 400 iedzīvotājus, bet Jelgavā – 5000 iedzīvotājus.

Bail zaudēt darbu
Visbeidzot, ir nepieciešama pašvaldības deputātu profesionalizācija. Pašlaik pašvaldībām ir liela rīcības brīvība noteikt deputāta atalgojumu, lai gan t.s. vienotās atlīdzības sistēmas likums pieļauj deputātiem maksāt algu līdz pat 566 Ls mēnesī (mēneša vidējā darba samaksa x 1.2). Lai gan ir pašvaldības, kurās deputāti saņem minimālo mēnešalgu, lielākajā daļā pašvaldību deputāta atalgojums mēnesī svārstās 7-70 latu robežās. Pieprasījuma palielināt deputātu algas nav, jo lielākā daļa deputātu savu atalgojumu nopelna, strādājot pašvaldības izpildvarā. Daži nedaudzie “neatkarīgie” deputāti, kā viņi jokojot sevi dēvē, ir vai nu nodarbināti citur, vai arī ir pensionāri.
Skan kuriozi, bet kādā pašvaldībā izpildvarā strādājošie deputāti komentārus par to, kas sagatavotajā domes lēmumā ir nepareizi, uzrakstītus uz lapas, piegādā “neatkarīgajiem”, lai tie domes sēdē priekšsēdētājam pajautā, jo “tiem jau nav [amata] ko zaudēt”.

Deputāta darbs jāatalgo
Finansiāla neatkarība ir politiskas neatkarības priekšnoteikums. Viena atšķirība no Zviedrijas patiešām ir – mums nav spēcīgas, labi atalgotas vecumdienas nopelnījušas vidusšķiras, kas, saņemot pieklājīgu pensiju, var brīvprātīgā kārtā ziedot savu laiku pašvaldības izaugsmei. Tāpēc mums no pašvaldības deputāta statusa likuma jāsvītro norma, ka “deputāts savas pilnvaras realizē no darba brīvajā laikā”.
Pašvaldības deputāta darba pienākumi ir pārāk svarīgi, lai tos veiktu “no darba brīvajā laikā”, par pašvaldības deputāta pienākumu veikšanu jāsaņem vismaz minimālā alga, tad arī varēs prasīt profesionālu darbu. Protams, pašvaldības deputātam ir jāatstāj citas nodarbinātības iespējas, izņemot darbu pašvaldības domes izpildvarā.
Te apskatāma plašāka prezentācija par šo jautājumu. 

Komentāri (21)

Una Grinberga 20.07.2012. 10.13

Lielos vilcienos pievienojos argumentiem par esošo situācija, tomēr nepiekrītu visiem piedāvātajiem risinājumiem:
1) piedāvātais deputātu skaits samazina atšķirības, bet nepietiekami! Deputātu skaitam ir jābūt atkarīgam no iedzīvotāju skaita, bet ar fiksētu minimālo un maksimālo skaitu piem. min. 5 deputātiem un maks. 31 deputātam.
2) ir jānodrošina konkurētspējīgas algas, bet tajā pašā laikā ir jāpalielina atbildības par lēmumiem.
3) reforma ir piemirsusi iekļaut arī pašvaldību caurskatāmības un kontroles mehānismus – iedzīvotāji nezina, ko pašvaldības dara; bet citas centrālā aparāta iestādes nespēj neko darīt, ja pašvaldībās notiek neētiska vai daļēji likumīga rīcība.

+8
-1
Atbildēt

1

    varbūt ka tā > Una Grinberga 24.07.2012. 00.09

    Te ir tā Vienotības perdelu piepirsts gaiss, ka nav vērts iepūst ojektīvu gaisa plūsmu

    0
    0
    Atbildēt

    0

guncho 20.07.2012. 13.13

Pēc raksta izlasīšanas, zinot reālo situāciju, ir vairāki “bet”, tomēr virziens, kuru izklāsta L.Čigāne, ir pareizs.
Es piedāvātajā variantā vēl mīnusotu deputātu skaitu. Pareizi tiek rakstīts, ka svarīga ir kvalitāte. Bet kvalitāte nebūs panākama, ja deputātu atalgojums būs mazs + deputāti būs aizņemti savā pamatdarbā (pieļauju, ir ļoti daudz deputātu, kuri nepilda savas funkcijas, vienīgā viņu dabība ir rokas pacelšana par/pret/atturas atbilstoši “bosa” norādījumam).
Tāpēc mans piedāvājums tomēr būtu vēl būtiskāk samazināt deputātu skaitu, nopietni apsvērt domu aizliegt deputātiem strādāt citā amatā (ir spējīgi deputāti, kuri, esot aizņemti savā pamatdarbā, nevar veltīt pietiekami daudz laika deputāta pienākumiem) un nodrošināt atbilstošu atalgojumu.
Plusi – deputāts varētu iedziļināties katrā jautājumā, domes sēdes nepieciešmaības gadījumā varētu rīkot biežāk, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu un laicīgu domes lēmumu pieņemšanu, tiktu paaugstināta deputātu atbildība utt. Citādi šobrīd daudziem deputāta amats ir nekas vairāk kā prestižs, iepsēja kaut ko “izkruķīt” un hobijs “no darba brīvajā laikā”.

+5
0
Atbildēt

0

sausins 20.07.2012. 11.39

Piekrītotu, ka pastāv problēmas gan ar interešu konfliktu, gan profesionalitāti !
Taču ja vēlamies kaut ko mainīt vajag piedomāt arī par formu un veidiem kā šīs reformas gan iniciēt, gan panākt atbalstu !
Ja šīs reformas iniciē viens politiskais spēks, tad pārējie loģiski sāk rēķināt un skatīties vai tas viņiem ir izdevīgi un ja nē tad uz atbalstu velti cerēt, gluži otrādi tiks iedarbināti visas iespējamās sviras lai šo piedāvājumu diskreditētu !
Vienīgais veids kā mazināt iepriekšminētos riskus ir izslēgt pašus ieinteresētos no lēmumu pieņemšanas vai vismaz būtiski mazinot to ietekmi un to var izdarīt nododot jautājumu gan par deputātu skaitu nodarbinātības aizliegumiem un atalgojumu izlemšanai tautas nobalsošanā – organizējot pašvaldību referendumus !

+6
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu