No skolas gaidu būtiskāko – mudinājumu, ka ir jāseko savai dzīves kaislībai, tā jāatrod
Konkrētus laika periodus dzīvē reizēm mēdz salīdzināt ar skriešanas distancēm. Katras distances galā svarīgas ir skrējienā gūtās emocijas un pieredze. Kad elpa atkal ir vienmērīga un pulss stabilizējies, jāsāk domāt, vai šī distance ir sagatavojusi nākamajai, kas ir garāka un sarežģītāka, kurā pieļautās kļūdas nopietnāk ietekmē tālāko skrējiena gaitu. Līdzīgas izjūtas ir 12.klases beidzējiem – pēc trim vidusskolas gadiem, kas pavadīti mācību kabinetos, konsultācijās un vēlos vakaros pie grāmatu kalniem, ir cerība, ka skolotāji un skolas darbinieki ir devuši ne tikai akadēmiskas un «sausas» zināšanas, bet arī gatavību nākamajam dzīves posmam.
Patiesības vērtība tiek nemitīgi daudzināta ne tikai ētikas stundās, bet arī citos mācību priekšmetos, sarunās gaiteņos un sarakstē internetā. Domājams, gandrīz ikviens skolotājs to norādītu kā vienu no savas dzīves vērtībām. Tad kāpēc tā neizpaužas izglītības sistēmā un skolas ikdienas dzīvē? Skolotāji apgalvo, ka mūs gatavo dzīvei un nākamajam grūtajam posmam, kas ir universitāte (profesionālā izglītība vai nestudēšana suģestējošajās runās ir ignorēta), bet kāpēc mācību process netuvinās realitātei ārpus skolas ēkas robežām? Diemžēl skolai neizdodas iemācīt būt atbildīgiem par savu rīcību. Skolēniem bieži tiek dota privilēģija neizdarītajos darbos vainot skolotājus, klasesbiedrus, vecākus un sabiedrību kopumā. Arī pašiem skolotājiem reizēm neiet spoži – ir viegli pasniegt talantīgiem skolēniem, bet, tiklīdz parādās kāds, kam ir grūtības mācīties, uzreiz tiek norādīti konkrētā skolēna trūkumi, nevis meklētas atšķirīgas metodes mācību materiāla apguvei. Skolotāja darbs, gluži kā ārsta vai ugunsdzēsēja misija, ir cildens – viņi glābj dzīvības, tikai katrs savā veidā. Divpadsmitie vēlas pamest skolu, zinot, ko nozīmē uzņemties atbildību un būt patstāvīgiem.
Pārliecība par savām spējām ir būtiska. Daudzi no skolas uz atvadām gaida iedrošinājumu, ka divpadsmitie arī bez akadēmiskā potenciāla, spējām un sasniegumiem ir vērtīgi cilvēki un var kaut ko sniegt pasaulei. 18 gados justies pieņemtam ir svarīgi. Izlaidumā katrs divpadsmitais vēlēsies justies unikāls, ar kaut ko atšķirīgs no saviem skolas biedriem. Mēs gaidām mierinājumu un atgādinājumu, ka visiem nav jāiet viens ceļš. Katrs cilvēks ir īpašs – veroties uz katru no divpadsmitajiem, jādomā par brīnumu, jo tieši to ierauga vecāki, draugi un, cerams, lielākā daļa skolotāju. Skolai ir jāstiprina daudzveidība, pret to jāizturas nevis ar toleranci un savilktiem lūpu kaktiņiem, bet gan jāpieņem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.