Vai jauna reformācija? Igaunijas prezidents analizē Eiropas Savienības krīzi
Dens Sjaopins jau 70.gadu beigās, tas ir, desmit gadus pirms nolaistai hruščovkai līdzīgās PSRS sabrukuma, saprata, ka sabiedrība vai valsts nedrīkst aizņemties uz nākot-nes rēķina. Ka jāļauj vaļa ražīgam, radošam darbam. Ka nepelnītas privilēģijas noved pie padomju stila stagnācijas. Ķīna saprata, ka ir jāmainās, un pat bez demokrātisku reformu ieviešanas metās kapitālisma apskāvienos.
Maskava bija aprobežotāka, vismaz līdz 80.gadu otrajai pusei. Rietumos sajēga par to bija vēl mazāka, daudzi centās sev iegalvot, ka austrumeiropiešiem vienkārši patīk dzīvot verdzībā. Bet tad komunisms sabruka un Rietumeiropai bija jātiek galā ar «vai, ko tagad lai dara!?» problēmu: pie mūsu durvīm ir visi tie nabadzīgie brālēni, un viņus vairs nenorobežo ne dzeloņstieples, ne mūris.
Taču tie, kas Rietumos un Austrumos ticēja, ka mēs būtu vienoti, ja ne ļaunuma impērija Padomju Savienība, bija pārliecināti – mēs izrausimies no pusgadsimtu ilgušās atpalicības, ja strādāsim smagi, runāsim brīvi un ievērosim likumus. Ticējām, ka varam brīvi un vienoti dzīvot kopējā Eiropā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.