Latviešu literatūras klasiķim Zigmundam Skujiņam pagājušajos Ziemassvētkos apritēja 85 gadi. Mēs, joprojām aktīvie, mēdzam nobrīnīties – kur gan palikuši mūsu jaunības dienu elki? Kā viņi dzīvo tagad, kad vairs neatrodas dzīves virpuļa centrālajā asī? Vai patiešām atceramies viņus tikai jubilejās un panākumu svinību dienās?
Jau dažas minūtes pēc tam, kad esmu pārkāpusi Zigmunda Skujiņa izsmalcināti gaumīgā, bet vienlaikus omulīgā dzīvokļa slieksni, man top skaidrs: neviens no cienītājiem viņu nav aizmirsis – plaukti krautin piekrauti ar apsveikumiem dzimšanas dienā, Jaungadā. Īpaši piemeklēti, ar roku rakstīti, pa pastu sūtīti, tie atdod Zigmundam tieši to, ko viņš visu mūžu devis citiem – sirds siltumu. Nupat iznācis viņa Rakstu pēdējais – 10. – sējums.
Tērpies tumšā uzvalkā, viņš sagatavojis tases tējai, krūzes kafijai, glāzes sulai. Tā arī nepavaicāju, kāpēc viss ir pa trim, jo esam tikai mēs divatā. Viņš lūdz izvēlēties, ko dzeršu, un ļauj man pašai sabērt kafiju kanniņā. Es droši beru un gaidu, kad viņš teiks «stop!». Pie trešās karotes Zigmunds iepleš acis: «Ufff! Tas būs viens šausmīgs gājiens! Bet man ir sirdszāles – ja vajag, sakiet.»
Minhauzens ar hūti
Bērnībā es domāju, ka Zigmunds Skujiņš ir aktieris – vienmēr stalts, gaumīgi ģērbies, galants viņš nepavisam nelīdzinājās tiem bārdainajiem, garmatainajiem rakstošajiem dīvainīšiem pārlieku lielajās brillēs un kļošenēs. Savu stāju un iznesību Skujiņš saglabājis vēl šodien – tērpies perfekti izgludinātā uzvalkā, eleganti izsēdies krēslā, viņš žestikulē izteiksmīgi, taču ne uzbāzīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.